Dzīvnieks šņāca un sprauslāja, svaidīja garo, slaido purnu no vienas puses uz otru un vēcināja priekškājas gluži kā bokseris. Tā kā es nepavisam nekāroju mesties cīņā ar radījumu, kurš nepārprotami bija spējīgs ar savām priekškājām nodarīt pamatīgus bojājumus, nolēmu labāk pagaidīt, kamēr man piebiedrojas Frānsiss; tad viens no mums novērstu skudrulāča uzmanību, bet otrs mēģinātu zvēru sagūstīt. Apgāju skudrulācim apkārt, lai pārliecinātos, vai nav iespējams viņu pārsteigt no mugurpuses, taču dzīvnieks griezās man līdzi kā vilciņš, joprojām turēdams nagus draudoši saslietus. Tāpēc apsēdos zemē un sāku gaidīt Frānsisu.
Sapratis, ka karadarbībā iestājies pamiers, skudrulācis nolēma, ka pienācis īstais laiks novērst viņa ārienei vajāšanas nodarīto postu. Kamēr dzīvnieks šņākdams un sprauslādams skrēja pa savannu, no mutes viņam bija straumēm plūdušas slienas. Tās bija biezas un lipīgas un parasti tika izmantotas skudrulāča garās mēles mitrināšanai, kad dzīvnieks uzlasīja barību. Šoreiz stīgrās siekalas, no mutes nokarādamās, bija plandoties pieķērušās pilnas ar zāles drumsliņām un salipušas visapkārt dzīvnieka degunam. Tagad skudrulācis attupās un ar garajiem nagiem ņēmās ļoti rūpīgi tīrīties. Pēc tam viņš dziļi nopūtās, piecēlās, noskurinājās un turpināja smagiem soļiem rikšot prom pa zāli.
Frānsiss bija atguvis laso un piebiedrojās man, un mēs vēlreiz panācām medījamo; sadzirdējis mūsu tuvošanos, skudrulācis apstājās, pagriezās un attupās uz pakaļkājām, tomēr tikt galā ar diviem uzbrucējiem nespēja. Kamēr es novērsu skudrulāča uzmanību, Frānsiss aizlavījās dzīvniekam aiz muguras un itin glīti uzmeta tam laso. Sajutis cilpu atkal savelkamies, skudrulācis metās skriet pilnā sparā, vilkdams Frānsisu un mani līdzi; nākamo pusstundu mēs stīvējāmies pa savannu, kamēr izdevās uzmest dzīvnieka ķermenim un kājām tik daudz cilpu, ka tas vairs nespēja pakustēties. Drošības dēļ vēl nosaitējuši medījumu ar garu virves gabalu, mēs iegrūdām gūstekni kādā no lielajiem maisiem, tā ka ārā rēgojās tikai garenā galva un deguns.
Tiklīdz bijām viens otru apsveikuši ar panākumiem, atklājās jaunas grūtības. Kad bijām maisu pacēluši un pienesuši klāt zirgiem, tie vienprātīgi nolēma, ka pret mūsu pārnēsāšanu viņiem nekas nav pretī, taču kategoriski iebilda pret dīvaino radījumu maisā, kas neganti šņāca un sprauslāja. Veselu stundas ceturksni mēs centāmies zirgus nomierināt, taču bez panākumiem. Ik reizi, kad tuvojāmies zirgiem ar skudrulāci, tie purināja galvu un trauksmaini rāvās sāņus.
Frānsiss nolēma, ka vienīgā iespēja ir ļaut man vest viņa zirgu, kamēr viņš pats stiepšot skudrulāci uz muguras. Es par to šaubījos, jo mēs atradāmies krietni tālu no rančo un saule tobrīd nežēlīgi cepināja, turklāt gūsteknis nepavisam nebija viegls. Tomēr šķita, ka tas ir vienīgais risinājums, tāpēc es uzkāpu zirgā un vedu Frānsisa rumaku pie pavadas, kamēr mednieks stiepa maisu ar medījumu. Skudrulācis darīja visu iespējamo, lai padarītu šo ceļojumu iespējami grūtāku - raustījās un grozījās maisā tā, ka to nest bija ārkārtīgi neērti. Stundas laikā mēs nogājām tikai pāris jūdžu, jo ik pēc divsimt vai trīssimt jardiem Frānsiss bija spiests nolikt maisu un atpūsties.
Beidzot sapratām, ka šādā tempā rančo sasniegsim tikai pēc nedēļas, tāpēc Frānsiss ieteica, ka man vai manam draugam vajadzētu palikt šeit un pieskatīt skudrulāci, kamēr otrs kopā ar viņu aizjātu uz nomaļu fermu, kura kā neskaidrs punktiņš vīdēja tālumā. Mednieks apgalvoja, ka tur mēs varēšot dabūt kaut ko tādu, ko viņš pats nosauca par "velkbulu". Viņa angļu valoda nebija izcila, un mēs tā arī nesapratām, kas tas "velkbuls" ir. Tomēr Frānsiss šķita pārliecināts, ka tas ir vienīgais glābiņš no ķibeles, tāpēc mans draugs palika kopā ar skudrulāci gaidīt maza krūmiņa paēnā, bet mēs ar Frānsisu auļojām pāri zālie- nei fermas virzienā.
Ieradušies fermā, mēs satikām apburošu vecu indiāni, kas tur saimniekoja un pacienāja mūs ar ļoti sirsnīgi kāroto kafijas tasi. Tad Frānsiss izveda mani ārā un parādīja "velkbulu". Tas izrādījās vilcējbullis - tātad bullis, ko atsevišķās pasaules daļās izmanto iejūgam un kravu pārvadāšanai.
Tobrīd parādījās Frānsisa sieva, un mūsu mednieks paskaidroja, ka viņa ar bulli aizjāšot uz savannu, bet mēs savos zirgos viņai sekošot. Sīciņā indiāniete uzlēca milzīgajam lopam mugurā un apsēdās sāniski, viņas garie, melnie mati nokarājās līdz viduklim, tā ka viņa izskatījās gluži pēc lēdijas Godaivas. Tad viņa uzšāva bullim ar garu stibu, un tas mundrā riksī auļoja prom pa zālieni.
Kad mēs ar Frānsisu atgriezāmies vietā, kur bijām atstājuši manu draugu un skudrulāci, atklājās, ka gūsteknis mums sagādājis jaunas likstas. Dzīvnieks bija pamanījies līdz pusei izrauties no maisa, kas pašlaik kuļājās viņam ap vidu kā maišelīgas bikses, un nu šaudījās pa zāli, manam draugam izmisīgi sekojot. Mēs bēgli noķērām, iebāzām jaunā maisā un sasējām stingrāk, kamēr mans draugs uzskaitīja grūtības, kādas viņu piemeklējušas mūsu prombūtnes laikā.
Izrādījās, ka vispirms jau mana drauga zirgs, kas šķitis stingri piesiets, pēkšņi laidies rikšos pa savannu, un mans draugs labu laiku to vajājis, kamēr paveicies bēgli noķert. Atgriezies viņš ieraudzījis, ka skudrulācim sekmīgi izdevies atraisīt vairākas virves, ar nagiem uzšķērst maisu un pa pusei no tā izlīst. Mans draugs nobijies, ka zvērs aizbēgs, tāpēc meties pie skudrulāča, iegrūdis to atpakaļ maisā un no jauna sasējis. Atskatīdamies viņš ieraudzījis, ka zirgs izmantojis iespēju un atkal aizlaidies.
Kamēr viņš noķēris zirgu un atgriezies pie skudrulāča, dzīvnieks bijis jau otro reizi izlauzies no maisa. Tajā brīdī mēs esot atgriezušies.
Drīz vien buļļa mugurā atauļoja Frānsisa sieva un palīdzēja mums uzcelt skudrulāci uz jaunā transporta līdzekļa. Bullis šā procesa laikā neizrādīja ne mazākās emocijas: šķita, ka viņam vienalga, vai nesamais maiss ir pilns ar kartupeļiem vai klabur- čūskām; kaut arī skudrulācis šņāca un cīnījās no visa spēka, bullis smagnēji un noteikti soļoja uz priekšu, nepievērsdams nešlavai ne mazāko uzmanību.
Mēs nonācām rančo, kad jau bija pavisam satumsis, izpurinājām savu gūstekni no maisa un atsējām. Es pagatavoju vienkāršus virves iemauktus un piesēju skudrulāci pie liela koka; turpat noliku lielu ūdens bļodu un atstāju dzīvnieku mierā.
Ļoti agri nākamajā rītā iztrausos no gultas un devos skudrulāci apraudzīt; pirmajā mirklī šķita, ka viņam izdevies pa nakti aizbēgt, jo dzīvnieku nekur nemanīja. Tikai pēc laba brīža es atklāju, ka viņš saritinājies ciešā kamolā un nogūlies starp koka izcilnajām saknēm, apsedzies ar asti kā ar lielu, pelēku šalli, tāpēc no tāluma vairāk atgādina izdedžu kaudzi nekā dzīvu radījumu. Tobrīd es aptvēru, cik ļoti noderīgai gan jābūt šai lielajai astei. Zālienē skudrulācis izkārpa starp zāles kušķiem seklu guļvietu, saritinās tajā un pārklāj asti pāri kā jumtu, un šai vilnainajai segai spēj tikt cauri vienīgi paši sliktākie laika apstākļi.
Galvenās grūtības tagad bija iemācīt Amosu (tā mēs bijām skudrulāci iesaukuši) ēst aizstājējbarību, jo Anglijas zoodārzā viņš pie savas parastās barības - baltajām skudrām - netiks. Pagatavoju maisījumu no piena, jēlas olas un smalki sakapātas gaļas, kuram vēl pievienoju trīs pilienus zivju eļļas. Pielējis pilnu bļodu ar šo miksli, es to aiznesu pie liela balto skudru pūžņa netālu no rančo, izurbu pūznī caurumu, iegrābu sauju skudru un uzbēru pienainajam maisījumam pa virsu. Aiznesu bļodu atpakaļ uz mājām un noliku Amosam sasniedzamā vietā.