Bet zemē viņai no laika gala diez kā nepatika. Viņai bij savāda dziņa celties augstu gaisā, kur vējš svilpa spārnu garajas spalvās, saules dzirkstis žilbinaja acis un galva reiba bezgalīgā plašumā un dzidrumā.
Sākumā jauna dzerve stundām laidelejās pāri tīrelim, gluži aizmirsās uztraukumā un prieka par šo neierobežoto plašumu un vaļību. Lūkojās leja, kur tīreļa plankumā ņirbēja mazi, pelēki putniņi, un sajuta savādu lepnumu par to, ka viņa viena pati kā neviena cita no šīs vasaras vadajuma šķiras nost no vecajam un ceļas tik augstu.
Bet drīz viņā pamodās atkal jauns nemiers. Nezināja un nesaprata, no kurienes tas, uz kurieni velk viņu. Bet-, gaisā pacelusies, arvien mazāk skatījās atpakaļ uz zemi un arvien vairāk vērsās zili dzidraja tālumā, uz dienvidu pusi. Uz to pusi, gar kuru gāja saule, mākoņus zeltīdama, dzeltejošās lapas vizēdama, upēs un ezeros mazgādamās. Acis viņai iedegas spul- gāk, sirds trīsēja, spārni švīkstēdami šķēla dzidro, rudens dvesmās plūstošo gaisu, pa visām cīpslām augumā strāvoja spēks un uguns. Arvien lielākus lokus viņa lieca gaisa — uz dienvidu pusi. Arvien biežāk, skaļāk un uztrauk- tak atskanēja viņas tālu dzirdamie kliedzieni.
Neapturamas, neapmierināmās ilgas bij izmanāmas jaunās dzērves kliedzienā. Kā maza sērkociņa liesma aizdedzināja visu noras sauso zāli, tā tas uztrauca jaunās un vecās dzērves pa visu tīreli: simtām balsu apakšā to atskaņoja gari stieptā, līkumotā laida. Kur jauna dzērve atgriezusies skrēja garām, tur tūliņ saceļas nemierīga spārnu švīkoņa.
Tas bij iedzimtais gājputnu nemiers, kas, rudenim tuvojoties, auga arvien lielāks un lielāks. Gājputnu ilgas vienmēr ir kā ceļā starp divām pasaulēm, starp divām tēvijām, kas mūžam cīnās savā starpā, velk katra uz savu pusi. Pavisam tās neapklust nekad, tikai reizēm tā kā apgurst, tad dzērves stāv tīrelī uz ciņiem — šķietami vienaldzīgas un laiskas, ierautiem kakliem, vienaldzīgām, miegainām, bālganu plēvīti aizvilktām acīm. Jaunās dzērves skaļie kliedzieni un straujā tieksme uz neredzēto dienvidu tēviju uztrauca un sajūsminaja visas agrāk nekā citiem gadiem.
Divas dienas dzērvēs taisijas tālā, grūtā ceļā. Rindojās, manevreja, izjuka, laidelējās pa vienai,iebrēcās, nolaidas zemē un cēlās atkal. Nakts bij nemierīga. Līdz pat gaismai dzirdami uztraukto, miegā iztraucēto jauno dzērvju bailīgie kliedzieni un veco rājošās, mierinošās balsis.
Bij skaista, rāma, dzirkstoši skaidra rudens diena, kad tīreļa dzērves pacēlās uz garo ceļu. Viņas bij pirmās — no citiem apkārtnes dum- brājiem un purviem nekur vēl neredzēja. Slaidā, varenā kāsī viņas cēlās pāri tīrelim ieslīpi gaisā — mierīgi, nesteigdamās, spēkus taupīdamas, labi apzinādamās garo ceļu un ceļa grūtības. Priekšējā, vadone, laiku pa laikam kārtību atgādinādama, asi iekliedzās, pārējās klausīgi, klusi atsaucās: dzērves skumji atsveicinājās no savas ziemeļu dzimtenes…
Tikai jaunā dzērve kāša garākā līkuma
vidū nesajuta it nekādu skumju. Vienaldzīgi pameta acis lejā, kur dīvaini mazs, svešs un savads nu izskatījās tīreļa pelekais plankums ar zilo ezera aci vidū. Pūkains meža ieloks tālu apkārt, nopļauti lauki ar labības gubiņām, dzeltenas bērzu un kļavu birztalas, maza mājiņa mežmala ar baltu, kūpošu skursteni, ar kliņģerišu dārziņu pretim lodziņam un bērnu pulciņu uz gulsētas. Jaunā dzērve skatījās uz dienvidiem, no kurienes ceļas reti, balti, puķaini mākonīši un gar zilo debesloku rāmi peldēja pretim. Likās, it ka tie tepat gar muguru, mīksti glaudidamies, slīdētu pari. Mīļie mākonīši… viņi naca no dienvidiem, no turienes, kurp dzēr-
vem jāskrien. Tie turienes, zaļās, siltās zemes vestneši, izsūtīti viņām pretī…
Jaunā dzērve nevarēja novaldīties rindā. Skaļi iebrēcās un aplami savēcinaja spārnus. Sirdīgi kliedzieni priekšā un aiz muguras apsauca viņu. Viņa padevās, bet tikai ar lielām pūlēm savaldīdamās un noturēdamās. Viņai likās, ka viss kāsis virzās tik gauži lēnām un gausi, ka nemūžam nesasniegs viņējo debes- malu, no kuras mākonīši cēlās augšam.
Bērni lejā bij dzirdējuši dzērves.
— Rindā dzērves! Rindā dzērves — rin- dā-ā! — atskanēja sīkas, skaļas, skaidri sadzirdamas balstiņas.
Plaukstām aizsegtas acis tur no lejas velti vērās gaisā; pret sauli ņirbošā dzidrumā dzērves nebij saskatamas.
Jauno dzērvi bērnu balsis savādi uztrauca. Viņa acumirklī aizmirsa visu, redzēja tikai zilos, tālos dienvidus un mirdzošo, brīvo plašumu apkārt. Nesavaldāmā spēka un prieka pārplūdumā iebrēcās kā negudra, pasitās sāņus no rindas laukā un kā lode devās taisni gaisā. Acumirklī kāsis izjuka, dzērves sabruka vienā ņudzekli, kuram cauri jauna dzērve šāvās uz augšu. Uztraukti, nikni kliedzieni skanēja no visām pusēm, visapkārt šmīksteja spēcīgu spārnu un knābju cirtieni, dzirkstīja dusmās iekaisušās acis. Jaunā dzērve nevēroja neko. Izvijas ņudzeklim cauri, pacēlās augstu pāri tam, neprātīga sajūsmā savēcinājās tā, ka gandrīz apmeta kūleni. Bet tajā acumirkli — pati nesaprata, kas bij, kas ne, — sajuta labaja spārnā pie pleca briesmīgu, asu dzēlienu, iebrēcās no sāpēm un atkrita atpakaļ. Tikai acumirklī, tad sāpes likās pārgājušas. Dzērve pavēcināja spārnus parastā ritmā. Viņai likās, ka skrien uz priekšu. Bet tad piepeši ar baigu sajūtu nomanīja, ka svērās sāņus uz labo pusi. Viņa pagrieza galvu at-" pakaļ. Kreisais spārns vēcinājās kā arvien, bet labais karājās slābi uz leju un nekustējās. Viņa paskatījās augšup. Augstu, augstu gaisā kliegdams griezās sajukušu dzērvju ņudzeklis, palika arvien augstāk. Viņa krita lejā… Iebrēcās izmisumā, atlieca kaklu pār muguru atpakaļ, pierāva kājas pie vēdera un atspērās kā senāk, no zemes celdamās, bet apgriezās tikai riņķī tukšā gaisā. Spēji no apakšas izslējās egļu robainās galotnes ar sakaltušiem čiekuriem. Zaros mezdamās, ar kreiso spārnu izmisusi kuldamās, kūleņodama dzērve nokrita zemē.