— Vai salu atradāt?
— Atradām, — okeanologs pamāja ar galvu. — Mūsu kuģa pašrakstītājs uzzīmēja tādas pašas jūras dibena kontūras, kādas jau ir «Suiten-maru» rīcībā. Tā mēs noteicām salas atrašanās vietu. Bet visaugsta- kais punkts tagad ir deviņdesmit metru dziļumā. Ko jūs teiksit par to, Tadokoro-kun? Iznāk, ka divarpus dienās jūras dibens šajā rajonā nosēdies par simt sešdesmit metriem …
Onodera devās uz viņam ierādīto mājokli. Viņa pavadonis, vēl gluži bērnišķīgs matrozītis, atvainodamies paskaidroja, ka sakarā ar daudzu ievērojamu cilvēku ierašanos atsevišķas kajītes vairs nav.
Jūki vārtījās pa koju.
— Atkal slikta jušana? — Onodera jautāja.
— Nē, — Jūki atbildēja nepieceļoties. — Mazliet noguru. Regulēšanu pabeidzu pilnīgi. Rīt vari nirt kaut vai no paša agra rīta.
— Piedod, ka sagādāju tev tik daudz darba, — Onodera iesvieda savas mantas brīvajā kojā.
Kajītē ar papīra lapiņām rokā trokšņaini iedrāzās Tacuno.
— Satriecoši, Onodera-san, satriecoši! Vienīgi mūsu redakcijai izdevies notvert «Vadacumi» izbraukšanas brīdī un ierasties notikuma vietā. Nosūtīju jau pirmo telegrammu. Kamēr citas avīzes vēl tikai cels troksni ap izvirdumu uz Bajonezas klintīm, mums jau būs ziņojums par «Suiten-maru» un kanaku stāstījums. Tā taču ir īsta sensācija! Jūs rīt iegremdēsities? Vai nepaņemsit mani līdzi uz «Vadacumi»?
— Laikam nekas nesanāks, — Onodera pakratīja galvu. — Tik daudz zinātnieku un ierēdņu, un visi grib braukt ar «Vadacumi». Bet gondolā vieta tikai trijiem. Nav zināms, cik reižu varēsim nolaisties. Viss atkarīgs no laika apstākļiem.
— Šaubos, vai tā ir kāda sensācija, — Jūki, vārtīdamies pa savu šauro koju, lūkojās griestos. — Ja uz salas būtu bijis izvirdums un gājuši bojā cilvēki, tad gan iznāktu kliedzošs raksts. Bet tagad — pašā pasaules malā bez mazākā trokšņa klusi nogrimusi kaut kāda saliņa, kurai pat nosaukuma nav. Kas būs pārsteigts par šādu ziņojumu? Es nupat noklausījos īsviļņu pārraidi no Japānas — uz ātrgaitas šosejas To- kija — Nagoja notikusi drausmīga avārija.
— Kas par avāriju? — Tacuno izvalbīja acis.
— Kaut kur Aiči prefektūras austrumu daļā esot sabrucis tilts. Aizā iekritusi ar benzīnu piepildīta autocisterna. Izcēlies meža ugunsgrēks, un jādomā, ka bojā
gājis daudz cilvēku. Glābšanas darbos piedaloties pašaizsardzības vienība. Vārdu sakot, milzīgs troksnis.
— Tiešām? Tāds troksnis? — nokāris galvu, iesaucās Tacuno. — Tātad manu ziņojumu iespiedīs sīkiem burtiņiem kaut kur slejas beigās.
— Vai nebūtu labāk uzrakstīt rakstu zinātnes un mākslas nodaļai? — ierosināja Jūki.
— Kādas sekas atstājis cunarni, kas aizķēra mūs ceļā uz šejieni? — Tadokoro jautāja.
— Laikam nekā nopietna. Tikai viegli postījumi Boso pussalas rajonā.
— Pavisam neveicas. — Tacuno, galīgi nošļucis, smagi atkrita uz sola. — Fotoaparāts, ar kuru nofotografēju izvirdumu, iekritis jūrā. Tagad mani var glābt vienīgi nokļūšana uz «Vadacumi», vienalga kādā veidā…
— Neraizējies, — Onodera uzsita Tacuno uz pleca.
— «Hokuto» kapteiņa palīgs Ogino visu uzņēmis — gan ar fotoaparātu, gan ar astoņmilimetrīgo kinokameru. Viņš ir lielisks meistars. Sazinies ar viņu pa radio un palūdz, lai aizdod filmiņas. Vari pateikt, ka par tām uzzināji no manis.
— Tiešām? — Tacuno acis iedegās. — Tas gan būtu lieliski!
— Uz «Hokuto» ir fototelegrāfa aparāts, — Jūki iejaucās sarunā. — Var pārraidīt uz mākslīgo pavadoni virs Klusā okeāna un no tā retranslēt uz Cjosi, tad attēli nokļūs jau rītrīta numurā.
— Lieliski! — Tacuno pielēca kājās. — Bet vai Drošības pārvaldes kuģis nodarbojas ar tādām lietām?
— To gan es nezinu. Viss atkarīgs no tā, kā tev izdosies ar viņiem sarunāt, — noteica Jūki un pagriezās uz otriem sāniem. — Agri no rīta uz «Hokuto», kas tagad stāv reidā pie Tori salas, dosies sakaru helikopters. Varbūt tu gribi lidot uz turieni?
— Var pamēģināt! — Tacuno strauji piecēlās.
— Liels, sirsnīgs paldies jums!
Kad Tacuno izskrēja ārā no kajītes, Jūki skaļi iesmējās.
— Kas tev lēcies? — Onodera brīnījās.
— Sis naivulis nesaprot, ka no viņa grib tikt vaļa.
Onodera arī pasmīnēja un ierosināja: — Šeit pārāk smacīgi. Kondicionētājs nedarbojas. Iesim uz klāja.
«Daito-maru» dreifēja, apturējis dzinēju. Straume palēnām nesa to tālāk uz ziemeļaustrumiem, un tagad tas atradās kādu desmit kilometru attālumā no nogrimušās salas. Mēness, savā košajā baltumā atgādinādams kailu sievieti, spilgti apgaismoja ūdens virsmu. Vēju nemanīja. Uz klāja nebija kļuvis neko daudz vēsāks, tomēr varēja paelpot. Viņi devās uz kuģa pakaļgalu, kur kāds trinkšķināja havajiešu ģitāru — ukuleli.
Klusa, miegu raisoša nakts. Laiski viļņi gandrīz bez šļakstiem apskaloja kuģa korpusu. Atspiedies pret bortu, Jūki izvilka pīpi. Tumsā — šeit nepiekļuva mēnesnīcas gaisma — laiku pa laikam, itin kā elpodama, iezaigojās dzeltena liesmiņa, atstādama aiz sevis baltus dūmus.
«Mare Pacifico».,* Tās ūdeņi tiešām izskatās kā klusuma iemiesojums. Bet to tumšajās dzīlēs slēpjas apbrīnojams spēks, kas vienā naktī spēj klusi aprīt pusotra kilometra lielu salu. Tīri neticami! Un tieši šeit tumšajā jūras dibenā no dienvidiem uz ziemeļiem trīs tūkstoši kilometru garumā stiepjas «uguns josta». Bet vēl dziļāk, tālāk prom no cilvēku acīm, slēpdamās zem biezas dūņu kārtas, milzu ugunsčūska jau gadsimtiem ilgi neatlaidīgi cīnās ar cietām, cietām klintīm. Reizēm notiek kaut kas neparedzēts, un tad, biedējot acis, plīst Zemes garoza, atveras jūras gludums. Bet tā ir tikai šī milža sviedru lāse, viņa briesmīgās elpas viens vienīgs vilciens.
— Kas galu galā notiek šīs jūras tumšajā dibenā? — prātoja Onodera. — Kas būs, ja klinšu un ugunsčūskas cīņā sāksies jauns pavērsiens?
— Lūk, kur jūs esat! — tumsā pa klāju tuvojās izstieptam trīsstūrim līdzīgs balts stāvs. Spriežot pēc briļļu stiklu mirgošanas, nevarēja būt nekādu šaubu, ka tas ir Jukinaga, kas pat vasaras svelmē allaž kārtīgi apģērbies, un arī tagad viņam starp žaketes atlokiem mirdzēja koši balts krekls. — Darbu sāksim rīt septiņos. Domāju, ka vienības komandieris jums par to paziņos vēlāk. Cikos varēsim iegremdēties, ja gatavoties sāksim septiņos?
— Pēc pusotras stundas — tādas ir manas domas, — Jūki atbildēja. — Metoties ūdenī bez rūpīgas pārbaudes, var viegli noiet dibenā.
— Vai būs līdzi kādi speciāli aparāti? — Onodera painteresējās.
— Šoreiz laikam ne, — Jukinaga pakratīja galvu.
— Ir atvestas dažas jaunas konstrukcijas iekārtas Zemes garozas mērīšanai jūras dibenā, bet man šķiet, ka tām nav nekāda sakara ar «Vadacumi».
— Bet kā ar Tori? — Jūki jautāja. — Vai tur būs izvirdums?
— Pašreiz viss, kā liekas, ir kārtībā. Iedzīvotāju evakuēšana no Tori uz «Hokuto» jau pabeigta. Izvirdums Bajonezā norimis. Tur izveidojusies maza saliņa.
— Šeit sala nogrimusi, tur izaugusi… — noburkšķēja Jūki, izdauzīdams pret margām savu pīpi.
Matrozis ar ukuleli pienāca tuvāk. Kādu laiku visi trīs klusi kiausījās viņa spēli. Lejup pa trapu ātri noskrēja Tacuno. Ejot garām, viņš nobēra:
- Man izdevās sarunāt ar Ogino-san par filmiņām. Liels paldies. Viņš gan atteicās pārraidīt kopijas, bet apsolīja krāsainās. Varēs izmantot kādā ilustrētā žurnālā. Tur, — Tacuno ar roku norādīja uz augšu,