Koho, atcerēdamies dažādos agrāk atbraukušos vācu kreiserus, pasmaidīja, un viņa acīs iegailējās nelāgu atmiņu uguntiņas.
— Nesniedziet viņam roku, Vallenštein, — brīdināja Grīfs. — Jūs taču zināt viņu tambo. — Tad viņš pagriezās pret Koho. — Godavārds, tu esi pārāk aptaukojies. Vai tu negribi apprecēt jaunu Mēriju, ko?
— Mans ir par vecu, — atteica Koho, gurdeni papurinādams galvu. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai (ēdiens). Mans drīz mirs pavisam.— Viņš zīmīgi paskatījās uz Vērtu, kas, atgāzis galvu, tukšoja glāzi. — Manam garšo rums.
Grīfs pašūpoja galvu.
— Tas melnajam ir tatnbo.
— Šim melnam tas nav tambo, « iebilda Koho, pamezdams ar galvu uz vaidošā strādnieka pusi.
— Tas puisis ir slims, — paskaidroja Grīfs.
— Mans ar ir slims.
— Tu esi liels melis, — iesmiedamies teica Grīfs.
— Rums ir tambo, visu laiku tambo. Tagad, Koho, mums ir liela saruna ar šo lielo saimnieku.
Un viņš kopā ar Vallenšteinu un veco virsaiti apsēdās verandā, lai apspriestu valsts lietas. Viņi uzslavēja Koho par to, ka tas uzturējis mierīgas attiecības, bet virsaitis atsaucās uz vecuma nespēku un zvērēja, ka miers būs mūžīgs. Tad sprieda par vācu plantācijas ierīkošanu divdesmit jūdžu attālumā no šejienes. Zeme, protams, bija jāpērk no Koho, un viņi vienojās, ka maksās ar tabaku, nažiem, krellēm, pīpēm, cirvjiem, jūras cūku zobiem un gliemežvāku naudu — ar visu ko, tikai ne ar rumu. Sarunājoties Koho paskatījās pa logu un ieraudzīja Vērtu, kas jauca kopā zāles un lika zāļu pudeles atpakaļ aptieciņā. Bez tam viņš redzēja, ka pārvaldnieks, pabeigdams darbu, ielej sev viskiju. Koho labi ievēroja pudeli. Un, kaut gan viņš slaistījās pa istabu vēl gandrīz stundu pēc tam, kad saruna bija beigusies, viņam negadījās izdevīgs brīdis, kad neviena nebūtu iekšā. Kad Grīfs un Vērts apsēdās, lai sāktu lietišķu sarunu, Koho atmeta ar roku gaidīšanai.
— Mans ies uz šoneris, — viņš paziņoja, pagriezās un izkliboja laukā.
— Kā noplakusi viņa varenība! — Grīfs iesmējās. — Savādi ir, iedomājoties, ka tas ir tas pats Koho, kas bija nežēlīgākais un asinskārākais slepkava visās Zālamana salās. Koho, kas visu mūžu karoja ar divām lielākajām pasaules valstīm. Bet tagad viņš dodas uz šoneri, lai mēģinātu izdiedelēt no Denbija malku viskija.
Pēdējo reizi mūžā «Brīnuma» kravas uzraugam izdevās izspēlēt joku ar iezemieti. Viņš atradās kopkajītē un pēc saraksta pārbaudīja preces, kas bija izvestas krastā ar laivām, kad Koho iekliboja kajītē un apsēdās pie galda viņam pretī.
— Mans drīz mirs pavisam, — žēlojās vecais virsaitis. Visas miesas baudas bija kļuvušas viņam vienaldzīgas. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai. Mans ir par slimu. Mans drīz beigts. — Tad viņš labu laiku skumīgi klusēja un viņa seja pauda neizsakāmas bažas par vēderu, kuru viņš piesardzīgi plikšķināja iedomātās sāpēs. — Manam vēders slims. — Viņš atkal apklusa, lai Denbijs varētu izteikt līdzjūtību, un visbeidzot gari un smagi nopūtās. — Manam garšo rums.
Denbijs cietsirdīgi iesmējās. Vecais cilvēkēdājs jau agrāk bija lūdzies, lai dod viņam iedzert, bet viens no stingrākajiem tambo, ko bija noteicis Grīfs un Makteivišs, bija aizliegums dot Jaunās Gibonas iezemiešiem alkoholiskus dzērienus.
Nelaime bija tā, ka Koho bija iepazinis alkohola garšu. Jaunības dienās viņš izjuta skurbuma līksmi pēc tam, kad bija apkāvis «Dorseta» apkalpi, bet to diemžēl izjuta arī viņa ciltsbrāļi, tā ka krājumi drīz vien izsīka. Vēlāk, dodamies ar saviem kailajiem karotājiem izpostīt vācu plantāciju, viņš jau rīkojās gudrāk un pievāca visus dzērienus sev. Iznākumā radās apbrīnojams maisījums no kādiem desmit dažādiem šķidrumiem, sākot ar alu, kuram bija piebērts klāt hinīns, un beidzot ar absintu un aprikožu degvīnu. Dzēriena pietika vairākiem mēnešiem, un tas atstāja Koho slāpes visam mūžam. Kā jau visiem mežoņiem, viņam bija nosliece uz dzeršanu, un viņa organisms prasīja alkoholu. Kad šīs alkas bija apmierinātas, viņam džinkstēja ausīs, kaut kas mīlīgi un maigi kņudi- nāja smadzenes un viņš jutās apmierināts un līksmīgi satraukts. Šajā vecumā, kad sievietes un dzīres viņu tikai nogurdināja un vecie naida uzliesmojumi bija apdzisuši, viņš aizvien vairāk un vairāk kāroja dzīvinošās uguns, kas nāca no pudelēm — no visdažādākajām pudelēm —, jo tās viņš atcerējās labi. Viņš bija gatavs stundām ilgi sēdēt saulē, šad un tad izmetot pa vārdam un sērīgi apcerot lielo orģiju, kas tika sarīkota pēc vācu kolonistu padzīšanas.
Denbijs juta viņam līdzi, izvaicāja veco virsaiti par viņa slimības simptomiem un piedāvāja no aptieciņas tabletes pret gremošanas traucējumiem, pilulas un dažādas citas nekaitīgas tabletes un kapsulas. Taču Koho kategoriski atteicās. Reiz, kad viņš uzbruka «Dorsetam», viņš bija pārkodis kapsulu ar hinīnu, bet divi viņa karavīri bija sarijušies kaut kādu baltu pulveri un tūlīt pat nomiruši briesmīgos krampjos. Nē, zālēm viņš neticēja. Bet pudelēs iepildītajiem ugunīgi vēsajiem un silti dzirkstošajiem šķidrumiem, kas atdeva cilvēkam jaunību un ļāva gremdēties sapņos, — jā, tiem gan viņš ticēja. Kāds tur brīnums, ka baltie tos tik augstu vērtē un negrib dot!
— Rums laba, — viņš vēl un vēlreiz atkārtoja žēlabainā un vecišķi pacietīgā tonī.
Un tad Denbijs kļūdījās, izspēlēdams ar viņu joku. Aizgājis virsaitim aiz muguras, viņš atslēdza aptieciņu un izņēma no tās četru unču pudelīti ar uzrakstu «Sinepju esence». Viņš izlikās, ka atkorķē pudelīti un dzer no tās. Spogulī pie priekšējās starpsienas viņš redzēja, ka Koho pagriezies cītīgi vēro viņu. Likdams pudelīti atpakaļ, Den~ bijs nošmakstināja lūpas un apmierināti iekrekšķējās. «Aizmirsis» pieslēgt aptieciņu, viņš atkal apsēdās un pēc laba laika izgāja uz klāja. Viņš apstājās uz trapa un ieklausījās. Pēc brīža lejā atskanēja šausmīgs gārdzošs, smacējošs klepus. Denbijs pasmīnēja un lēni devās atpakaļ. Pudelīte stāvēja vecajā vietā uz plauktiņa, bet vecais sēdēja tādā pašā pozā, kā bija sēdējis. Denbijs pabrīnījās par viņa dzelžaino savaldību. Lūpas, mēle un gļotāda viņam droši vien dega kā ugunī. Vecais sēca un vairākas reizes apspieda kāsu, bet asaras viņam negribot sariesās acīs un ritēja pa vaigiem. Parasts cilvēks būtu klepojis un smacis savu pusstundu, bet vecā Koho seja bija drūma un mierīga. Viņš sāka saģist, ka ir izjokots, un viņa acīs parādījās tik neganta, primitīva un neizmērojama naida izteiksme, ka Denbijam šermuļi pārskrēja pa muguru. Koho lepni piecēlās.