— Hačidzjo salā ir zināma «Teiksma par Tanabu». Šausmīgi skumjš, bēdīgs stāsts… Sensenos laikos Hačidzjo salā notikusi zemestrīce, tad uznācis cunanii. Visi iedzīvotāji aizgājuši bojā… Izglābusies tikai viena vienīga sieviete… Tanaba bijis viņas vārds. Viņa pieķērusies airim, un vilnis ienesis viņu taisni kādā alā. Tas noticis ļoti sen, tajos laikos, kad nekādas laivas un kuģi vēl nebraukuši uz Hačidzjo… Tanabai bijis jādzīvo vienai pašai galīgi izpostītajā salā… Bet šī Tanaba tomēr bijusi stāvoklī… Viņa kļuvusi arvien pilnīgāka un drīz vien lielās mokās dzemdējusi bērniņu. Tas bērniņš bijis puisītis… Tanaba pēc dzemdībām pati sevi apkopusi, iedevusi zīdainim krūti un sākusi viņu auklēt… Es domāju, ka pēc bērna nākšanas pasaulē viņai būs bijis vēl grūtāk dzīvot… Bet Tanaba tomēr viņu izaudzinājusi… Puisītis izaudzis un pārvērties skaistā jauneklī. Reiz kādā vakarā Tanaba pa- saukusi dēlu un izstāstījusi, kā aizgājuši bojā visi salas iedzīvotāji un kā viņa palikusi viena pati ar bērnu savās miesās. Tad Tanaba sacījusi: «Mums abiem jādara tā, lai šajā salā atkal būtu cilvēki. Tu dāvāsi man bērnu, bet es tev dzemdēšu māsu, tu apprecēsi viņu un jums piedzims daudz bērnu.,» Viņa dzemdējusi mci- tiņu… Dēls apprecējis māsu, un viņu pēcnācēji savairojušies… Runā, ka tie arī esot tagadējie salinieki…
Kvēlodams karsonī, Onodera šķetināja atmiņu kamolu. Tanaba… Hačidzjo., Ogasavaras salas., auksts, drūms jūras dibens…
— Kāds šausmīgs stāsts, vai ne? Kad es pirmo reizi to dzirdēju, biju vēl pavisam maziņa un man kļuva nelabi… Un ļoti skumji… Tanabas kaps arī vēl tagad, nē, pavisam nesen atradās Hačidzjo salā kādā ceļmalā… Ar sūnām apaugusi piekrastes oļu kaudze… Liekas, nekāda uzraksta tur nebija… Kapiņš tāds maziņš, un saules stari rotaļājas tā akmentiņos… Nebija nekā šausmīga, pat patīkami pasēdēt pie tāda kapa… Bet zem tā… tik skumjš un šausmīgs stāsts…
Meitene nopūtās un nodūra galvu.
•— Zini, es pavisam agrā bērnībā dzirdēju šo nostāstu. Man tas sen nebija ienācis prātā… Bet tagad, pēc visa notikušā, pēkšņi atcerējos. Kopš tā laika doma par Tanabu man nedod miera… Apbrīnojama sieviete… Bet teiksma skumja, šaušalīga, pat nepatīkama… Taču Tanabas tēls it kā piedod man jaunus spēkus. Arī manās dzīslās rit šo salinieku asinis. Ja pat visi aizietu bojā, es tomēr palikšu dzīva un noteikti izdzīvošu. Dzemdēšu bērnu, nav svarīgi no kā, un izaudzināšu viņu. Un, ja šis bērns būs zēns, bet mans vīrs kaut kur pazudīs, dzemdēšu bērnu no sava dēla…
Onodera miegā klusi elpoja. Uzmanīgi, lai neuzmodinātu viņu, meitene izkāpa no gultas, kas stipri kratījās. Onodera pēkšņi atvēra acis.
«— Stipri šūpo…
— Jā? — meitene bailīgi apskatījās apkārt. — Sāp?
— Ahā… mēs pašlaik šķērsojam Kurosio straumi dienvidos no Nodzimas zemesraga. Tādēļ tā šūpo… — Onodera neskaidri murmināja. — Jā, līdz Havaju salām vēl tālu … Havaju salas … tālāk Taiti…
— Jā, — meitene teica asarās trīcošā balsī. — Tu pacieties un mēģini aizmigt.,
Onodera kādu brīdi klusēja, tad ārkārtīgi skaidri un saspringti jautāja:
•— Vai Japāna jau nogrimusi?
•— Nezinu.
: — Palūkojies iluminatorā. Vēl jābūt redzamai.
Meitene negribīgi piegāja pie loga.
— Vai Japāna redzama?
— Nav…
— Vai tiešām jau būtu nogrimusi… Pat dūmi nav redzami?
— Vairs itin nekas nav redzams…
Pēc brīža Onodera jau atkal miegā smagi elpoja.
Meitene — tā bija Masuko — ar labās rokas pārsieto stumbeni noslaucīja asaras.
Vilciens strauji traucās uz rietumiem pāri aukstajiem, agrā salā sastingušajiem Sibīrijas plašumiem. Aiz loga pletās melna bezzvaigžņu nakts…
PĒCVĀRDS
nežēlīgs eksperiments
Tokijā, Asakusas rajonā, atrodas no kriptomēriju stumbriem celts žēlsirdīgās dievietes Kanonas templis. Pie tempļa ieejas stāv bronzas kvēpināmais trauks, ap kuru vijas smaržīgi paegļa dūmi, kas aizgaiņā jebkādu nešķīstību. Traukam blakus — ar nosūnojušiem akmeņiem aplikta aka. Dievlūdzēji, iekams dodas pa tempļa kāpnēm, uzvēda sev rūgti nemierīgos dūmus un, pasmēluši akā ar sudraba kausu, apsvēta elpu ar ūdeni, no kura stingst zobi un trauksmainā priekšnojautā notrīs sirds.
Zem svētnīcas tumšajām velvēm, kur dievu atveidu priekšā ar karstām uguntiņām gailēja kvēpināmās nūjiņas, es iegāju kopā ar Sakjo Komacu, vispopulārāko Japānas rakstnieku fantastu. Tas notika Suņa un Metāla gadā, kas atbilst Gregorija kalendāra 1970. gadam. Pēc sarkanā zīmoga, kuru padzīvojis budistu mūks lietišķi uzspieda mūsu prospektiem ar tempļa svēto vietu aprakstiem, es viegli varu noteikt mēnesi un datumu. Man šī neaizmirstamā diena iespiedusies atmiņā arī vēl tāpēc, ka tajā es pirmo reizi ieraudzīju neizsakāmu brīnumu — akmensdārzu. Bija jau novakars, rietošās saules staru zeltā vēl skaidri varēja saskatīt augšupliekto dakstiņu jumtu aprises, bet ēnas jau biezēja necaurredzamas un gaisā kā tumši zibeņi šaudījās sikspārņi. «Toyota Corona», kur bija gan televizors, gan gaisa kondicionētājs, nobraukuši neskaitāmus kilometrus pa Tokijas ātrgaitas estakādēm, mēs ar
Komacu pēkšņi atradāmies pie augsta mūra, aiz kura dziestošajā zeltā skaidri bija saredzamas gandrīz melnās priedes un kriptomērijas.
— Vai atceraties Velsa «durvis sienā»? — jautāja Komacu, rādīdams uz maziem vārtiņiem, kurus es nemaz nebiju pamanījis. — Tūlīt mēs nokļūsim citā laikā, varbūt pat citā telpā, jo telpa un laiks ir nešķirami saistīti.
— Tunelis uz Edo laikmetu? — es pajokoju, domādams par mana kolēģa un pavadoņa slaveno stāstu.
— Uz Komacu radītu pasauli?
— Nē, — viņš atbildēja, uz joku neatsaukdamies, un ar klusu paklanīšanos pateicās par komplimentu.
— Telpa un laiks sākotnēji ir vienots vesels tukšumā, no kura dzimst viss. Mēs ejam gūt saskarsmi ar šo radošo tukšumu. Apmulsusi cilvēka sirds ilgojas tam atdot savas raizes un nemieru.
— Sis ir dzena sektas templis? — es minēju.
— Jā, — Komacu piekrītoši pasmaidīja, un, pielikuši soli, mēs pa nevienādām akmens plāksnēm klātu celiņu tuvojāmies torī — vārtiem hieroglifa «debess» izskatā.
Ko es tolaik zināju par dzena mācību? Pavisam nedaudz. Manas domas bija neskaidras, priekšnojautas maldīgas.
«Dzena sekta neatzīst elkus,» rakstīja Jasunari Ka- vabata, pirmais japāņu rakstnieks, kuram piešķirta Nobela prēmija. «Tiesa gan, dzena tempļos ir Būdas tēli, taču treniņa vietās un dzena zālēs nav ne Būdas statuešu, ne svētbilžu, ne sutru — reliģisko traktātu. Šajās telpās visi sēž klusu un nekustīgi, aizvērtām acīm, līdz ir pilnīgi atbrīvojušies no apkārtējā. Tad izzūd «es» un iestājas «nekas». Taču šis «nekas» nepavisam nav tāds, kā to saprot Rietumos. Drīzāk gan otrādi — tas ir dvēseles visums, tukšums, kur lietas kļūst patstāvīgas, kur nav nekādu šķēršļu, nekādu ierobežojumu, kur viss brīvi sazinās visā.»
Dzens ir daudz plašāks par reliģisku sektu. Tas ir savdabīgs pasaules uzskats un arī apkārtējās pasaules organizēšanas veids. Slavenā «tējas ceremonija» ir kādas dzena mistērijas palieka. Nav nejaušība, ka arī mūsdienās uz ceremoniju uzlūgtie viesi tējas dzeršanai paredzētajā telpā nokļūst pa šauru, tumšu eju. Eiropiešiem nenāk ne prātā, ka tā simbolizē gara maldīšanos.
Gluži tāpat viņi nesaprot, ka porcelāna tasē plīstošie burbuļi nozīmē visa esošā zūdīgo un nožēlojamo nedrošumu. īstā ceremonijas jēga meklējama tieši šajās plīstošajās putās, kas tik rūpīgi sakultas ar bambusa slotiņu, un nevis zaļajā, nesaldinātajā tējā. Arī skopiem vilcieniem uz plāna zīda auduma uzzīmētais kalte- mono — vienalga, vai tas būtu hieroglifs vai priedes zars —, kuru jūs atradīsit sava viesnīcas numura nišā, var būt saistīts ar dzenu. Pat ziedu sakārtošanas māksla — ikebana — ir spējīga paust tukšuma ideju: atbrīvošanos no esības formām, īstās cilvēka pirmdabas atjaunošanu un atgriešanos pie mūžīgās sākotnes.