— Juka dzērves, juka dzērves — juka-ā! — bērni sauca, izdzirduši gaisā satraukto dzērvju klaigas.
Dzērve nokrita patālu mežā, krūkļu un apvītušu paparžu cerā. No smagā trieciena apreibusi, brīdi pastāvēja sakņupusi, aizmiglotām acīm, līdz pusei dūņās iedūrušos knābi. Bet drīz viņa atžilba un nostājās taisni. Labais spārns stavēja, ērmoti līdz zemei nokāries, likās smags, it kā tam akmens būtu piekārts, un neatlaidīgi, kodīgi sāpēja. Sūrstēja arī labās
kajas pakaļējais pirksts, laikam kritienā atplests. Viss augums likās pilns dedzinošu, nekustīgu sāpju. Laiku pa laikam dzērve sakustējās it kā uz iešanu, bet īstenībā tikai no sāpēm. Papriekš saraustījās viss augums. Kad tas atkal aprimas, vēl trīsēja zaļgandzeltenās kājas, un beigās pavērās knābis un atskanēja gari vilkts «gru-u» — kā neapzināts, pusapslēpts vaids.
Bet dzērve nedomāja par savām sāpēm. Visa viņas būtnē kvēloja tās ilgas, kas pamazam bij iekarsušas un pirmiņ tur augša it kā aiz- liesmojušās. Viņa redzēja tikai dzidro debes- loku un baltos mākonīšus, kas nāca no dienvidiem. Dzirdēja augša sajukušo dzērvju klaigas un, galvu pagriezusi, vērās pelekām sūnas bārkstīm apvītā egles zaru biezokni. Un laiku pa laikam pavērās knābis un atskanēja gari stiepts, žēls «gru-u»…
Ilgi viņa nevareja norimties uz vietas. Sāka iet uz tīreļa malu. Saredzama ta nebij, bet dzerve tapat jauda,uz kuru pusi jāiet. Iet bij grūti. Kājas pinas melleņu mētrās un paparžu ceros, labais spārns vilkās pa zemi,uz katra soļa sāpes divkārt asi dzelas visās cīpslās. Bet viņa tomēr gaja.Viņai bij jāiet. Tīrelī viņa gribēja atkal celties spārnos un skriet citām pakaļ. Par citu viņa tagad nedomaja.
Netālu no mežmalas tīrelī locījās trīs dzer- veņu lasitajas. Uz līdzenā sūnas laukuma viņa 16 pusē bij vēl citas. Bet dzērve viņas maz vēroja.
Uzkapa uz paaugstaka činkura un savecinaja spārnus. Acumirklī viņai likās, ka pazib garām meža robainās galotnes, ka paliek talu lejā pelēkais tīreļa plankums ar zilo ezera aci viducī, ka spirgts vējiņš šalc caur spārnu spalvām un balti mākonīši kāpj no dienvidiem pretī. Bet neviļus, galvu pagriezusi, ieraudzīja tepat priekša trīs ogotājas, redzēja savu labo spārnu slābi gar činkuru nolaidušos un gari novaidējās: «gru-ū»…
Ogotājas naca tuvāk, un dzerve ievilkās atpakaļ mežā, krūkļu biezoknī. Tur viņa nekustēdamās nostāvēja līdz tumsai un tad visu nakti. Rīta ar mazu gaismiņu atkal uzkāpa uz ciņa, vēcināja kreiso spārnu un gribēja celties gaisā. Un, jo asakas kļuva sāpes labajā spārnā, jo ātrāk viņa vēcināja kreiso. Vēcināja, līdz pagalam nogura. Tad skatijas gaisa, kur nu rinda pēc rindas slīdēja pāri uz dienvidiem. Lāgiem viņa žēli un skaņi iebrēcās. Dzērves gaisā līgsmi klaigaja, bet viņai neviena neatsaucas.
Tā pagaja diena. Krēslā viņai iegribejās ēst. Viņa pastaigājās pa tīreli,apēda pāra desmit dzerveņogu. Mežmala paurbināja ar knābi dunas, izraka mīkstu, baltu sakni un apēda to. Tad ielīda atkal cera. Tonakt viņa ilgi urbinājās ar knābi ap slimo spārnu, lieca to atpakaļ parastā vietā, kārtoja izplūkātās spalvas. Rītā ar mazu gaismiņu stāvēja atkal uz ciņa, vēcināja spārnu, skatījās gaisa un brēca.
Ta dzerve nodzīvoja visu rudeni. Pa dienu valkajas tīrelī, kapa uz katra augstaka ciņa im meģinaja skriet, brēca un skatijas gaisa. Vakarā pamekleja un apēda dažas dzērveņogas, paurbinaja kadu mīkstu sakni, bet pa nakti ielīda cerā. Gulēja nemierīgi, reizem iebrēcas, reizem uztrukās un palēcās. Un ne dienu, ne nakti, ne nomodā, ne miegā neaprimās ilgas pēc dienvidiem. Tas kvēloja ka maza, sīksta uguntiņa zem pelniem, ko vējš reizēm uzpuš spodra liesmā.
• Kā to nevareja aizmirst, ta pierast-nevareja pie pastāvīgas staigašanas. Desmit reižu dienā aizmirsās, palēcas un gribēja celties spārnos, atkrita atpakaļ un iebrēcas sāpes. Tad pamazām viņu saka nomākt neizprotamas bailes. Viņa sāka baidīties no visa: no ogotajām,
kas arvien biežāk sāka nākt tīreļa ezerā, no šāvieniem, kas bieži atskanēja šur tur mežā. Bai- dijas no āpšeļa, kas šad un tad bij redzams mežmalā, no cilvēka ar zaļu cepures loku un bisi plecos. Baidījas no lapām, kas ar savādu, nepatīkamu troksni bruka zemē no zariem, no sausajiem čiekuriem, ko vējš purināja no egļu galiem. Beigās sāka baidīties no paša meža, kas pamazām palika kails, tukšs, caurredzams un skanīgs. Naktīs viņa tikpat kā nemaz vairs negulēja, dienās maz apstājās. Lēnām, nokārtu galvu brida pa slapjo sūnu, bet sānis vilkās līdzi aizlauztais spārns.
Nemiers un nemitīgās bailes viņu novārdzināja un nobeidza. Bez tam laiks palika arvien vēsāks. Lija caurām dienām, un, kad nelija, tad bieza, salta migla slāpēja tīreli. Vējš locīja egles un svilpa kailajā krūmājā. Sāpju dzērve vairs nesajuta ne labajā spārnā, ne citur, bet nu pastāvīgas aukstuma trīsas purināja viņas augumu. Pamazām viņa sarāvās un saruka. Pelēkās, viegli vizošās spalvas jau sen bij izplūkātas, novazātas, slapjas, dūņām aplipušas. Kājām āda sakrunkojusies, sasprēgājusi, nagi aplauzīti, pirksti asinīs. Knābis palicis gaišpelēks, acis bālas un ūdeņainas. Viņa gāja gāzelēdamās, grīļodamās, nāsīm klusu sīkdama.'
Tad arī barības sāka pietrūkt. Gan jau viņa ēda maz, bet dzērvenes bij gandrīz visas nolasītas, tikai retumis vēl kur laimējās atrast sīku odziņu. Sūna un dūņas pamazām palika cietas