Okeāns, kuram nez kāpēc dots Klusā vārds, gan laiku pa laikam piemirsa taifūna plosītos krastus un ļāva ļaudīm uzelpot brīvāk, taču uguns, kura reiz bija sadedzinājusi savu māti, nenoguruši mocīja pārakmeņojušās dievietes miesu. Ne velti Japāna pieder pie pašiem seismiskākajiem Zemes rajoniem. Ik dienas šeit Teģistrē no trim līdz pieciem grūdieniem. Tikai četru pēdējo gadsimtu laikā vien notikušas apmēram septiņdesmit postošas zemestrīces. īpaši bēdīgas atmiņas atstājušas 1855., 1891., 1923. un 1946. gada katastrofas.
Tā, 1923. gadā Kanto zemienes milzīgā zemestrīce sa «grāva Tokiju un Jokohamu, aizrāva simttūkstoš cilvēku dzīvību un līdz ar ugunsgrēkiem, ko tā izraisīja, iznīcināja 576 tūkstošus māju. Patiešām, to var salīdzināt ar katastrofām, kuras tik reālistiski atainotas romānā!
Kā zināms, ar zemūdens zemestrīcēm cieši saistīti arī milzīgie paisuma viļņi cunami, kas «izslauka» piekrastes pilsētas un kā skaidas izsviež krastā okeāna kuģus. Skaidrs, ka šajās ainās rakstniekam fantastam īpaša iztēle nebija vajadzīga. Viņa spalvu vadīja nevis fantāzija, bet gan skarbā dzīves īstenība.
Taču būtu visai naivi «Japānas nogrimšanu» uzskatīt par viduvēju «brīdinājuma romāna» žanra sacerējumu, kas uzrakstīts, lai pievērstu sabiedrības uzmanību reālai katastrofai, kura, viss var gadīties, Japānu gaida nākotnē. Rakstnieks ar savu darbu gribējis sasniegt pavisam citu mērķi, un par to liecina kaut vai tas vien, ka patiesie apstākļi būtiski atšķiras no tiem, kurus viņš tik pārliecinoši notēlojis romānā.
Pirmām kārtām mūsdienu zinātnes priekšstatiem neatbilst romāna pamathipotēze, ka ģeoloģiskā laika gaitā Japānas teritorija pakāpeniski samazinājusies, īstenībā šīs zemes reljefs ir veidojies, izlīdzināšanās posmiem vairākkārt mijoties ar izlīdzināto virsmu drupšanas un celšanās posmiem. So virsmu atliekas sastopamas 800—1000, 1500 un apmēram 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Jaunākie cēlumi un gri- mumi, bieži nomainīdami cits citu, visā visumā nav sasnieguši lielus apmērus. Tāpēc Japānā nav daudz augstkalnu rajonu. Cilu pārvietošanās, gan lēnāka, gan ātrāka, sastopama vēl šobaltdien. 1923. gadā Sagami līča atsevišķas vietas pacēlās par 100 metriem un iegrima par 180 metriem.
Pašlaik Japānas teritorija drīzāk pieaug, nevis samazinās. Es nedomāju zemi, kuru cilvēki atņēmuši jūrai un uz kuras, piemēram, atrodas Hanedas lidosta. Runa ir par vulkāniskas izcelsmes salām, kuras laiku pa laikam parādās lielākā vai mazākā atstatumā no Japānas krastiem. Kopš ir pieņemti jauni noteikumi par divsimt jūdžu plato zvejas zonu, šīs saliņas vārda tiešajā nozīmē tiek medītas. Amerikāņu un japāņu helikopteri dienu un nakti dežūrē debesīs, lai nepalaistu garām tādu tvaika mutuli dzimušu sauszemes pleķīti, uz kuru attiecas likums par jūras šelfu.
Tātad pesimistiskām prognozēm nav nekāda pamata. Turklāt Sakjo Komacu nebūt nav tas rakstnieks, kurš ies biedēt lasītājus ar neesošām briesmām.
Kāda tad ir viņa nežēlīgā eksperimenta jēga?
Atbildi uz šo jautājumu dod visa Sakjo Komacu daiļrade. Asinssaitēm rakstnieks, humānists un pārliecināts internacionālists, ir vienots ar dzimto Japānu, tās mitoloģiju, vēsturi, japāņu tautas pasaules uzskatu un īpašo attieksmi pret dzīvi.
Japāna nogrimst, līdz ar to iet bojā arī miljoniem japāņu. Vieni kļūst par gaidāmās nelaimes priekšvēsts upuriem, citiem gluži vienkārši nav lemts izglābties, bet trešie mirst brīvprātīgi, tādēļ ka viņiem salu nogrimšana nozīmē pašas Japānas bojāeju.
Taču Japāna nevar pazust bez pēdām! Miljoniem japāņu, kurus izglābušas Apvienoto Nāciju kopīgās pūles, evakuējas uz kontinentiem, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Vai var iet bojā nācija, kam uz mūžīgiem laikiem laupīta dzimtā augsne? Tas ir galvenais jautājums, kas nodarbina Komacu. Noliegdams šovinistiskos murgus par «zemi» un «asinīm», Sakjo Komacu saka: «Nē!»
Jo, kamēr vien ir dzīva kaut saujiņa gudru, godīgu un drošsirdīgu cilvēku, nemirstīga būs arī kultūra, ko radījuši viņu senči. Jo planētu Zemi apdzīvo vienota cilvēce, kurai jāspēj nosargāt savas skaistās un pa* gaidām vienīgās mājas.
«Japānas nogrimšana» ir optimistiska traģēdija.
J. Parnovs
SATURS
Pirmā nodaļa. Japānas dziļvaga …… 5
Otrā nodaļa. Tokija ……… 64
Trešā nodaļa. Valdība…………………………………………. 130
Ceturtā nodaļa. Japānas salu gr&da…………………………. 215
Piektā nodaļa. Grimstošā valsts……………………………… 268
Sestā nodaļa. Japāna grimst. ………………………………… 416
Epilogs. POķa nāve……………………. …… 458
J. Parnovs. Nežēlīgs eksperiments
(No krievu vai. tulk. V. Stabulniece) ……. 494
Sērijā «FANTASTIKAS PASAULĒ» izdevniecība «ZINĀTNE» laidusi klajā šādus darbus:
1. R. Bredberijs. KALEIDOSKOPS
2. S. Lems. PETAURA MEDĪBAS
3. M. Jemcevs, J. Parnovs. PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS
4. L. Obuhova. LILITA
A. Azimovs. ES, ROBOTS
6. K. Abe. CETURTAIS LEDUS LAIKMETS
7. R. Bredberijs. MARSIEŠU HRONIKAS
8. K. Zandners. SIGNĀLS NO KOSMOSA
9. G. Martinovs. VIESIS NO BEZGALĪBAS
10. J. Nesvadba. EINŠTEINA SMADZENES
11. F. Pols, S. Kornblats. KOSMOSA TIRGONI
12. R. Vorsmers. PANS SATĪRUSS
13. Krāj. «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»
14. N. Amosovs. NĀKOTNES PIEZĪMES
15. F. Hoils, Dž. Eliots. ANDROMĒDA
16. A. Šalimovs. «TUSKARORAS» NOSLĒPUMS
17. F. Karsaks. ATNĀCĒJI NO NEKURIENES
18. Krāj. «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS…»
19. A. Klarks. DELFĪNU SALA
20. K. Saimaks. VISA DZĪVĪBA ZALO
21. A. Belajevs. PROFESORA DOVELA GALVA
22. H. Katners. IEDOMĪGAIS ROBOTS
23. A. Konans Doils. MARAKOTA BEZDIBENIS
24. S. Lems. NEUZVARAMAIS
25. A. Strugackis, B. Strugackis. TĀLA VARAVĪKSNE