— Nezinu, kā tas noticis, — skots drūmā balsī turpināja, — bet es pieņemu, ka viņi ir devušies džungļos pakaļ vecajam velnam.
— Bet kur ir Koho? — vaicāja Grifs.
— Iemucis atpakaļ krūmos un pilns kā mārks. Tāpēc jau es arī tiku pie šīm galvām. Viņš bija pārāk piedzēries, lai uzsvemptos kājās. Viņi uz savām mugurām iznesa veco no ciema, kad es drāzos virsū, un, ja jūs atbrīvosiet mani no šīm galvām, es būšu jums ļoti pateicīgs. — Viņš apklusa un nopūtās. — Es domāju, ka tās jāapglabā gods godam un jāaprok. Bet pēc manas saprašanas tās ir retas mantas. Kurš katrs cienījams muzejs maksās simtu par katru galvu. Iedzeriet vēl! Jūs esat mazliet bāls… Tagad lieciet nost glāzi, un, ja gribat zināt manu viedokli, mister Grīf, es jums teikšu, ka stingri jāraugās, lai ar šiem melnajiem netaisa nekādus jokus. Allaž nepatikšanas vien iznāk, turklāt tā ir ļoti dārga izklaidēšanās.