Nākotni Sakjo Komacu pēta ar savdabīgiem paņēmieniem.
Caur atompelniem izlaužas zaļš stādiņš. Vai tam būs lemts izaugt? Kas no tā izaugs? Varbūt kroplīgs mu- tants? Jeb vai cerības uz gaišāku nākotni tomēr ir?
Japānu zēns aci pret aci sastapies ar viņam neizprotamo Laika Dienestu. Laika ekrāni sašķeļ vēstījumu daļās. Dažādos rakursos tie projicē varbūtējo nākotni. Mazajam japānim, kurš alkst ziedot savu dzīvību imperatora labā, smadzenes ir daudzšķautņainas un izlauzītas kā niecīga pasaule, kas ietvērusi sevī Visumu. Vai tiešām pat jaunajiem lemts atkārtot pašnāvniecisko ciklu?
Sakjo Komacu daiļrades centrālā tēma laikam gan ir nenoteiktas pagātnes ietekme uz šodienas dzīvi. Kā draudīgs zvans skan pagātne. Karš jau sen ir beidzies, pār atompelniem izplaucis sausserdis. No plaisu izvagotā betona augšup pret debesīm stiepjas jaunās kultūras un jaunās morāles pavasarīgie stādiņi. Izliektie samuraju zobeni un kamikadzes, kuri pirms liktenīgā lidojuma iztukšo pēdējo sakē kausu, pelēkie līnijkuģi tropiskajās jūrās un publiskie harakiri imperatora pils priekšā — šķiet, ka visa šī pēc naftalīna smakojošā romantika jau sen būtu aizgājusi nebūtībā. Bet kāpēc sliktā laikā vēl aizvien sāp vecās rētas? Kāpēc sen zaudētais karš vēl aizvien sūta dzīvajiem savas drausmīgās pavēstes? Tātad kaut kur, kādā citā, fāzē vai amplitūdā nobīdītā laiciskajā pasaulē, vēl vienmēr okeāna viļņus šķeļ uz Pīrlharboras kuģiem notēmētās torpēdas, bet B-29 ar savu atombumbu jau tuvojas Hirosimai. Varbūt tajā karā viss norisinās savādāk. Varbūt tagad imperatora flote uzbrūk Honkongai, bet Pentagona atombumba krīt uz Ņiigatu. Taču karš paliek karš. Stratēģija un taktika mainās, bet baismīgā gaļasmašīna joprojām stūķē savā asiņainajā rīklē pierasto barību.
Karam par upuri vienmēr krīt nākamība. Jaunas, neuzplaukušas dzīvības un dzīvības, kas vēl tikai grasījās aizmesties pumpurā, tika ziedotas uz šī drausmīgā altāra.
Kālab tad kari nekad nebeidzas? Kāpēc, zaudēti un pa pusei aizmirsti, tie joprojām sūta savas pavēstes sen mirušu kara ministru vārdā? Sakjo Komacu uz šiem jautājumiem dod skaidru atbildi. Tāpēc, ka kāds karu grib! Tāpēc, ka vēl ir dzīvi visādi «bijušie», kādreizējās slavas atlūžņi, «vecie cīnītāji». Viņi klaudzina kaulus un kruķus. Viņiem trūkst elpas, ja gaisā virmo ābeļziedu smarža, nevis šaujampulvera dvaka.
Komacu stāstā «Mobilizācijas pavēste» veca, slimnīcas gultā vārgstoša «psihokinētiķa» maniakālā griba atdzīvina aizgājušā kara smirdīgo līķi. Likumsakarīgi, ka šis vecais karotājs ir tēvs galvenajam varonim, kura personā risinās vēstījums. Tā ir divu paaudžu cīņa uz dzīvību un nāvi. Militārisma kaulainā roka sniedzas jaunajai Japānai pie rīkles. No šīs rokas nedrīkst vienkārši atgaiņāties. Citādi reiz no rīta kāds savā pastkastītē atradīs mobilizācijas pavēsti.
«Mobilizācijas pavēste», «Melnā sakuras emblēma», «Hokusaja laiks» — visos šajos darbos nākotne stingri nosaka pagātni vai arī atkal un atkal to atdzīvina iespējamos jeb, precīzāk izsakoties, rezonējošos variantos. Sakjo Komacu tikai aplinkus liek nojaust šādu saikņu noslēpumaino raksturu vai, gluži pretēji, ar tu «neli caur laiktelpu savieno gadsimtus, kurus šķir nepārkāpjams bezdibenis.
Kāpēc rakstniekam būtu vajadzīga tāda konkretizē* šana? Pirmajā brīdī šķiet, ka tai ir savi trūkumi. Noslēpumainais Laika Dienests, divdesmit gadus vecas pavēstes un atombumbas ēna Hokusaja gleznu tirkīzzi- lajā ūdenī — tie pirmām kārtām ir ietilpīgi mākslinieciskie simboli. Tic rada zināmu noskaņojumu, ko Iklz galam nepateiktais vēl tikai pastiprina. Turpretī tunelis no mūsdienu Japānas uz Edo laikmetu gluži vienkārši ir fantastisks atribūts ar ļoti konkrētu specializāciju. Kālab gan Sakjo Komacu dod priekšroku tieši šim vienkāršajam, emocionāli ierobežotajam paņēmienam? Vai ne tāpēc, ka ala kalnā ved tieši uz Edo laikmetu, kad, pēc autora ieceres, Japāna izvēlējās ceļu, kas nosacījis tās tagadējo veidolu? Tas jau vairs nav Bredbe- rija stāsta «Un nogranda pērkons» taurenītis, kurš zināmā veidā ietekmēja cilvēces likteni. Tas ir pilnīgi konkrēts laikmets, kad Japānai bija jāizšķiras — palikt izolētai no ārpasaules vai arī atvērt durvis ārzemju tirgotājiem, kuru uzstājīgās prasības pamatoja fregašu lielgabali. Sakjo Komacu nav meklējis «liktenīgo» brīdi, kas smagi iegūlis svaru kausā, rakstnieks nav arī mēģinājis paredzēt, kāds būs jaunais ceļš uz karu. Viņš domājis par citu. Par ko? «… Patriotisms pamazām kļuva arvien kroplīgāks. Uzradās kaut kāda muļķīga nacionālistiska organizācija «Palīdzēsim cietējam Edo!» Sīs organizācijas locekļi rīkoja trokšņainus saietus, uz visiem namiem, visos ielu stūros līmēja plakātus un lozungus.
— Glābsim Edo laikmetu no aizjūras briesmoņiem! — aizgūtnēm brēca oratori. — Radīsim augsti attīstītu, modernu lielrūpniecību! Pārvērtīsiin mūsu senču zemi par deviņpadsmitā gadsimta visprogresīvāko valsti! Tad tik mēs rādīsim visiem iekarotājiem, gan agrākajiem, gan nākamajiem! Pilsoņi, dārgie brāļi, palīdziet Edo laikmetam, palīdziet Japānai sagatavoties otrajam pasaules karam, lai mēs nepieredzētu sakāvi, ko jau esam pieredzējuši!..»
Sakjo Komacu gluži vienkārši atkailina nacionālista dvēseli, pārcilā primitīvās urāpatriotisma grabažas un pašā apakšā atrod dzīvīgos revanšisma mikrobus!
Man ienāca prātā rakstnieks Misima, kurš publiski uzšķērda sev vēderu… Autora iecere kļūst aizvien skaidrāka:
«Ne mazāku līdzjūtību izraisīja arī paprāvais samti- raju pulks, kas mums vēl bija atlicis. Divi beidza dzīvi pašnāvībā, izdarīdami harakiri. Pieci sajuka prātā un tagad nīkst psihiatriskajā klīnikā. Visrāmākie un vissaprātīgākie samuraji samierinājās ar savu likteni un nolēma iesaistīties tagadējā dzīvē. Daži no viņiem lasa lekcijas par Edo laikmeta tikumiem un paražām, citi iekārtojušies darbā nacionālās kultūras muzejos. Viens otrs mēģina nodarboties ar jaunatnes garīgo audzināšanu. Siem cilvēkiem vairs nav Čonmages matu sakārtojuma, un ārēji viņi ne ar ko neatšķiras no pārējiem pilsoņiem. Taču, lai kur viņi atrastos un lai ko arī darītu, pagājušais gadsimts dzīvo viņu sirdīs …»
Un tālāk: «Nē, nē, lai cik spoži spīdētu saule, lai cik košas būtu krāsas, aiz tā visa tomēr melnē pagātnes rēgs.»
Rakstnieks vērīgi ielūkojas mainīgajā šodienā, kur neatgūstami mirkļi neslēdz rēķinus ar pagātni un veido nākamības tēlu.
Klajā imperiālistiskā laupīšana, paverdzinošie līgumi, cilvēka apspiešana un pārvēršana automātā — tāds ir pagātnes rēķins. Bet reizē tas ir arī starta laukums, no kura ik sekundi paceļas rītdienas raķete. Kāda būs šī rītdiena? Vai elektroniski kibernētiska nabadzība?
Apstājieties! Apdomājieties! Mēģiniet izrauties no vāveres riteņa! — Uz to lasītāju aicina Sakjo Komacu..
Tagad mūsu priekšā ir vēl viens nežēlīgs eksperiments ar kodētu nosaukumu «Japānas nogrimšana».
Šoreiz iznīcībai nav lemtas novecojušās Edo laikmeta regālijas vai rūsas saēstās pēdējā kara bruņas. Visai — iedomājieties tikai! — visai valstij, kas radījusi vienu no visizsmalcinātākajām civilizācijām Zemes virsū, jānogrimst okeāna viļņos, tāpat kā «kādā liktenīgā dienā un kādā briesmīgā naktī» gāja bojā teiksmainā Platona Atlantīda, jo skaudīgie dievi to sodīja par tās varonīgo dēlu augstprātību un pārdrošību. Lakoniskajai un maksimāli precīzajai dzejai, glezniecībai, kura atmodina vēja šalkoņu bambusa zaros, dievišķajai nepateiktībai, ko pauž trīs zariņi keramikas vāzē ar rasas lāsēs noasarojušu vaigu, — tam visam jāpazūd jūras dzelmē. Izsmalcinātie sarunu rituāli, tējas ceremoniju skumjas, kaula figūriņu necke neizskaidrojamā burvība un samuraju zobenu noslēpumi — itin viss aizies nebūtībā. Arī paviljoni pie lotosiem aizaugušiem dīķiem, apzeltītie senlaicīgie Būdas tēli, arsti- seismiskie debesskrāpji, šis modernās tehnikas brīnums, zemūdens laboratorijas un pērienu fermas vienlīdz ies bojā patiesi kosmiskajā katastrofā. Neatvairāmā un nežēlīgā katastrofā, jo viss ļaunais japāņu mitoloģijā ir neatvairāms un nežēlīgs. Šoreiz šim ļaunajam piešķirti neviena nevadīta, taču tik un tā iepriekš apzināta spēka vaibsti. Rakstniekam nemaz nevajadzēja rūpēties par īpašu zinātnisku un tehnisku pamatojumu. Pūķis, kuru pamodinājusi viņa fantāzija, salu valsts vīrišķīgajiem iedzīvotājiem ir labi pazīstams. Milzīgā saraustītā lokā, kas stiepjas 3400 kilometru garumā, Japāna pagriezusies pret Kluso okeānu, kas pār to izgāž savu mežonīgo niknumu. Starp citu, paretam šis niknums var arī glābt, kā notika toreiz, kad die «višķais vējš («kamikadze») izklīdināja mongoļu ieka «rotāju kuģus.