Biju domājis, ka paies kāds laiciņš, iekams Amoss pieņems jauno barību, tomēr skudrulācis, man par pārsteigumu, bļodu ieraudzījis, tūdaļ piecēlās kājās un tecēja tai klāt. Uzmanīgi apostījis cienastu, dzīvnieks izritināja savu garo, čūskai līdzīgo mēli un iegremdēja maisījumā. Viņš bridi stāvēja nekustīgi, apcerēdams jauno garšu, tad nolēma, ka tā ir viņam pa prātam; nostājies līdzās bļodai, Amoss apbrīnojamā ātrumā ņēmās šaudīt mēli iekšā ārā, kamēr trauks bija izlaizīts gluži tīrs. Skudrulāčiem, protams, nav zobu, tāpēc tie uzlasa barību ar mēles un lipīgo slienu palīdzību.
Reizēm es kā īpašu gardumu pasniedzu Amosam bļodu ar termītiem - kopā ar visām māla ligzdas drumslām. Ir apbrīnojami vērot, kā skudrulāča garā mēle izritinās no mutes un iegrimst bļodā, - baltās skudras un māla kripatas pielīp pie tās kā mušas pie mušpaplra. Toties, kad mēle ievelkas atpakaļ mutē, dzīvnieks ar lūpām notrauc visu lieko, tā ka vēderā nonāk tikai skudras. Amoss nudien to darīja ārkārtīgi prasmīgi.
Drīz pēc tam, kad biju atgriezies savā bāzes nometnē Džordžtaunā un Amoss iedzīvojies jaunajā aplokā, man palaimējās atrast viņam sievu. Tā ieradās kādu dienu, sasieta ņurdošā murskull un iemīcīta taksometra bagāžniekā. Cilvēks, kas skudrulāceni bija sagūstījis, nebija izturējies īpaši uzmanīgi, tāpēc gūsteknei uz ķermeņa bija vairāki nelāgi ievainojumi, turklāt no barības un ūdens trūkuma viņa bija pagalam novārgusi. Kad es noraisīju auklas, skudrulācene gulēja uz sāniem zemē un nespēcīgi šņāca; es pat necerēju, ka viņa izdzīvos. Pasniedzu tai bļodu ūdens, un padzērusies mātīte ātri atguva spēkus, piecēlās kājās un metās uzbrukumā visiem, ko vien ieraudzīja.
Amoss bija pieradis pie domas, ka viņš šajā teritorijā ir vienīgais skudrulācis, tāpēc savu biedreni neuzņēma atplestām rokām. Kad atvēru viņa aploka durvis un mēģināju iestumt mātīti iekšā, Amoss savu mīlu izrādīja, ar nagiem pamatīgi uzšaudams viņai pa degunu un dedzīgi šņākdams. Visbeidzot es nolēmu, ka abiem dzīvniekiem labāk vajadzētu mitināties līdzās, kamēr tie viens pie otra pieradīs. Amosa aploks bija ļoti liels, tāpēc es to ar mietu sētu pārdalīju uz pusēm. Ar Amosa barošanu nekādas problēmas neradās, toties viņa jaunā sieva sagādāja neiedomājamas grūtības. Tā kategoriski atteicās kaut vai pagaršot bļodā pasniegto maisījumu un divdesmit četras stundas ieturēja bada streiku.
Tomēr nākamajā dienā man radās ideja. Barodams Amosu, es viņa bļodu piestūmu pie koka stabiem, kas nodalīja abu dzīvnieku mājokļus. Amosa ēšanas manieres nebija no smalkākajām, tā ka ikvienu, kas barošanas laikā atradās trīsdesmit pēdu attālumā, par šo faktu nepārprotami informēja ēdāja šļurksti- nāšana, sprauslāšana un šņaukāšanās, ari tad, ja skudrulācis pats nemaz nebija redzams.
Amosa trokšņainās ieturēšanās ieinteresēta, jaunā skudrulācene piegāja pie sētas palūkoties, ko viņš ēd. Tā izbāza slaiko degunu starp mietiem un paostīja Amosa bļodu, tad ļoti lēni un piesardzīgi iemērca garo mēli maisījumā. Pāris minūšu laikā skudrulācene jau tiesāja nost ēdamo tikpat aši un dedzīgi, kā bija demonstrējis Amoss. Nākamās divas nedēļas viņa vienmēr ēda tieši tāpat - izbāzusi galvu pa mietu spraugu un ar garo mēli lakdama no vienas bļodas ar Amosu.
Pastāvīgi ēzdami no viena trauka, skudrulāči galu galā pavisam labi sarada, un nepagāja ilgs laiks, kad mēs novācām starpsienu un ļāvām abiem dzīvot kopā. Viņi sirsnīgi sadraudzējās un allaž gulēja cieši blakus, rūpīgi apsegušies ar astēm.
Tomēr es nespēju sagādāt diviem skudrulāčiem mājupceļam pietiekami lielu būri, tāpēc viņiem nācās ceļot šķirti. Taču uz kuģa es sastūmu abus būrus cieši kopā, tā ka abi varēja izbāzt ārā degunus un saostīties.
Kad Amoss un viņa draudzene beidzot nonāca Anglijā un savās jaunajās mājās - zoodārzā -, viņi mēdza uzjautrināt publiku ar boksa mačiem. Abi nostājās uz pakaļkājām, šūpoja garos degunus no vienas puses uz otru kā svārstus, zvetēja un šķīla ar garajiem slepkavīgā izskata nagiem, astes pa grīdu šaudīdami. Šis bokss no malas izskatījās straujš un nežēlīgs, taču cīnītāji nekad viens otru neievainoja.
Otrs lielākais Gajanas skudrulācis bija mežu iemītnieks ta- mandua - vidējais skudrulācis. Tamandua izskatās visai līdzīgs milzu skudrulācim - tāds pats kumps snuķis un mazas, apaļas acis, tādas pašas spēcīgas priekškājas ar gariem, līkiem nagiem. Tamandua īsspalvu kažoks ir gaiši brūns, aste - gara un līka. Milzu skudrulācis savu asti izmanto par kaut ko līdzīgu segai, tamandua tā rīkoties nevar, toties ar astes palīdzību rāpjas kokos - gluži kā to dara Gajanas koku dzeloņcūkas un pērtiķi. Tamandua bija arī vismuļķīgākais dzīvnieks, kādu vien Gajanā laimējies noķert.
Savvaļā tamandua uzkāpj visaugstākajos kokos un pa to lielajiem zariem rāpjas uz priekšu, līdz atrod koku skudru prāvās ligzdas. Ar lielajiem, līkajiem nagiem tas uzlauž skudru cietokšņus, un garā, lipīgā mēle uzlaiza skudras. Ik pa brīdim tamandua uzlauž vēl gabaliņu ligzdas un turpina laizīšanu. Gūstā tamandua ar grūtībām tika vaļā no šā paraduma, - saņēmis bļodu ar maltās gaļas, jēlas olas un piena maisījumu, viņš iegremdēja tajā garos nagus, aplaizīja tos un turpināja skrāpēt trauku. Parasti tas beidzās ar bļodas apgāšanu uz būra grīdas. Tamandua nešaubīgi uzskatīja ēdiena trauku par īpašu skudru ligzdas paveidu, kas jāuzlauž, lai tiktu klāt saturam, un vienīgais veids, kā izvairīties no ēdiena izšļakstīšanas gan sev virsū, gan pa visu būri, bija piestiprināt trauku pie režģa.
Savu pirmo pundurskudrulāci es ieguvu indiāņu ciematā, strautu ieskautajās saliņās. Visu dienu biju braukājis apkārt ar kanoe, apmeklēdams dažādas indiāņu apdzīvotās vietas un pirkdams itin visus dzīvniekus, ko viņi bija ar mieru pārdot. Minētajā ciematā biju ticis pie gluži laba mājas iemītnieku ķēriena un apmēram stundu uzjautrinājies, kaulēdamies ar cie- matniekiem. Tā kā viņi nerunāja angliski, bet es nesapratu viņu valodu, tirgošanās norisa ar zīmju palīdzību.
Visbeidzot cauri biezajam cilvēku pūlim pie manis izspraucās mazs, apmēram septiņus vai astoņus gadus vecs zēns, vienā rokā nesdams garu mietu, kura galā bija pieķēries kaut kas tāds, ko es no pirmā acu uzmetiena noturēju par gigantisku meža tauriņa kūniņu. Tomēr tuvākas izpētes rezultātā tas izrādījās pundurskudrulācis, kas, cieši aizmiedzis acis, bija pieķēries pie zara. Es nopirku no zēna skudrulācīti un atklāju, ka mazajam radījumam piemīt daudz interesantu īpašību, par kādām nebiju lasījis nevienā dabaszinātņu grāmatā.
Šie mazie dzīvnieciņi ir apmēram sešas collas gari, un tos pilnībā klāj biezs, mīksts zeltaini brūns kažoks, kas piešķir viņiem līdzību ar sīciņiem rotaļu lācīšiem. Arī garo tvērējasti klāj bieza vilna. Koši sārtās pakaļkāju pēdas ir mazliet vērstas uz iekšu, lai, šiem radījumiem ložņājot pa kokiem, pēdas precīzi aptvertu tievos zariņus nevainojamā tvērienā. Kad pundurskudrulācis stingri pieķēries zaram ar pakaļkājām un asti, praktiski nav iespējams viņu atraut, to nopietni nesavainojot. Tāpat kā citiem sugasbrāļiem, arī pundurskudrulāčiem priekškājas ir īsas, ļoti spēcīgas un bruņotas ar trim līkiem nagiem, no kuriem vidējais ir garš, abi malējie - īsāki. Plaukstas atgādina mazus sārtus spilventiņus, un tvērienā garie nagi tām piekļaujas ar neticamu spēku - gluži kā aizvāžams kabatas naža asmens.