Gajanā sastopami trīs sugu skudrulāči. Milzu skudrulācis ar garo, pinkaino asti ir sešas pēdas garš, vidējais skudrulācis jeb tamandua ir apmēram pekiniešu sugas suņa lielumā, savukārt pundurskudrulāča augums ir tikai kādas astoņas collas. Šie trīs skudrulāči mitinās pilnīgi atšķirīgās teritorijās un, kaut arī reizumis ir sastopami cits cita ierastajā vidē, parasti paliek uzticīgi katrs savai vispiemērotākajai zonai. Milzu skudrulācim vislabāk patīk dzīvot zālienē Gajanas ziemeļu daļā, toties abu pārējo sugu pārstāvji ir mežu iedzīvotāji. Vidējo skudrulāci iespējams atrast arī valsts daļēji kultivētajos rajonos, toties pundurskudrulāča meklējumos jādodas pašā neskarto mežu dziļumā.
Lai noķertu milzu skudrulāci savai kolekcijai, man nācās lidot apmēram divsimt jūdžu tālāk zemes iekšienē, līdz nonācu savannās valsts ziemeļos. No lidmašīnas izkāpu nomaļā rančo Rupununi upes krastos. Tur man izdevās nolīgt palīgos ārkārtīgi saprātīgu mednieku - indiāni Frānsisu. Es viņam paskaidroju, ko vēlos, un pēc pamatīgas apdomāšanās mednieks teica, ka gudrākais paņēmiens būtu viņam vienam doties zālienē un izpētīt teritoriju, kamēr izdosies sameklēt kādas milzu skudrulāča atrašanās zīmes. Pēc tam mēs kopīgi varētu mēģināt dzīvnieku sagūstīt.
Es šo plānu atzinu par labu, un pēc trim dienām Frānsiss, starojoši smaidīdams, atgriezās rančo un paziņoja, ka meklējumi vainagojušies panākumiem. Kādā vietā savannā viņš atradis nepārprotamas skudrulāča pēdas - ar dzīvnieka spēcīgajiem nagiem uzšķērstus skudru mājokļus.
Tā nu itin agri nākamajā dienā Frānsiss, mans draugs un es kāpām zirgos un devāmies gūstīt skudrulāci. Zeltainās zāles plašumi, kurus vietām izraibināja zemu krūmiņu pudurīši, saules staros vibrēja un pletās tālē uz visām pusēm līdz pat apvārsnim ar blāvi zaļganzilu kalnu maliņu. Mēs jājām vairākas stundas un neredzējām nekādas dzīvības zīmes, izņemot mazu vanadziņu pāri, kas riņķoja zilajās debesīs mums virs galvas. Zināju, ka šejienes zālienē mitinās daudz dažādu dzīvnieku, tāpēc biju diezgan pārsteigts, sastopot tik maz radījumu. Drīz vien sapratu, kāpēc tā - jāšus mēs nonācām pie lielas, ovālas ieplakas, kuras dibenā vīdēja rāms, ūdensrozēm greznots ezers ar leknas zāles un sīku krūmiņu kruzuļiem gar malām. Vienā mirklī itin viss šķita atdzīvojies. Gaiss bija pilns ar zumošām spārēm, starp mūsu zirgu kājām šaudījās koši krāsainas ķirzakas, kritušo koku zaros, kas liecās pāri ūdenim, tupēja zivju- dzenīši, bet niedrēs un krūmos gar ezera malu čaloja un vīteroja mazu putniņu bari. Garām jādams, es ezera otrā krastā ieraudzīju desmit jabiru stārķus - katrs no putniem bija apmēram četras pēdas augsts un blenza lejup, garo knābi nolaidis, ar nopietnu izteiksmi sejā.
Kad bijām pajājuši ezeram garām un no jauna nokļuvuši zāles klajumā, dzīvība atkal nozuda un vienīgā sadzirdamā skaņa bija mūsu zirgu nagu vienmērīgā dobjā klaboņa un švīksti garajā zālē.
Es secināju, ka no dzīvnieku un putnu viedokļa šo zālienu lielākā daļa ir pārāk sausa, tāpēc tie pulcējas ap ezeriem un dīķiem, ja izdodas tādus atrast. Tādējādi bija iespējams jāt veselām jūdzēm un neredzēt ne mazākās dzīvības zīmes, taču, nonākot ielejā ar dīķi vai ezeru vidū, ūdenskrātuves krastos varēja atrast īstu putnu un zvēru pārpilnību.
Ap pusdienlaiku visbeidzot sasniedzām mērķi - kādu vietu savannā, kur Frānsiss apturēja zirgu un teica, ka tur dzīvojot skudrulācis. Viņš ierosināja, ka vislabāk būtu, ja mēs izvērstos rindā un jātu pa garo zāli, trokšņodami, cik skaļi vien spējam, lai izbaidītu dzīvnieku no migas. Pēc tam mēs viņu aizdzītu uz vietu pa kreisi no mums, kur zāle īsāka, un jāšus viegli varētu skudrulāci panākt. Mēs auļos laidāmies iekšā zālē, kas sniedzās zirgiem līdz krūtīm, klaigādami un celdami troksni, cik spēka.
Zeme bija saulē izkaltusi cieta kā ķieģelis, un tajā bija izveidojušās prāvas plaisas un bedres, tā ka zirgi bieži klupa un gandrīz vai nolidināja mūs pāri galvai zemē. Pēkšņi es izdzirdu Frānsisu skaļi iekliedzamies un ieraudzīju tieši mūsu mednieka zirga priekšā pa zāli lēkšojam tumšu apveidu. Mēs ar draugu pagriezām zirgus un traucāmies Frānsisam palīgā. Skudrulācis - pieņēmu, ka tas ir viņš - centās iebēgt dziļāk garajā zālē, tomēr mums izdevās nogriezt viņam ceļu un dzīt to uz klajāku vietu. Dzīvnieks lēkšoja uz priekšu, ar īsajām, resnajām kājām dimdinādams zemi, garā, lāstekai līdzīgā galva līgojās no vienas puses uz otru un varenā aste plandījās kā karogs.
Mēs jājām skudrulācim pakaļ pilnā gaitā; es aizjāju tam vienā pusē, lai neļautu medījumam atgriezties garajā zālē, bet Frānsiss ieņēma vietu otrā flangā un, skubinādams zirgu, atritināja laso. Pamazām viņš no sāniem piekļuva skudrulācim pavisam tuvu, sagrieza laso virs galvas un svieda. Diemžēl indiānis bija izveidojis pārāk lielu cilpu, tāpēc dzīvnieks, kaut arī laso trāpīja tam tieši priekšā, vienkārši izlēkšoja laso cauri un šņākdams un sprauslādams turpināja skriet pa zāli. Frānsiss apturēja zirgu, satina virvi un no jauna devās vajāt medījumu. Nonācis līdzās skudrulācim, viņš meta laso vēlreiz. Šoreiz medniekam laimējās, un viņš cieši savilka virvi ap skudrulāča kaklu.
Vienā mirkli Frānsiss nolēca no zirga, stingri turēdams virvi, bet skudrulācis pilnā sparā skrēja uz priekšu, vilkdams mednieku sev līdzi. Arī es nolēcu no zirga, pieskrēju un ieķēros virvē. Apbrīnojami, cik skudrulāča strupās kājas bija spēcīgas - viņš raustīja mūs pa savannu šurpu turpu, kamēr mēs galīgi pārgurām un virve jau bija iegrauzusies plaukstās. Frānsiss paskatījās pāri plecam un atviegloti nogrudzināja. Ari es paskatījos un ieraudzīju, ka cīniņā esam nonākuši pavisam tuvu mazam, apmēram divpadsmit pēdu augstam kociņam. Patiesības labad jāpiebilst, ka tas bija vienīgais koks jūdzēm tālā apkārtnē.
Nosvīduši un aizelsušies mēs aizvilkām neapmierināto skudrulāci pie koka, vairākas reizes aptinām virves brīvo galu ap stumbru un kārtīgi nostiprinājām. Tikko biju sasējis pēdējo mezglu, kad Frānsiss pameta skatienu uz koka lapotni un izmisumā iestenējās. Paskatījies augšup, es apmēram divas pēdas virs mūsu galvām ieraudzīju prāvu, apaļu lapseņu pūzni apmēram futbola bumbas lielumā. Skudrulācis raustīja virvi, un koks locījās un līgojās, par ko lapseņu kolonija nepavisam nebija sajūsmā - viss bars, nikni dūcot, izlaidās no pūžņa. Mēs ar Frānsisu metāmies bēgt, ko kājas nes.
Kad nu skudrulācis bija droši piesiets - vismaz mēs tā domājām -, atgriezāmies pie zirgiem, lai savāktu līdzpaņemto medību ekipējumu: izturīgu auklu un vairākus lielus maisus, kurā gūstekni ievietot. Atgriezos pie koka tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā skudrulācis ar nagiem noplēš pēdējo virves cilpu, nopurinās kā liels suns un lēni, cienīgi aizvelkas pāri savannai. Atstājis Frānsisu atraisīt laso no lapseņu apsēstā koka, es metos pakaļ skudrulācim un skriedams izveidoju virves galā slīdošu cilpu.
Panācu bēgli un metu savu amatierisko laso viņam uz galvas, tomēr nebiju tik prasmīgs kā Frānsiss un, gluži dabiski, netrāpīju. Skudrulācim turpinot lēno riksi, mēģināju vēlreiz un atkal nopūdelēju; kad sviedu trešo reizi, skudrulāci šķita nokaitinājusi šī pastāvīga garās virves svaidīšana, - viņš pēkšņi apstājās, apcirtās pret mani un saslējās pakaļkājās. Šādā pozā dzīvnieka galva atradās manu krūšu augstumā, un es piesardzīgi vēroju viņa priekškāju milzīgos, līkos, sešas collas garos nagus, kas bija izliekti kaujas gatavībā.