Kā lai pateic,
Kas ir
Sirds?
Priedes šalkas
Sumiē.[29]
Šo dzejoli rakstījis kāds 15. gadsimta mūks.
«Sauja ūdens vai neliels kociņš liek iztēloties augstus kalnus un platas upes. Vienā mirklī var pieredzēt neskaitāmu pārvērtību noslēpumus,» ar mūku sasaucas viduslaiku ikebanas meistars.
Tā pati doma par diženā atspulgošanos niecīgajā, prizmējusies caur tukšumu, redzama arī savdabīgajos japāņu dārzos.
Atstājuši aiz muguras templi, mēs pagājām garām segtai verandai un 11u jau stāvējām klajumā, ko 110 trim pusēm ietvēra augsts mūris. Te bija tikai dažāda lieluma akmeņi, nelīdzeni un apsūnojuši, un grants, kurā ar grābekli bija izveidots vienkāršs koncentrisks raksts. Viss uzskatāmi simbolizēja okeānu, kas apskalo akmeņainas salas.
— Lai arī no kuras vietas jūs skatītos uz šiem akmeņiem, jūs nekad neieraudzīsit tos visus reizē, — Komacu paskaidroja. — Daba neizsakās līdz galam.
Viņš apklusa un visā laika sprīdī, ko mēs pavadījām «klusās vērošanas» dārzā, neteica vairs ne vārda. Ko viņš domāja, klausīdamies tukšuma aicinājumā? Vai viņam bija lemta «satori» — acumirkļa apskaidrība, kas mazliet atklāj lietu būtību? Nezinu …
Toties atceļā, kad aiz automašīnas polaroīdstikliem jau trakoja Gindzas ugunis, Komacu negaidīti teica:
— Man šie akmeņi ir pati Japāna. Gluži kā neizprotama stihijas spēļlietiņa tā savulaik ir pacēlusies no ūdens, un kādā drausmīgā dienā tā atkal pazudīs viļņos, aiznesdama nebūtībā visu dižo un zemisko, kas paguvis izaugt starp akmeņu krāvumiem.
Es toreiz nepievērsu uzmanību šai replikai, jo man šķita, ka akmensdārzu tikai visai nosacīti var pielīdzināt salu zemes Niponas modelim. Neiebilzdams skaļi, es pēc japāņu paražas paklusēju un neizteicu vārdu, kas man jau bija mēles galā — «atbrīvotība».
Tagad es to nožēloju, jo sapratu, ka jau tolaik Komacu bija iecerējis savu lielo programmātisko darbu «Japānas nogrimšana». Ja es būtu pārkāpis uzvedības normas — cilvēkam, kurš pieradis klusuciešanu uzskatīt par piekrišanu, to var piedot —, tad mans ceļabiedrs droši vien būtu ļāvis labāk saskatīt iecerētās grāmatas dziļāko ideju. Tagad, kad es rakstu pēcvārdu jau pabeigtam darbam, man būtu bijis daudz vieglāk izskaidrot tā zemtekstu, tā apslēpto — un pēc japāņu kanoniem galveno — jēgu. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Piedodams manu aplamību, Komacu nez vai būtu atļāvies tādu pats. Uz manu iebildumu viņš būtu atbildējis tikai ar klusuciešanu, kas nozīmētu nepiekrišanu.
Nule, kad esmu izlasījis romānu un arī noskatījies filmu ar tādu pašu nosaukumu, es pavisam citādi saprotu vārdus, ko viņš tika teicis skaidrajā 1970. gada 29. augusta vakarā pa ceļam uz viesnīcu «New Japan». Un mani māc nemiers, man nav pārliecības, ka esmu šos vārdus pietiekami dziļi izpratis. Ne toreiz, ne divus gadus vēlāk, kad Komacu viesojās pie manis Maskavā, es ar viņu par akmensdārzu nerunāju. Tas ir saprotams, jo «Japānas nogrimšana» tolaik vēl bija tikai «lieta sevī», ko varēja apjaust vienīgi tās radītājs.
Romāna sižets ir ļoti stingri noteikts, pilnīgi acīmredzams. Man nav nekā ko piebilst, tur pat nav vajadzīgi dažādie skaidrojumi, bez kā jebkurš pēcvārds zaudē jēgu. Tātad runa var būt tikai par zemtekstu, par apslēpto domu, kas «paliek aiz kadra».
Vēlreiz atkārtoju, es nezinu, ko domāja cilvēks, kas sarakstījis izdaudzināto bestselleru par jauno Atlan- tīdu, kad viņa skatiens slīdēja pār bezveidīgajiem akmeņiem. Taču romāna sākums, tā ģeoloģiskā premisa ļauj man zināmā mērā to rekonstruēt.
Japāņu mīti, kas ierakstīti grāmatā «Kodziki» (tulkojumā «Piezīmes par seniem notikumiem»), stāsta par diviem esamības dievišķajiem sākumiem: vīrišķo — Idzanagi un sievišķo — Idzanami. Savienodamies viņi radījuši Uzlēcošās Saules zemes galvenās salas, dievus, cilvēkus un gandrīz visu apkārtējo dabu. Tā bija kosmogoniska hipotēze ar pavisam laimīgām beigām, bez sprādzieniem un fantasmagoriskām kataklizmām, kas raksturīgas Kosmosa cīņai ar Haosu. Taču tā tas bijis tikai līdz brīdim, kad Idzanami nolēmusi dzemdēt uguns dievu. Izkļuvis brīvībā, šis dievs, kas personificē līdz tam apslēpto uguni, pamatīgi satricinājis salas (un tricina tās vēl šobaltdien) un radījis briesmīgu jucekli debesu pirmo iemītnieku sadraudzībā. Ne vien jucekli, bet arī pašu nāvi, jo, kad no pirmās dievietes — mātes gurniem izlauzušās liesmu mēles, viņa ievaidējusies un nomirusi. Idzanagi, gluži kā Orfejs, nokāpis ellē, lai izrautu savu mīļoto laulāto draudzeni no nāves skavām. Aizvainota, ka vīrs iedrīkstējies paraudzīties uz viņas apdegušo, sakropļoto līķi, Idzanami viņam uzsūtījusi veselu varzu elles izdzimteņu. Glābdamies no riebīgajām raganām, kuras viņam sekojušas pa pēdām, Idzanagi, līdzīgi daudzu pasaku varoņiem, sviedis sev pār plecu gan suseklīti, no kura izaudzis necaurejams mežs, gan galvas apsēju, kas pārvērties staipīgās vīnstīgās. Tagad viņam vienam pašam nācies pildīt savu pasaules radīšanas misiju. No abām viņa acīm un no deguna vajadzējis piedzimt galvenajiem sinto dieviem: saulainajai Amaterasu omikami, Mēness valdniekam Cukijomi un nemierīgajam Susano, kam bijis lemts atnest šai labākajai no pasaulēm ne mazumu nelaimju.
Tāda ir mitoloģiskā priekšvēsture šai valdzinošajai un skarbajai zemei, kuras briesmīgo bojāeju savā romānā tik uzskatāmi un pārliecinoši atainojis Komacu. Par laimi, fantastiskā romānā …
Varētu likties, ka kibernētikas un atoma laikmetā mitoloģijai nav vietas.
Taču, līdzīgi tam, kā stikla un metāla debesskrāpju ēnā slēpjas akmensdārzi un no svēto kriptomēriju stumbriem celti tempļi, mitoloģija gluži nemānāmi ieaudusies senās Niponas iedzīvotāju — neauglīgo akmeņu pak|āvēju — savdabīgajā domāšanas veidā.
Saules tornis, kas paceļas pār trokšņaino, simt valodās runājošo Osakas gadatirgu. Mokpilnā un svinīgā pacelšanās no nedzīvās matērijas līdz dzīves un saprāta augstākajām formām, evolūcijas diženās kāpnes. Dievs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības, cilvēks dievam atmaksājis ar to pašu — šo gudro aforismu vajadzētu atcerēties brīdī, kad eskalators tevi nes garām fantastiskām, daudzkrāsainām maskām. Droši vien šeit var sastapt visu laiku un visu tautu dievus, bargus un žēlsirdīgus, gan šausminošām, gan daiļām sejām. Visas cilvēces mitoloģija. Tās ilgais miegs, tās pagātne. Arvien tālāk un tālāk aizved evolūcijas kāpnes — uz jaunām augstienēm, uz jauniem panākumiem. Saprāta un harmonijas uzvara, Zemes kosmiskā nākotne. Tā jau ir cita mitoloģija, kuru radījis mūsu brīnišķīgais un traģiskais laikmets.
Nebūt nav nejaušība, ka to vidū, kuri iecerējuši šo diženo pieminekli cilvēka uzvaru un maldu vēsturei, ir arī Japānas izcilākie rakstnieki fantasti. Un pirmām kārtām Sakjo Komacu, kuram pieder šī pieminekļa celšanas ideja. Zinātniskā fantastika ir unikāls mūsu gadsimta kultūras lolojums, tilts starp varenajiem izziņas ceļiem — zinātni un mākslu. Tajā Suņa un Metāla gadā pasaules rakstnieki fantasti kopā pulcējās pirmo reizi. Arī tā nebija nejaušība, ka viņi sastapās Japānā Vispasaules izstādes gadā. Fantastikai izrādījusies taisnība: cilvēce patiešām ir pārvērtusies kosmiskā faktorā. Par to varēja pārliecināties, apmeklējot PSRS un ASV paviljonus. Taču tas, ka fantastikai — gan kosmosā, gan uz Zemes, gan zem ūdens — bija veltīts pat vesels Japānas paviljons, pārsteidza arī rakstniekus fantastus. Protams, ne japāņus, kuri pielikuši daudz pūļu, lai fantastika kļūtu par viņu dzimtenes kultūras dzīves ikdienišķu sastāvdaļu.