Visā visumā tas bija ļoti nogurdinošs ceļojums, un mēs bijām ārkārtīgi laimīgi, kad pelēkā rītā, smidzinot sīkam lietutiņam, kuģis piestāja Liverpūles dokā. Piestātnē mūs jau gaidīja zoodārzu furgoni, lai aizvestu dzīvniekus. Mūsu kolekcija tika bez problēmām izkrauta un dzīvnieki nodoti dažādu zoodārzu direktoru pārziņā; ar dalītām jūtām vērojām, kā mūsu dzīvnieki, lietum līstot, dodas uz savām jaunajām mājām dažādos Anglijas zoodārzos.
Otrā daļa
Medības medījums Gaianā
9. NODALA, kurā skudrulācis Amoss mūs dancina
Gajana [4] ir valsts apmēram Īrijas lielumā un atrodas Dienvidamerikas ziemeļos. Tā plešas lielā, mežiem klātā kontinenta daļā gar Amazones krastiem un sniedzas cauri visai Brazīlijai. Gajanas nosaukums cēlies no Amerikas indiāņu vārda, kas nozīmē "ūdenszeme", un grūti iedomāties šai valstij vēl piemērotāku vārdu.
Valsti sadala trīs upes, kas plūst cauri visai teritorijai, un tās savieno neskaitāmas mazas upītes un pietekas. Lietus sezonas laikā šis upītes pārplūst, un milzīgas valsts platības nedēļām ilgi pilnīgi klāj ūdens. Šā iemesla dēļ, kā mēs atklājām, gandrīz visi Gajanas dzīvnieki vai nu teicami kāpj kokos, vai lieliski peld. Tādiem dzīvniekiem, kas mazāk apūdeņotās valstīs lielāko dzīves daļu pavada uz zemes, šeit mitinās līdzinieki, kas uzturas gandrīz vienīgi kokos: piemēram, Kamerūnā sastopamās
otastes dzeloņcūkas dzīvo mežā uz zemes un veido savus
mitekļus alās starp akmeņiem. Uzrāpties kokā šiem radījumiem praktiski nav iespējams.
Toties Gajanā dzīvo dzeloņcūkas, kuru ķepas ir piemērotas kāpšanai kokos, un garās, kailās astes tiek izmantotas satveršanai - šīs dzeloņcūkas spēj apvīt asti ap koku zariem, kā to dara Dienvidamerikas pērtiķi, lai varētu veiksmīgāk kāpelēt.
Mēs izpētījām, ka Gajanu var nosacīti sadalīt divās daļās. No piekrastes zemes iekšienē stiepās milzīgas mežu platības un pamazām pārtapa plašās savannās, kurās gandrīz vienīgā augu valsts bija zāle, tikai retumis sastopami koku puduri un krūmi. Arī Kamerūna bija sadalīta gandrīz tāpat, tātad gan Gajanā, gan Kamerūnā sastopami mežu dzīvnieki un no tiem pilnīgi atšķirīgi zālienu iemītnieki.
Gar Gajanas piekrasti, kur lielās upes ietek jūrā, zemi izvago tūkstošiem strautu un upīšu. Dažas no tām ir tikai pāris pēdu platas, citas - ievērojami platākas par vidusmēra upi Anglijā. Šie strauti Gajana veido ārkārtīgi skaistu ainavu. Košais, šerij- brūnais ūdens ir pilns ar koku stumbriem un kritušām lapām un plūst tik lēni, ka tā virsma ir viscaur gluda kā tumšs spogulis.
Pāri ūdenim liecas vareni koki, kuru zari apvīti ar garām spāņu sūnas bārkstīm - pelēkā, ķērpjiem līdzīgā auga skupsnas nokarājas kā neskaitāmi sudrabaini pavedieni. Uz stumbriem un zariem aug simtiem orhideju dažādās krāsās - reizēm to ir tik daudz, ka koki izskatās kā nobārstīti ar dārgakmeņiem. •
Kā jau teicu, parasti šie ūdensceļi izskatās kā gari, spoži spoguļi, tomēr vietumis var redzēt pāris milimetru virs ūdens virsmas pacēlušos biezu, zaļu ūdensaugu klājienu, no kura uz augšu slejas sīki mēļi un dzelteni ziediņi. Saulainās vietās tuvu krastiem skatāmas milzu ūdensrožu audzes ar ziediem, kas lielāki par tējkannu, un šķīvjiem līdzīgām lapām velosipēda riteņu lielumā. Kuģojot pa kādu no šīm aizaugušajām upītēm, ir tāda sajūta, it kā laiva slīdētu pa zaļu pļavu: laivas priekšgals atvirza ūdensaugus sāņus, bet aiz pakaļgala lapas atkal sakļaujas, tā ka pats ūdens nemaz nav redzams. Laivai slīdot, ķlļūdens ņirbā ūdensaugi ceļas un grimst kā zaļš vilnis.
Ieradušies Gajanā, mēs ierīkojām bāzes nometni valsts galvaspilsētā Džordžtaunā. Tā rīkojāmies tāpēc, ka šeit bija iespējams regulāri nopirkt dzīvniekiem pietiekami daudz ēdiena, turklāt osta bija ērti sasniedzama, un tas būtu noderīgi vēlāk, kad vajadzētu kolekciju iekraut kuģī. Iekārtojuši nometni, devāmies vairākos ceļojumos Gajanas iekšienē, apmeklējām dažādus šīs valsts nostūrus un vācām tur sastopamos dzīvniekus.
Pirmo šāda veida ekskursiju es noorganizēju uz zālieni gar Pomerūnas upi. No Džordžtaunas mēs pa upītēm devāmies uz mazu indiāņu pilsētiņu Santamariju, kas slēpās šīs dīvainās, purvainās zemes vidienē. Mērķa sasniegšanai bija vajadzīga vesela diena, un tas bija patiesi neaizmirstams ceļojums. Laivai līgani slīdot pa spožajiem ūdensceļiem, krāšņo koku paēnā mums pa priekšu lidoja lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un spalgi, mežonīgi klaigāja, laiku pa laikam apstādamies, lai enerģiski norībinātu ar knābjiem pa kritušo koku stumbriem. Krūmājā gar upes malu mitinājās purva putniņu bari - zvirbuļa lieluma putniņi ar melnu ķermeni un spilgti kanārijdzeltenu galvu. Reizumis, kad laiva nogriezās upes līkumā, gaisā pacēlās ibisu pāris un plivināja savus oranžsarkanos spārnus.
Ūdensaugos viscaur gar upītes krastiem dzīvoja lieli jakanu bari - savādi, Anglijas irbēm līdzīgi putni. Šo putnu apbrīnojamākā īpatnība ir garās, slaidās kājas ar tievu pirkstu pušķi galā. Šie pirksti dod jakanai spēju staigāt pa ūdensaugiem, neiegrim- tot ūdenī, jo, sperot soli uz ūdensrozes lapas, tā izstiepj pirkstus kā zirnekļtīkla pavedienus un vienmērīgi sadala svaru. Svinīgā gaitā soļodamas pāri ūdensrožu lapām, mazās jakanas izskatās diezgan necilas, taču lidojumā var redzēt, ka zem katra spārna tām ir košs citrondzeltens plankums.
Reizēm mēs iztraucējām kādu krastā guļošu kaimanu. Šis dzīvnieks ir Āfrikas krokodila Dienvidamerikas līdzinieks. Mirkli vērojuši mūs paceltām galvām un pavērtām mutēm, kai- mani smagnēji steidzās uz upes malu un ieplunkšķēja ūdeni.
Mēs ieradāmies Santamarijā vēlu vakarā un nākamajā rītā ar ciematā dzīvojošo indiāņu palīdzību ķērāmies pie dzīvnieku vākšanas. Daudzi indiāņi turēja savvaļas dzīvniekus par mājas lutekļiem un ļāva mums lielu daļu šo radījumu nopirkt, tāpēc mēs īsā laikā tikām pie visai daudziem košiem makao papagaiļiem, kuru griezīgās klaigas mazajā būdiņā gandrīz padarīja mūs kurlus, pie vairākām jaunām boa čūskām un diviem vai trim kapucīnu pērtiķiem.
Mani ļoti pārsteidza žņaudzējčūskas mājdzīvnieku lomā, jo biju domājis, ka indiāņi no čūskām baidās gluži tāpat kā afrikāņi. Apjautājies par iemeslu, es uzzināju, ka indiāņi ļauj šiem rāpuļiem ložņāt pa jumta spārēm, - žņaudzējčūskas šeit ir Anglijas mājas kaķu vietā. Barodamās mājokļos ar žurkām un pelēm, boa kļūstot pavisam rāma un, kamēr vien pietiekot ēdamā, no spārēm lejā nerāpjoties un nekad neuzdrošinoties nonākt uz zemes. Indiāņi paskaidroja, ka žņaudzējčūskas ne tikai esot daudz labākas žurku mednieces par kaķiem, bet, būdamas glīti rožainā, sudrabainā, melnā un baltā krāsā, arī esot ievērojami skaistākas par kaķiem; turklāt patīkami vērot, ka čūskas kā daudzkrāsainas šalles apvijušās ap būdu jumtiem.