— Un tad, — Jamamoto izvilka no krūšu kabatas saņurcītu cigareti «Jaunā dzīve» un iebāza to mutē. Viņš pastiepa roku pēc sērkociņiem, kas mētājās uz galda, bet jaunais tehniķis pasteidzās pasniegt viņam savu jau aizdedzināto gāzes šķiltavu. — Tencinu! Un tad kapteinis atzinās, ka tādu lietu dzird pirmo reizi mūžā, bet stūrmanis, kā saka, piedeva gāzi. Motors jau bija savests kārtībā. Devāmies pilnā gaitā uz dienvidiem. Un visu laiku, protams, mērījām dziļumu ar eholotu. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad stūrmanis iesaucās: «Kaptein! Atradusies. Jūra kļūst arvien seklāka. Pašreiz dziļums piecdesmit metru.» «Tādi sēkļi mēdz būt šajās vietās,» kapteinis negribēja piekrist. «Jūs panāciet šurp un paskatieties, ko rāda eholots. Tad viss būs skaidrs!» stūrmanis ierosināja. Te viņš izmainīja kursu par kādiem desmit grādiem uz rietumiem un brauca ārkārtīgi uzmanīgi, sākumā ar ceturto ātrumu, tad pavisam lēnā gaitā. Kapteinis stāvēja kuģa priekšgalā — viņam ir loča pieredze — un, jau gluži gaišajā rītausmā vērodams jūras virsmu, burkšķēja: «Kas par salu, nekā tamlīdzīga…» Pēkšņi arī manas acis pamanīja, ka jūras krāsa sāk mainīties. Kapteinis deva pavēli: «Novērot ūdens dziļumu!» Bet stūrmanis, izbāzis galvu no stūres mājas, iekliedzās: «Kaptein, mēs pašreiz peldam virs salas!» «Ja tā ir tiesa, esi uzmanīgs!» kapteinis atbildēja. «Nekas, gan jau viss būs kārtībā. Gandrīz jau pārbraucām. Tā dziļākā vieta laikam bija krāterī izveidojies līcis.
Gandrīz simt metri. Tagad dodamies pāri kalna virsotnei salas dienvidu pusē. Dziļums — desmit metri,» tā stūrmanis.
Jamamoto uz brīdi apklusa. Salonā valdīja pilnīgs klusums, pat elpošana nebija dzirdama. Visus aizrāva zvejnieka stāstījums. Šis šļupstošais cilvēks ar aizsma- kušo balsi ļoti spraigi un spilgti attēloja notikumus.
— Vai dziļuma mērīšanas pieraksti ir saglabājušies? — Jukinaga painteresējās.
— Jā, — Jamamoto piesmēķēja otru «Jauno dzīvi» no pirmās cigaretes gala. — Tie nodoti jūsu kuģim. Tieši tajā brīdī parādījās saule, un mēs izmērījām tās augstumu, lai precizētu atrašanās vietu. Dati pilnīgi sakrita ar tām salas koordinātēm, kas bija zināmas stūrmanim. Daži mūsējie ienira jūrā un tūdaļ atrada to visaugstāko virsotni. Tad mēs noraidījām ziņas uz Tori, bet no turienes ziņoja tālāk. Un tad no centra pienāca rīkojums, lai kanaki un kāds aculiecinieks ierodas Tori salā. Mūsu traleris jau bija pilns ar zivīm, vajadzēja braukt mājās. Saldējamā iekārta mums ir īsts vecs krāms, mazākā neuzmanība, un viss ieguvums var izkūpēt vējā. Tādēļ tika nolemts — jāpaliek man kā viņu valodas pratējam.
— Tori salas iedzīvotāji pēdējā laikā kļuvuši ļoti nervozi. Tieši viņi bija tie, kas uzstāja, lai tūlīt sūta komandējumā pētniecības kuģi, — nosvērtā balsī uzsāka okeanologs. — Sagadījās tā, ka mēs gatavojām «Daito-maru» okeāna novērojumiem dienvidu rajonos. Bija jādodas ceļā trīs dienas agrāk nekā paredzēts. Steigā sasaucām cilvēkus un pilnā gaitā devāmies uz notikuma vietu. Ņemiet vērā, ka līdz ar šīs bezvārda salas nogrimšanu par vienu metru iegrimusi arī Tori sala, bet atstatums starp tām abām ir veseli trīsdesmit kilometri!
— Tagad noklausīsimies šos cilvēkus no Urakasas salas, — profesors Tadokoro pievērsās kanakiem. — Vai jūs varēsit pārtulkot?
Pakasījis pakausi, Jamamoto stājās pie uzdevuma pildīšanas. Bet nedz viņa kanaku valodas, nedz vecāka zvejnieka japāņu valodas, nedz jauniešu angļu valodas zināšanas nepalīdzēja jautājumus sīkāk noskaidrot. Nesalīdzināmi daiļrunīgāk nogrimšanas ainu attēloja
šo triju dabas bērnu veiklās ķermeņu kustības un skaņu atdarināšana.
Viņi ieradušies salā pēcpusdienā. Līdz vakaram la «bojuši sabojāto kanoe un buru. Dziļš līcis, augsta klints, šādi tādi augi. Visādā ziņā laba sala. Atradies arī saldūdens avots. Turpat tuvumā ne visai dziļa ala. Un taciņa līdz tai. Laikam to bija ieminuši zvejnieki, kas laiku pa laikam ieradās salā. Kāds bija pat uzbūvējis nelielu būdiņu. Bet trijotne nolēmusi pārgulēt alā, jo no turienes bijis labi redzams līcis un kanoe, un pie tam negribējuši uzlauzt būdiņas atslēgu. Naktī sācis pūst vējš. Bet alā klusi un mierīgi. Visi trīs aizmiguši.
Veco uzmodinājusi bangojoša jūra, viņš uzmodinājis jauniešus. Ūdens jau bijis pie pašas alas. Tumsā nevarējuši redzēt, kur palikusi krastā izvilktā kanoe. Jūra viļņojusies, griezušies sīki atvari, bet apkārt valdījis klusums, un sala grimusi bez trokšņa.
— Bet pazemes grūdieni vai dunoņa?
— Nekā ncjutuši. Un, ja ari tādi bijuši, tad palikuši nepamanīti, jo viņi ļoti pārbijušies.
— Cik ātri sala nogrima?
— Lūk, tik ātri! — Jaunais kanaks pietupās, piespieda delnu pie grīdas un tad palēnām pacēla to līdz krūtīm.
— Ar agrāko laiku zemūdenes iegrimšanas ātrumu, — kāds nomurmināja. — Diezgan ātri.
Viņi skriešus metušies uz salas virsotni. Ūdens sekojis pa pēdām. Kamēr skrējuši, virsotne pārvērtusies akmens bluķu kaudzē, kurai apkārt vārījušās baltas putas. Bet arī šie bluķi sākuši grimt. Ūdens jau apskalojis viņu potītes. Apskāvušies un piesaukuši Urakasas salas kanaku sargdievu, jūras dievu, senču dievus. Visapkārt tumsa, nevienas zvaigznītes. Ūdens jau līdz vēderam. Licies, ka akmeņi zem kājām sāk pazust. Viļņi skalojušies ap krūtīm, tad sasnieguši kaklu. Bet zeme it kā kaut kur aizpeldējusi. Putu vairs nebijis. Tikai daudz un dažādi atvari — gan lieli, gan vidēji. Viņus sākuši raut iekšā, bet viņi tomēr kaut kā noturējušies virs ūdens. Salas vairs nebijis. Visi mēģinājumi kaut ko sataustīt ar kājām beigušies neveiksmīgi — apkārt tikai ūdens. Melna, bezdibenīga jūra zem tikpat melnām bezgalīgām debesīm. Viņi sākuši
peldēt un meklēt savu kanoe. Neatraduši. Bailes no pārdzīvotā, bailes no tikšanās ar haizivīm, pārgurums. Sākuši slīkt. Pēc kārtas pieķērušies baļķa gabalam. Pie horizonta parādījusies gaismas strēmelīte, tālumā ieraudzījuši kuģi. Glābti! Saukuši un peldējuši. Satraukumā gandrīz vai noslīkuši. Bet izvilkti. Vai cik baigi bijis! Senču teikās esot stāstīts par salas nogrimšanu. Bet paši to redzējuši pirmo reizi. Gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties uz Urakasu. Atgriezušies mājās, pateiksies visiem dieviem. Salas iedzīvotāji būs pārsteigti. Virsaitis varbūt sarīkos svētkus. Bet sievietes klausīsies viņu nostāstos …
— Iedodiet, lūdzu, cigareti, — negaidīti tīrā japāņu valodā teica vecais, nobeidzis savu runu.
Paņēmis Onoderas pasniegto cigareti un iebāzis to mutē, viņš ar dziļu pašcieņu — kā jau pienākas jūras vilkam, kas izklāstījis garu un brīnumainu dēku stāstu, — nesteidzīgi piesmēķēja un caur lieliskā, plakanā deguna nāsīm izlaida garu, violetu dūmu strūklu.
— Cik daudz dažādu stāstu ir par nogrimušām salām, — profesors Tadokoro sakrustoja rokas uz krūtīm. — Ir pietiekoši neapšaubāmi ziņojumi par salām, kas nogrimušas bez kāda sakara ar vulkāniskām parādībām, tas ir, bez izvirdumiem un sprādzieniem. Bijušas arī tādas salas, kas vairākkārt parādījušās un atkal pazudušas. Bet šis gadījums, kad diezgan prāva sala tādā ātrumā nogrimst liecinieku acu priekšā, manuprāt, ir ārkārtīgi rets un dīvains.
— Un ne tikai tas vien, — kā parasti vienā mierā piebilda okeanologs. — «Suiten-maru» salas visaugstākā punkta atrašanās vietā izmeta boju. Bet, kad mēs ieradāmies tur, straume bija aiznesusi boju prom. Pirms tikšanās ar jums mēs paguvām izdarīt dažus dziļuma mērījumus.