Izklausās dīvaini, bet vēl viens noķertais dzīvnieks, kura būri nācās polsterēt, bija fantastisks radījums - matainā varde. Šo šokolādes brūno abinieku ķermeņa pakaļējā daļa un resnie lieli ir klāti ar biezu izaugumu mežu, kas izskatās gluži kā mati. Patiesībā tie ir gari, tievi ādas pavedieni. Visas vardes spēj zināmu tiesu elpot caur ādu, tāpat kā ar plaušām. Tieši tādēļ tās jātur mitrumā, citādi āda sažūtu un dzīvnieki nosmaktu.
Matainās vardes dzīvo straujajās kalnu upītēs un lielāko daļu laika pavada ūdenī. Tādēļ tās neelpo ar plaušām tik intensīvi, kā to dara citas vardes, attiecīgi tām nepieciešama ievērojami lielāka ādas platība, kas nodrošinātu spējas elpot zem ūdens. Šā iemesla dēļ attīstījušies "mati".
Dīvainie abinieki sagādāja krietni daudz problēmu. Lielāko daļu varžu varēja turēt seklā kastē, kamēr tām pienāca laiks doties uz kuģi; pēc tam katru no viņām vajadzēja ielikt marles maisiņā un piekarināt lielas kastes malā. Šajos maisiņos vardes itin līksmi notupēja, kamēr nonāca Anglijā. Ceļojuma laikā tās īpaši nekāroja ēst, tāpēc bija gana apmierinātas, ja tās vienkārši divas vai trīs reizes dienā samitrināja.
Līdzās dīvainajiem pēcpuses dekorējumiem matainajām vardēm piemita vēl viena īpatnība. Pakaļkāju gaļīgajiem pirkstiem bija gari, asi nagi, gluži kā kaķim, turklāt viņas, tāpat kā kaķi, varēja tos arī ievilkt. Kad matainās vardes ievietoja parastajos marles maisiņos, tās centās lēkāt; nagi izlīda no slēptuvēm un ieķērās marlē, tā ka pēc pavisam īsa brīža vardes maisiņu iekšpusē jau ir sasējušās vistrakākajā mezglā. Tāpēc es nolēmu, ka šīm vardēm vajadzēs ceļot kastē.
Tūlīt parādījās cita problēma. Kastei vajadzēja būt ārkārtīgi zemai, jo vardes, no kaut kā pārbijušās, lēca stāvus gaisā un varēja pret stiepļu režģu vāku savainot galvu. Tādēļ es ievietoju visas matainās vardes šaurā koka kastē, kuras dibenā izurbu caurumus, pa kuriem regulārās aplaistīšanas laikā izlīt liekajam ūdenim. Tā kā lēkāšana nebija iespējama, matainās vardes izstrādāja jaunu taktiku: nobijušās tās metās kastes stūrī un centās ierakties kokā. Pēc pāris dienām viņas tādā veidā bija nobrāzušas no deguna un augšlūpas visu ādu.
Šāds savainojums vardēm ir ārkārtīgi bīstams, jo nobrāztajā vietā var ātri attīstīties liels jēlums; ja to neārstē, deguns un augš- lūpa galu galā var nopūt. Jebkuras vardes ārstēšanu divkārt sarežģītu padara fakts, ka radījums jātur mitrumā, un ikviens pušums mitrā vietā dzīst trīs reizes ilgāk. Tātad man ne tikai nācās konstruēt matainajām vardēm jaunu mājokli, bet arī izdomāt, kā sadziedēt viņu degunus, nesagādājot liekas neērtības.
Darināju viņām lielu, seklu kasti, visu tās iekšpusi izklāju ar vati un pārvilku ar plānu palagu audumu, tā ka nu sienas, grīda un griesti bija nopopēti gluži kā ar dūnu segu. Ieliku matainās vardes viņu jaunajā mājoklī un trīs apslapināšanas reižu vietā ieviesu tikai vienu reizi dienā. Atklāju, ka tas ir sekmīgs paņēmiens, jo popējuma vate piesūcās ar ūdeni, attiecīgi kastes iekšpuse saglabājās pietiekami mitra, tajā pašā laikā vardēm nebija jātup slapjumā. Visbeidzot pušumi uz deguna teicami sadzija, un vardes sveikas un veselas nonāca Anglijā; izpopētajā kastē viņas sev nekādas vainas nevarēja nodarīt, jo gan lecot, gan rokoties sadūrās vienīgi ar mīksto vates polsterējumu.
8. NODALA, kurā jaunais Noass dodas kuģojumā ar savu šķirstu
Ekspedīcijas laikā kolekcionārs visvairāk baidās no brīža, kad nāksies savu milzīgo dzīvnieku armiju sagatavot braucienam, aiztransportēt uz piekrasti un iekraut kuģī - garajam mājupceļam uz Angliju. Pirmām kārtām jāpārliecinās, ka ikviens būris ir salabots un itin visas durvis droši aizbultējamas. Tad jāparūpējas par nepieciešamo barības daudzumu, jo nevar uzkāpt pat uz vislabāk iekārtotā kuģa klāja un cerēt, ka pavārs spēs apgādāt vairāk nekā simt dzīvnieku.
Līdzās maisiem ar graudiem, kartupeļiem, kakao jamsu un dažādām dīvainām tropu saknēm vajadzīgi arī milzīgi augļu krājumi. Nav nozīmes pirkt visus augļus jau nogatavojušos, jo pirmās ceļojuma nedēļas beigās var izrādīties, ka tie būs sapuvuši un nederīgi dzīvnieku pārtikai. Tāpēc augļus nācās sadalīt trīs daļās - gatavajos, pusgatavajos un pilnīgi negatavajos. Negatavie augļi kopā ar gaļu un olām bija jāglabā kuģa saldētavā.
Tādējādi gaļa un olas tika pasargāti no sabojāšanās, un arī augļi nenogatavojās; kad nogatavojušies augļi bija apēsti, vajadzēja no saldētavas atnest jaunu kravu un izlikt uz klāja, kur tie saulē ātri nogatavojās un varēja tikt izbaroti dzīvniekiem. Barības daudzumu nācās aprēķināt ļoti rūpīgi. Ja paņēma līdzi pārāk lielus krājumus, tie sabojājās un bija jāizmet pār bortu.
No otras puses, ja paņēma līdzi pārāk maz pārtikas, varēja gadīties, ka krājumi izbeigsies aptuveni Biskajas līcī, kur dzīvniekiem īpaši nepieciešams daudz labas kvalitātes pārtikas, lai izdzīvotu pēkšņajā klimata maiņā.
Un, kad ir pilnīgi skaidrs, ka visi būri sagatavoti un sagādāts pienācīgs daudzums barības, var sākt meklēt kravas mašīnas, ar kurām nogādāt kolekciju piekrastē.
Aizbraukdams no Rietumāfrikas, es paņēmu līdzi trīs maisus graudu un kartupeļu, divus maisus kakao jamsa, divus maisus kukurūzas, piecdesmit ananasu, divsimt apelsīnu, piecdesmit mango, simt piecdesmit lielu banānu ķekaru, turklāt tādus produktus kā sausais piens, iesals, zivju eļļa, un tā tālāk. Vēl ņēmu līdzi četrus simtus olu, - katras svaigumu vispirms vajadzēja rūpīgi pārbaudīt bļodā ar ūdeni, pēc tam olu noziest ar taukiem un iesaiņot kastē ar salmiem. Gaļas krājumus veidoja vesels vērša liemenis un divdesmit dzīvas vistas. Vairāk nekā simt piecdesmit būru un cits ekipējums kopā veidoja pamatīgu kravu, kuras nogādāšanai uz divsimt jūdžu attālo piekrasti man nācās nolīgt trīs kravas mašīnas un nelielu autofurgonu.
Vairāku iemeslu dēļ es nolēmu doties ceļā naktī - galvenokārt tāpēc, ka šis laiks dzīvniekiem bija visvēsākais. Braucot dienā, vajadzēja izvēlēties vienu no divām iespējām: vai nu pārklāt būrus kravas kastē ar brezentu un tā ļaut dzīvniekiem gandrīz vai nosmakt, vai arī iztikt bez brezenta pārsega un tādā kārtā likt dzīvniekiem noslāpt sarkano putekļu mākonī, kas cēlās gaisā aiz mašīnas. Tālab ceļošana naktī, pēc manām domām, no visiem viedokļiem bija labākā izvēle.
Kratoties un mētājoties kravas mašīnas kabīnē, gulēt praktiski nav iespējams, turklāt jāpatur prātā, ka nāksies līdz ar gaismiņu apstāties ceļmalā, koku paēnā izkraut itin visus būrus un kastes, pabarot un apkopt ikvienu dzīvnieku, pirms izdosies kaut cik jēdzīgi pagulēt. Tūlīt pēc tam atkal ir klāt nakts vēsums, jāiekrauj dzīvnieki atpakaļ kravas kastēs un jādodas tālāk.