Выбрать главу

— Mans iet, — viņš sacīja. — Liec dot laivu manam!

IV

Noskatījies, ka Grīfs un Vērts aizbrauc uz plantāciju, Vallenšteins apsēdās lielajā dzīvojamā istabā un sāka jaukt un ar mašīneļļā samērcētām lupatām tīrīt savu auto­mātisko pistoli. Uz galda, kā vienmēr, stāvēja pudele ar skotu viskiju un vairākas pudeles ar sodas ūdeni. Turpat stāvēja vēl viena nepilna pudele arī ar skotu viskija eti­ķeti, bet tajā Vērts bija ielējis šķidru ziedi zirgiem. Viņš bija piemirsis nolikt pudeli.

Strādādams Vallenšteins palūkojās pa logu un ierau­dzīja pa celiņu nākam Koho. Viņš steberēja ļoti ātri, bet, tuvojoties verandai un ienākot istabā, viņa gaita bija lēna un cienīga. Viņš apsēdās un skatījās, kā tīra ieroci. Kaut gan Koho lūpas un mēle dega, viņš to neizrādīja. Pēc minūtēm piecām viņš ierunājās:

— Rums laba. Manam garšo rums.

Valleinšteins pasmaidīja un papurināja galvu. Un tad pats nelabais sakūdīja viņu izspēlēt beidzamo joku ar iezemieti. Abu pudeļu līdzība mudināja viņu uz to. Viņš nolika pistoles daļas uz galda un sagatavoja sev pamatīgu dzē­riena porciju. Stāvēdams starp Koho un galdu, viņš ap­mainīja pudeles vietām, iztukšoja savu glāzi, izlikās, it kā kaut ko meklētu, un izgāja no istabas. Pēc brīža viņš izdzirdēja pārsteiguma izsaucienu un klepošanu, bet, iegā­jis atpakaļ, redzēja, ka vecais virsaitis sēž, kā sēdējis.

Taču šķidruma līmenis zirgu zāļu pudelē bija nokrities un vēl šūpojās.

Koho piecēlās, sasita plaukstas un, kad ieskrēja meln­ādainais kalps, ar zīmēm lika saprast, ka grib dabūt at­pakaļ savu šauteni. Zēns atnesa ieroci un saskaņā ar pa­ražu gāja pa celiņu apmeklētājam pa priekšu. Tikai aiz vārtiem viņš atdeva šauteni īpašniekam. Klusībā nosmie- damies, Vallenšteins noskatījās, kā vecais virsaitis aiz­klibo pa piekrasti uz upes pusi.

Pēc dažām minūtēm, likdams kopā pistoli, Vallenšteins izdzirdēja tālumā šāvienu. Viņam ienāca prātā, ka tas ir Koho, bet tad viņš atmeta šo pieņēmumu. Vērts un Grīfs bija paņēmuši līdzi medību ieročus un droši vien nošāvuši kādu balodi. Vallenšteins atlaidās krēslā, nosmējās, savir- pināja savas dzeltenās ūsas un iesnaudās. Viņu uzmodi­nāja Vērts, satraukti kliegdams:

—   Zvaniet lielo zvanu! Zvaniet, cik jaudas! Zvaniet uz velna paraušanu!

Vallenšteins izgāja verandā tieši tajā laikā, kad pār­valdnieks ar zirgu pārlēca pār zemo žogu un aizdrāzas uz piekrasti pakaļ Grifam, kas auļoja kā negudrs pa priekšu. Skaļie sprakšķi un starp kokospalmām mutuļo­jošie dūmi liecināja, kas noticis. Laivu šķūņi un barakas dega. Lielais plantācijas zvans dimdēja kā neprātīgs, kad vācu rezidents skrēja uz piekrasti. Viņš redzēja, ka no šonera ātri attālinās laiva. Ar salmiem apjumtie laivu šķūņi un barakas liesmoja kā posa. Grīfs izšāvās no vir­tuves, vilkdams aiz kājas ^melnādainu puisēnu. Mazais bija bez galvas.

—   Virtuvene ir iekšā, — viņš teica Vērtam. — Viņa arī ir bez galvas. Viņa bija par smagu, un man vajadzēja lasīties prom.

—   Tā ir mana vaina, — sacīja Vallenšteins. — To iz­darījis vecais Koho. Es ļāvu viņam iedzert Vērta zirgu zāles.

—   Es domāju, ka viņš ir paslēpies krūmos, — teica Vērts, uzlēkdams mugurā zirgam. — Olivers ir lejā pie upes. Cerams, ka Koho nav dabūjis viņu nagos.

Pārvaldnieks aizauļoja caur kokiem. Pēc dažām minū­tēm, kad degošās barakas sabruka, atskanēja pārvaldnieka kliedziens — un visi skrēja pie viņa. Pārvaldnieku atrada pie upes. Viņš vēl aizvien sēdēja zirgā un bāls kā nāve lūkojās uz kaut ko zemē guļošu. Tas bija Olivera — pārvaldnieka jaunā palīga līķis, kaut gan viņu tikko varēja pazīt: viņš bija bez galvas. Melnādainie strādnieki, aiz­elsušies atskrējuši no laukiem, drūzmējās apkārt un pēc Grifa norādījuma uz ātru roku uztaisīja nestuves noga­linātajam.

Vallenšteins, kā jau īsts vācietis, mocījās bēdās un no­žēlā. Kad viņš beidza vaimanāt un sāka lādēties, viņam acīs bija asaras. Uzliesmojušās dusmas bija tikpat ne­viltotas kā lāsti, un, kad Vallenšteins mēģināja izraut Vērtam no rokām bisi, viņam uz lūpām parādījās putas.

—   Rimstieties! — Grīfs bargi uzkliedza. — Galvu augšā, Vallenštein! Nedariet muļķības!

—  Vai tad jūs ļausiet viņam aizbēgt? — pārvērstā balsī kliedza vācietis.

—   Viņš jau ir aizbēdzis. Krūmi sākas pie pašas upes. Jūs varat redzēt, kur viņš bridis pāri. Viņš jau ir uz cūku takām. Viņš ir pazudis kā adata siena kaudzē, un, ja mēs viņam sekosim, mēs varam krist nagos viņa vīriem. Bez tam uz visām takām ir lamatas, saindēti dzelkšņi un tam­līdzīgas lietas. Tikai Makteivišs ar saviem džungļu iemīt­niekiem var tikt uz priekšu pa šīm takām, un arī tad pē­dējo reizi viņš tur zaudēja trīs no saviem ļaudīm. Iesim uz māju. Šonakt jūs dzirdēsiet gliemežvāku kaucienus un kara bungu rīboņu un visi pekles gari tiks palaisti vaļā. Viņi mums neuzbruks, tomēr kalpi lai neatiet no mājas, mister Vert. Iesim!