Šiem mazajiem dzīvnieciņiem piemīt ļoti dīvains paradums, kura dēļ viņi Gajanas iezemiešu vidū iemantojuši nosaukumu "slava dievam". Miegā pundurīši sēž uz zara, ko cieši satvēruši ar pakaļkājām un apvijuši ar asti, stalti izslējušies kā sargkareivji, pacēluši abas priekškājas pret debesim. Ja dzīvnieciņu iztraucē, tas gāžas uzbrucējam virsū un uzšķērž ar abiem garajiem nagiem. Šo īpatnējo pozu skudrulāči ieņem, kad ir nobijušies, un reizēm uzbrukuma gaidās tā notup pat pusstundu, acis aizvēruši un ķepas augstu pacēluši virs galvas.
Mazais skudrulācis kustējās ārkārtīgi lēni un miegaini, viņš šķita tik lielā mērā samierinājies ar nebrīvi, ka es pat neieslodzīju to kastē, bet vienkārši ar visu mietu atbalstīju pret kanoe malu; tur viņš visu ceļu notupēja, sastindzis un saslējies kā senatnīgs kuģa priekšgala rotājums, un nepakustējās, iekams bijām sasnieguši nometni. Es nepavisam nebiju pārliecināts, kādu barību piedāvāt mazajam draugam, taču atcerējos, ka biju lasījis, - šie mazie radījumi pārtiekot no dažādu meža ziedu nektāra. Tāpēc pirmajā vakarā izšķīdināju ūdenī medu un mazā podiņā pakarināju skudrulācīša būrī.
Ap astoņiem vakarā mazais sāka izrādīt dzīvības zīmes. Stīvā poza atslāba, viņš nolaidās uz visām četrām un sāka lēni, piesardzīgi rāpot pa būri saliktajiem zariem, atgādinādams vecu viru uz apledojuša ceļa. Tad pundurītis ieraudzīja medus podiņu. Iekāries zarā tieši zem podiņa, viņš ļoti uzmanīgi to apostīja ar mazo sārto deguntiņu un nolēma, ka traukā droši vien ir atrodams kaut kas garšīgs. Pirms es paguvu iejaukties, skudrulācis bija aizķēris ar nagu aiz mazā trauciņa malas un to sasvēris, nākamajā mirkli saņemdams uz galvas medusūdens šalti. Mazais radījums par to ārkārtīgi apskaitās un sašuta vēl vairāk, kad man nācās izņemt viņu no būra un nosusināt ar vates piciņu. Visu atlikušo vakara cēlienu viņš nosēdēja uz zara, tīrīdams no kažoka lipīgā šķidruma paliekas.
Pundurītim medusūdens ļoti garšoja, taču man vajadzēja viņam to pasniegt podiņā ar ļoti šauru atveri, citādi skudrulācis iebāza traukā visu galvu, nokāpa uz grīdas un klaiņāja apkārt, tā ka no rīta izskatījās pēc kustīgas, lipīgas zāģskaidu bumbiņas.
Tomēr medusūdens nebija mazajam radījumam pietiekami barojošs, tāpēc es mēģināju viņam piedāvāt skudru olas. Man par pārsteigumu, skudrulācis no tām stingri atteicās; pēc tam piedāvāju pašas skudras, un par tām viņš izrādīja vēl mazāku interesi. Visbeidzot es gluži nejauši atklāju, ka pundurītim garšo
sienāži un naktstauriņi - tos skudrulācis katru nakti ar milzu enerģiju vajāja pa visu būri.
Gajanas skudrulāči nepavisam nav tie dzīvnieki, kurus viegli turēt nebrīvē, taču viņi ir apburoši radījumi un tiem veltīto pūļu vērti.
10. NODALA Krupji ar kabatām un citi ērmīgi zvēri
Strauti tecēja visapkārt Santamarijas ciematam, tā ka mēs vārda tiešā nozīmē dzīvojām uz salas. Atklāju, ka strautos mitinās daudz kaimanu mazuļu, un dedzīgi vēlējos tos sagūstīt lielā skaitā. Drīz vien izrādījās, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā ķert krokodilus Kamerūnā. Tur varēja tikai brist pa seklajiem strautiņiem un tvarstīt smilšu sērēs guļošos dzīvniekus. Upītes visapkārt Santamarijai bija šim nolūkam daudz par dziļu, turklāt tajās bez kaimaniem dzīvoja ari citi radījumi - elektriskie zuši un niknās, asinskārās zivis pirajas, un ne ar vienu no tiem nebūtu patīkami kopā peldēties. Tāpēc, gūstot mazos kaimanus, man nācās pielāgot medību metodi šīs zemes īpatnībām.
Kādā vēlā vakarā mēs savā prāvajā kanoe slīdējām lejup pa straumi, paņēmuši līdzi lielu lāpu un garu mietu, kura galā piesieta aukla ar slīdošu cilpu. Es sēdēju pašā laivas priekšgalā, turēdams lāpu un mietu, savukārt airētājs pakaļgalā lēni un klusi virzīja laivu uz priekšu pa tumšajiem ūdeņiem.
Drīz vien atklāju, ka mazajiem kaimaniem vislabāk patīk gulēt tādās vietās, kur ūdenszāles biezā slānī klāj ūdens virsmu, no tās rēgojas tikai deguni un izvalbītās acis. Kamēr laiva klusi slīdēja uz priekšu, es ar lāpu izgaismoju šos ūdenszāļu klājie- nus, līdz beidzot apmēram trīsdesmit jardus tālāk ieraudzīju kvēlojam maza kaimana acis. Ar brīvo roku pamāju airētājam, un tas pievirzīja kanoe pie ūdenszāļu klājiena malas, nobremzēja laivu un apstājās.
Spīdinādams gaismu kaimanam tieši acīs, es noliecos, uzmanīgi pārvilku cilpu pāri dzīvnieka purnam un tad ar veiklu rāvienu izcēlu kaimanu no ūdens tieši laivā, kur tas ņēmās kepuroties un skaļi, nikni ņurdēt. Sadzirdējuši šos protestus, visi pārējie kaimanu mazuļi jūdzēm tālu apkārtnē sāka līdzjūtīgi urkšķināt, taču tā bija viņu kļūda, jo, klausīdamies, no kuras puses nāk skaņas, es varēju secināt, kur lielākā daļa kaimanu slēpjas, tādējādi nepagāja ilgs laiks, kad kanoe dibenā jau gulēja piebāzts maiss, kas raustījās un šļūkāja no sagūstīto rāpuļu kustībām. Lielais kaimanu bars sacēla tādu troksni, ka tālāk mēs vairs netikām, - mazuļu vienbalsīgā rēkšana jūdzēm tālu vēstīja par laivas tuvošanos.
Viens no visīpatnākiem šīs ūdenspasaules iemītniekiem bija pipakrupis. Tas laikam gan ir neparastākais abinieks pasaulē, jo vārda tiešā nozīmē ir krupis ar kabatām. Es noķēru dažus šos dīvainos radījumus mazā, kritušām lapām aizsprostotā kanālā, lielāka strauta attekā. Viņi tik ļoti atgādināja satrūdējušu lapu kamolus, ka pirmajā brīdī nemaz nesaskatīju tajos dzīvas radības. Krupji bija apmēram piecas collas gari un drīzāk izskatījās pēc ļoti plakaniem, brūniem ādas pūķīšiem ar kājām katrā stūrī. Kad es viņus pacēlu, abinieki nesprauslāja un nespārdījās, kā to darītu lielākā daļa krupju un varžu, bet gulēja pavisam ļengani, paļaudamies, ka līdzība ar kritušām lapām viņus pasargās.
Viens no noķertajiem krupjiem izrādījās mātīte, kas grasījās dēt olas, un par to es biju īpaši priecīgs, jo radās iespēja novērot mazuļu apbrīnojamo izšķilšanos. Kad mātīte izdēj olas, tēviņš tās iespiež viņai muguras ādā, kas šim nolūkam kļuvusi mīksta un poraina. No pirmā acu uzmetiena izskatās, ka brūnajā, gludajā ādā pa pusei ieraktas caurspīdīgu kreļļu zīlītes. Tā olu daļa, kas paceļas virs mātītes ādas, pamazām sacietē un kļūst par sīkiem, izliektiem vāciņiem, tā ka olas paliek apslēptas šajās kabatiņās mātes mugurā, kur pamazām kļūst par kurkuļiem, bet pēc tam - par sīciņiem krupīšiem, no kuriem katrs ir tik niecīgs, ka veseli seši varētu satupties uz vienas pastmarkas. Kad krupēni ir gatavi izšķilties, vāciņa virspuse kļūst mīksta, un, ķepurodamies un stumdami, mazie radījumi pamanās to nogrūst sānis kā lamatu durvis, lai pēc tam ar pamatīgu piepūli izrāptos no dīvainajām bedrītēm - savām bērnistabām mātes mugurā.
Lielā krupju mātīte, kuru noķēru strautzemē, vadīja savas dienas prāvā skārda kārbā, rāmi izplājusies uz ūdens, un izskatījās tā, it kā ne tikai jau vairākas dienas būtu beigta, bet pat sākusi sadalīties. Vēroju, kā olas viņai uz muguras palēnām sacietē par maziem vāciņiem, un pēc tam pacietīgi gaidīju mazo krupēnu parādīšanos. Patiesībā mazuļi novilcināja savu piedzimšanu līdz brīdim, kas es jau devos mājup un atrados Atlantijas okeāna vidū; toreiz viņi savai iznākšanai izvēlējās pašu neērtāko brīdi.