Kad nometnē parādījās jauns dzīvnieks, es parasti daudzmaz skaidri zināju, kādu barību tas pieprasīs; tomēr vienmēr apvaicājos vietējam medniekam, kas bija atgādājis jaunpienā- cēju, ko šis zvērs ēd, ja nu mednieks varbūt ievērojis dzīvnieku mielojamies ar kaut ko specifisku, tādējādi palīdzot man daudz- veidot viņa ēdienkarti nebrīvē. Tomēr parasti medniekiem nebija ne jausmas, ko ēd vismaz puse viņu noķerto dzīvnieku; šādos gadījumos mednieki atbildēja, ka dzīvnieks ēdot banga- eļļas palmas riekstus. Reizēm šī informācija pilnībā atbilda patiesībai - piemēram, kad tika runāts par žurkām, pelēm un vāverēm. Taču bija vairāki gadījumi, kad vietējie mednieki man ar lielu pārliecību centās iestāstīt, ka šī diēta ir tādiem neticamiem radījumiem kā čūskas vai mazi putniņi. Es pie viņu meliem tik ļoti pieradu, ka parasti nenoticēju, ja vien kāds mednieks man stāstīja, ka atnestais dzīvnieks ēdot tikai palmu riekstus.
Kādu dienu es dabūju četrus glītus meža bruņurupučus, kas vai plīsa no veselības un ļoti labi iedzīvojās mazā aplokā, ko biju darinājis. Bruņurupuči allaž ir visvieglāk barojamie dzīvnieki. Tie ēd gandrīz vai jebkādas lapas un dārzeņus, ko tiem piedāvā, tāpat arī augļus un dažkārt mazus jēlas gaļas gabaliņus. Tomēr šie bruņurupuči izrādījās izņēmums. Viņi atteicās no visiem gardumiem, ko tiem dāsni piedāvāju, rauca degunus, uzlūkodami sulīgos augļus un ar lielām pūlēm sagādātās maigās lapas. Nesapratu, kas noticis, un sāku par saviem bruņurupučiem krietni raizēties.
Reiz uz nometni atnāca vietējais mednieks, kuram es izrādīju savu kolekciju un stāstīju, kādus zvērus vēlos iegādāties;
starp citu pievērsu viesa uzmanību saviem bruņurupučiem un faktam, ka tie kopš ierašanās dienas (vismaz pirms divām vai trim nedēļām) noraidījuši jebkādu barību. To noklausījies, mednieks tūdaļ teica, ka es esot piedāvājis bruņurupučiem nepareizu barību - tie neēdot augļus un lapas. Mednieks apgalvoja, ka šie rāpuļi pārtiekot tikai no sīciņām, baltām meža sēnītēm, kas augot uz kritušu koku stumbriem. Godīgi atzīšos, ka es viņam nenoticēju, kaut arī skaļi to nepateicu. Nospriedu, ka tas ir tikai vēl kāds veids, kā apgalvot, ka šie dzīvnieki ēd vienīgi palmu riekstus.
Taču pagāja vēl viena nedēļa, un mani bruņurupuči neko neēda, tāpēc izmisumā aizsūtīju divus mazus zēnus ar grozu uz mežu un norīkoju atnest tik daudz mazo, balto sēņu, cik viņi spēs atrast. Kad sēņotāji atgriezās, izkratīju groza saturu bruņurupuču aplokā un apstājos līdzās pavērot, kas notiks. Laikam gan vēl nekad mūžā nebiju redzējis bruņurupučus tādā tempā metamies virsū barībai. Viņi traucās pāri visai platībai un pāris minūšu laikā jau laimīgi gremoja sēnes, tā ka sula tecēja pa zodu. Izklausās dīvaini, bet pēc šīs pirmās sēņu maltītes mani bruņurupuči sāka ēst arī citu barību un pāris nedēļu laikā jau bija pilnīgi atteikušies no sēnēm, dodot priekšroku jaukiem, sulīgiem mango.
Kolekcijai paplašinoties, kļuva arvien grūtāk sagatavot pietiekami barības tik daudziem dzīvniekiem ar atšķirīgu gaumi. Gaļu, augļus, olas un vistas es pirku vietējā tirgū, bet bija jāsadabū arī citi produkti.
Piemēram, visi putni, lielākā daļa pērtiķu, tādi radījumi kā galago un dažas no meža žurkām dievināja sienāžus un siseņus, tāpēc viņu veselības uzturēšanai man pastāvīgi bija nepieciešams liels daudzums šīs delikateses. Tā kā Rietumāfrikā ne sienāžus, ne siseņus tirgū nopirkt nevar, tika noorganizēta mana īpašā sienāžu mednieku komanda. Tajā ietilpa desmit mazi puikas ar vērīgām acīm un žiglām kājām.
Es izsniedzu katram lielu cigarešu kārbu un tauriņu ķeramo tīkliņu, un, šādi bruņojušies, puišeļi divreiz dienā devās medībās un saķēra man tik daudz sienāžu un siseņu, cik vien spēja. Samaksa bija noteikta nevis par medībās pavadīto laiku, bet par iegūto kukaiņu skaitu. Parastā takse bija penijs par katriem pieciem sienāžiem, un daži žiglākie un acīgākie puikas dienā nopelnīja pat trīs vai četrus šiliņus [3] .
Vietējā valodā sienāžus sauca "pampalo", tāpēc es šo mazo zēnu komandu dēvēju par "pampalo medniekiem", un ikreiz, kad kāds dzīvnieks izskatījās nevesels vai nometnē ieradās jau- niņais, kura gūstīšanas laikā aizskartās jūtas vajadzēja apmierināt ar kādu gardumu, man tikai vajadzēja pasaukt pampalo medniekus un puikas devās pļavās gādāt jaunus kukaiņu krājumus.
Sagādāt visiem kolekcijas putniem kukaiņus bija vēl grūtāk, jo lielākā daļa putnu bija pārāk mazi, lai tiktu galā ar lielajiem, spārdīgajiem sienāžiem. Vislabāk viņiem garšoja mazie, baltie termīti jeb baltās skudras, un man nācās nolīgt vēl vienu zēnu komandu, kas man tos sagādātu. Rietumāfrikā sastopamas vairāku paveidu baltās skudras, bet par vispiemērotākajiem es atzinu "sēņu" termītus. Vēsajos meža klajumos starp lielajiem kokiem šie termīti no pelēkiem dubļiem būvēja ārkārtīgi īpatnējas ligzdas. Tās izskatījās uz mata kā apmēram divas pēdas augstas suņusēnes. Ligzdas iekšpuse atgādināja medus kāres ar šaurām ejām un sīciņām istabiņām, kurās dzīvoja darba termīti un mazuļi. Mana termītu mednieku komanda agri no rīta devās uz mežu un vakarā atgriezās, - katrs puika uz ērkuļainās galvas nesa trīs vai četras termītu ligzdas.
Es šīs ligzdas glabāju vēsā, tumšā vietā un, kad pienāca putnu barošanas laiks, izklāju zemē prāvu auduma gabalu un ar lielu nazi uzmanīgi pāršķēlu ligzdu. Tad puses sakratīju, un no tām straumēm bira gan lieli, gan mazi termīti, kurus es iegrābu barības traukos un aši iegrūdu putnu būros, pirms kukaiņi pamanās aizbēgt. Arī putni saprata, ka ātrums nosaka visu, tāpēc, tiklīdz būra durtiņas aiz manas rokas bija aizvērušās, satupās uz bundžas malas un knābāja, cik jaudas.
Kolekcijas veidošanas laikā līdztekus dažādo dzīvnieku barošanai vēl bija, ko noņemties, lai sagādātu tiem pienācīgus būrus. Katras sugas dzīvniekiem bija nepieciešami sava veida būri, kurus nācās darināt ar lielu rūpību. Būriem vajadzēja būt vēsiem, kamēr uzturējāmies tropos, taču arī nodrošināt dzīvniekiem siltumu, kad kuģis tuvosies Anglijai. Par papildu drošības līdzekli es izmantoju maisauduma pārklāju, ar kuru apsedzu būra režģoto priekšpusi, lai dzīvnieki justos pasargāti no auksta vēja vai lietus.
Pastāvēja arī būra izmēru problēma. Reizēm pavisam mazam dzīvniekam nepieciešams ļoti liels būris, lai tas justos labi. Citreiz tāda paša iemesla dēļ krietni lielu dzīvnieku nākas turēt gluži niecīgā būrī. Piemēram, galago ir nepieciešams plašums, kas ļauj tiem kāpaļāt un skraidīt, jo savvaļas apstākļos tie pastāvīgi atrodas kustībā un ieslodzījums mazā būrī tiem laupītu nepieciešamo vingrošanu.
Toties manas kolekcijas brīnišķīgās, plankumainās antilopes (tās sauc par ūdensbriedīšiem) jātur šaurās, garās kastēs, kurās tās nevar apgriezties. Kastes malas jānopolsterē ar vati un jāapsit ar maisaudumu. Tā jārīkojas tādēļ, ka šie dzīvnieki ir neiedomājami nervozi un var ļoti nobīties, kad kaste kravas mašīnā zvalstās un kratās vai arī kad krātiņu ar celtni pārvieto tvaikonī vai no tā izkrauj. Ja būris būtu pietiekami liels, antilopes pa to skraidītu apkārt, kamēr, zaudējušas līdzsvaru, nokristu un, visticamāk, salauztu tievās, trauslās kājas. Toties garam un šauram būrim šūpojoties, tās var atspiesties pret mīkstajām sienām, tāpēc nepastāv risks nokrist un salauzt kādu locekli. Polsterējums, protams, nepieciešams arī, lai pasargātu antilopju ādu no saskrāpēšanās pret koku.