ANDREJS UPĪTS
JAUNĀ DZĒRVE
Viņa nebij lielākā par savu māsu. Ari citādi augumā un ārējā izskatā neatšķīrās no tās. Taču jau pa tām trim četrām dienām, ko abas nogulēja perēklī, skaidri varēja nomanīt viņas savādo dabu.
No laika gala viņa nevarēja mierīgi nogulēt. Trinās un grozījās tā, it kā tai kājas un pavēdere nemitoši niezētu, plūkāja perēkļa malā atlupušās niedru cīpslas, stiepās pāri malai, urba knābi dziļi slapjā tīreļa sūnā un dūņās. Māsu vienmēr spieda pie malas vai gulās tai virsū, tā ka tēvam vai mātei, ar barību atskrējušiem, ikreiz vajadzēja perēklī nodibināt kārtību. Bet tas bij iespējams tikai tad, kad atnestā barība bij izdalīta, jo nerātne negaidīja, nelikās mierā, spiedza un taisījās kāpt laukā no perēkļa.
Likās, viņa bij jau no olas izšķīlusies ar neizprotamu nemieru pret mīksto perēkli noliektā berza un niedru aizvējā. Viņa negaidīja, kamēr vecie to atzīs par diezgan spēcīgu un izvadās, bet izkāpa pati. Kādurīt, kad vecie abi reizē atskrēja pār mežu no tuvējās laukmalas, viņa, cini pakāpusies, kaklu izstiepusi, ziņkārīgi skatījās apkārt plašā, svešā pasaulē un dūšīgi vēcināja spārnus. Tracis bij liels. Vecie sirdīgi kliedza, lidoja apkārt un tik tikko neaizķēra to slaidām, spēcīgām spārnu švīkām. Perēklī palikusī māsa žēli pīkstēja un arī kārpījās laukā. Pa visu tīreli bij dzirdamas uztraukto dzērvju klaigas.
Augu dienu tīrelī nenorima dzērvju klaigas. Tikai no rīta puses bij drusku klusāk: tad visas lielās aizskrēja mežam pāri laukmalā barību meklēt un, kas palika perēklī uz olām vai par sargiem, tās izturējās klusu un iekliedzās tikai retu reizi, kad mežsarga āpšelis ierējās tīreļa salu ataugā vai izbiedēts briedis paskrēja tuvu garām. Bet jau pirms pusdienas tīrelī ņudzēja visi mežmalas ieloki un gaiss trīcēja dzērvju klaigā. It sevišķi uz vasaras beigām, kad visi perēkļi bij tukši un dzērves sāka nopietni taisīties uz rudens ceļojumu.
Jaunā dzērve bij kā apmulsusi, kā noreibuši šajā ņudzeklī. Visa lidošanas māksla, visi paņēmieni, izveidojumi un izlocījumi, ko citas dienām mācījās, viņai ar reizi bij rokā. Vecie, parauga dēļ visvisādi izlidojušies, izmanevrēju- ši, mazliet aizkusuši nolaidās zemē. Jaunā spēcīgi pavēcināja spārnus, paskrēja divus soļus uz priekšu, pacēlās un ar četriem spēcīgiem spārnu vēcieniem uzšāvās pāri visgarākās egles galotnei. Kājas un kaklu lepni izstiepusi, spārnus 4 tikko kustinādama, viņa aplaidās egles galotnei
trīs reizes apkārt uz vienu pusi, trīs reizes uz otru. Pacēlās taisni gaisā — augstu, augstu, tā ka no apakšas neizskatījās lielāka par cīruli, tad laidās zemē, veikli izvairījās no māsas, kas laidelējās turpat meža galotņu augstumā, gandrīz aizķēra vecos, tā ka tie brīdinādami skaļi iekliedzās, apskrēja reizi apkārt noliektajam bērziņam un nometās divi soļi no vecā perēkļa. Viņas brūni sarkanās acis dega kā ozola ogles, nāsu caurumiņi klusi, bet neatlaidīgi svilpa, melni zilganais, slaidais knābis laistījās kā sakarsēta tērauda nagla. Viņa to iedūra sūnā un padzērās vēso, smaržīgo rāvu. Tad skaļi iebrēcās—līdzīgi cilvēkam, kas izmisis sauc 6 pec palīga,— un pacēlās atkal gaisā, pāri meža
galotnēm. Kājas un kaklu izstiepusi, spārnus tikai mazliet kustinādama, viņa lēniem, spēcīgiem lokiem šūpojās gaisā un pamazām cēlās arvien augstāk. Pār mežu vilka žirgts vējiņš, drebināja smalkas, puķainās spalvas jaunās dzērves astē, tā ka tā no zemes izskatījās kā virmojošs pelēku putu kamols. Bet pamazām it kā sarāvās dzērves augums gaisā. Nebij vairs atšķirami par sevi viegli vizošie, pelnu pelēkie spārni, bālganā pavēdere un garais, gludenais kakls. Skaļi un dzirdami augšā atkal atskanēja spēkā un aizgrābtībā aprauts kliedziens. «Grū-ū… grū-ū!» apakšā līgsmi atsaucās vecās dzērves. Un, kad jaunā augšā atkal atbildēja, tad arī viņas ilgāk nevarēja noturēties. Pacēlās spārnos pāri meža galotnēm, cēlās arvien augstāk, tuvāk jaunajai. Un pakaļ viņām, uztraukti iekliegdamās, skrēja otra jaunā…
Jauna dzērve bij trakule un karstgalve, to drīz varēja visur nomanīt. No mežsarga āpšeļa, visā tīreli pazīstamā lielākā dzērvju ienaidnieka, viņa nepavisam nebijās. Mierīgi stāvēja uz ciņa un, kaklu pagriezusi, brūni sarkanām acīm skatījās, kā viņš riedams gandrīz aizrijās, klabināja baltos zobus, sprauslāja, reizēm, dusmās raudādams, smilkstēja, palēcās uz augšu, attupās, paskrēja uz priekšu, bet tūliņ kāpās atpakaļ un nedrīkstēja nākt klāt. Un, kad viņa, nepatīkamo troksni beidzot apnikusi, cēlās spārnos, tad tīšām skrēja tik zemu, ka spārnu galiem tikko neaizķēra āpšeli, kas nobijies, asti kājās 7
iemiedzis, kaukdams kūleņoja prom uz mežmalu, no kurienes jau labu brīdi skanēja mežsarga svilpiens. Kad uz rudens pusi tīrelī arvien biežāk sāka nākt dzērveņu lasītājas, jaunā dzērve kā kaitinādama un zobodamās griezās turpat neaugstu virs galvām un nelikās protot, kad sievietes plaukšķināja rokām un vēcināja
strīpainiem priekšautiem. Un, kad, lielākā pūlī sagājušas, dzērves spēlējās sausakā meža ielokā vai viņpus meža tīruma mala, jaunā dzērve taisīja tik ērmīgus lecienus, tik savādi mācēja izlocīt kaklu, nolaist spārnus un grozīt visu augumu, ka citas iebrēcās prieka vai arī skaudībā.