un trauslas, knābis atlēca kā no koka vai akmens — saknes vairs nevarēja izrakt. Arī ūdens tikai retumis bij dabūjams. Nelija vairs, gaisā lidinājās lielas, baltas un aukstas pūkas. Aukstums un slāpes pastāvīgi mocīja dzērvi. Viņa pluča nākamgadam sariestos krūkļu pumpurus — paēst no tiem nevarēja, bet slāpes kļuva vel lielākas.
Beidzot kādu nakti balto puku sabira bieza, bieza karta. Arī dienā vel nerimās, krita un krita. Dzerve staveja mežmalā zem egles un skatījās puslīdz vienaldzīgi. Tikai briesmīgs aukstums un slāpes viņu saka mocīt arvien vairāk. Viņa pagraba knābi balto birumu — no tā palika tā kā valgans, bet slapēs tika vēl lielākas. Vakarā atcerējās ezeru tīreļa viducī un devās turpu padzerties. Grūti bij iet. Kājas dziļi grima baltajā birumā, ass ziemeļa vējš puta sānis, gāza vai zemē un sīkiem, asiem graudiņiem kapāja acis. Dzērve reizēm sakņupa, reizēm apstājās, žēli iebrēcās un gribēja griezties atpakaļ. Bet dedzinošas slāpes dzina viņu uz priekšu.
Viņa labi zināja, kur ezers: tūliņ aiz tīreļa eglēm un liepām apaugušas salas. Salas aizvējā viņa brīsniņu atpūtās, tad gāja tālāk. Aiz salas rāva briesmīgs vējš. Baltais birums veselām strūklām skrēja pār klajumu. Jau pa gabalu viņa ieraudzīja ezera zilganspodro, savādi nekustīgo līmeni. Ar beidzamiem spēkiem kūlās 22 klat un klupa pie ūdens. Bet… tas bij sastindzis, ciets un glums. Knābis slīdēja pa to un nekur neatmetās. Izmisusi dzērve skatijas talak: visur tas pats zilgancietais spīdums, sastindzis, nekustīgs. Pati nezinādama, ko dara, viņa uzgāja uz sastinguša ūdens. Bet tad nāca spēcīgs vēja grūdiens — dzērvei abas kājas paslīdēja uz vienu pusi, viņa smagi nogāzās uz slimā spārna un notrieca galvu pret cieto ūdeni. Acumirkli sajuta sāpes, pavēra knābi brēcienam, bet nepaguva. Palika klusu guļam uz sava salauztā spārna kā uz paklāja. Vējš pastūma viņu gabaliņu uz priekšu, tad atmetās. Baltās pūkas bira bez mitēšanās, drīz vien dzērve bij pārklāta kā ar siltu villaini. Brīdi vēl ezermala bij redzamas dzērves pēdas un strīpa no salauztā sparna. Bet baltās pūkas ātri izdzēsa arī tās.
Otra rīta bērni skrēja uz ezeru slidināties. Pirmā atskrēja mazā meitene sarkani nosalušu degunu, matēs zābakos un jaka, kam piedurknes vilkās pa zemi. Ar joni uzskrēja uz ledus, iespiedzās no prieka, pakrita un nodauzīja ceļgalus. Ceļgalus bružādama, viņa ieraudzīja dzērvi.
Vai, kāds liels putns! — viņa iesaucās.
Un guļ. Nez vai nav beigts!
Saskrēja citi bērni.
— Tā ir dzērve, — lielākais zēns paskaidroja. — Nosalusi, nabadzīte!
Puikas iznesa dzērvi mežam cauri, laukmalā. Maza meitene gāja blakus un ar garo piedurkni berzēja asaras no acīm. Laukmalā dzērvi noslēpa zem zaļiem ciekurainiem egļu zariem. Bet pavasarī, kad mežmalā atkusa, apraka sausā smilkšu paugurā un uzdēstīja virsū pieneņu čemuru. Un, kad bērni pirmo reizi izskrēja basām kājām no istabas, uz dzērves kapa jau spīdēja dzeltens ziediņš kā maza, staraina zvaigznīte.
