Bija gandrīz pusnakts; es biju ticis galā ar darbiem un prātoju par došanos pie miera savā kajītē, kad pirms gaismas izslēgšanas kravas telpā uzmetu skatienu pipakrupju mātītei un ieraudzīju savādu mazu, melnu zariņu, kas likās augam viņai no muguras. Aplūkojis tuvāk, es atklāju, ka viens no mazajiem vāciņiem ir nostumts malā un mazais zariņš ir no bērnistabas izlīdusi krupēna sīkā kājiņa, kas kuļājās uz visām pusēm. Kamēr vēroju, mazais pamanījās izbāzt ārā vēl vienu kāju, tad galvu un pēc tam uz brīdi aprima un vērās apkārt pasaulē kā sīciņš, melns strādnieciņš, kas izlīdis no kanalizācijas šahtas.
Pagāja četras vai piecas minūtes, kamēr krupītis pilnībā iz- rausās no savas bērnistabas, tad brīdi atpūtās mātei uz muguras, savu pūliņu acīmredzami nokausēts. Pēc tam mazais ar plunkšķi ieslīdēja ūdenī un sāka tur līksmi peldēt. Es pacietīgi gaidīju, - drīz vēl viens sīkais vāciņš nostūmās malā un man ar rociņu pamāja otrs krupēns.
Kamēr es tur tupēju, pilnīgi aizgrābts no neparastā skata, man piebiedrojās divi jūrnieki, kas, atgriezdamies no dežūras uz tiltiņa, bija ieraudzījuši kravas telpā gaismu un vēlējās uzzināt, kas tur notiek un vai nav vajadzīga viņu palīdzība. Abi bija visai pārsteigti, ieraudzījuši mani šajā nakts stundā sagumušu pie bundžas, un vaicāja, ko es tur darot. Izskaidroju lielās pipa- krupju mātes dzīves gājumu, pastāstīju, kā esam viņu noķēruši noslēpumainajās strautzemēs, un norādīju, ka mazuļi tieši šobrīd rosīgi šķiļas uz mātes muguras. Abi jūrnieki notupās man līdzās, sāka vērot vēl viena mazuļa parādīšanos virspusē un drīz vien aizrāvās tieši tāpat kā es.
Pēc neilga brīža mūsu trijotnei piebiedrojās arī citi jūrnieki, kas vēlējās uzzināt, kur palikuši viņu biedri. Es vēlreiz pastāstīju par krupjiem ar kabatām, un arī šie jūrnieki tik ļoti ieinteresējās, ka notupās mums līdzās un vēroja mazo krupju šķilšanos. Kad viens no krupīšiem - vārgāks nekā pārējie - pārāk ilgi cīnījās ārā no savas kabatiņas, jūrnieki ļoti uztraucās un vēlējās zināt, vai varētu mazulim palīdzēt ar sērkociņu, taču es paskaidroju, ka krupēns ir pārāk trausls - sērkociņš viņam būtu kā koka stumbrs un mēs tikai salauztu kādu no viņa diedziņiem līdzīgajām kājām, lai ari cik piesardzīgi rīkotos.
Visbeidzot, kad krupēns bija ticis ārā no savas kabatiņas un kā nelaimes čupiņa pārguris sabruka uz mātes muguras, atskanēja vienota atvieglojuma nopūta, jau bija uzaususi gaisma, kad ūdeni ieplunkšķēja pēdējais krupltis; kļuvuši gluži stīvi, mēs iztaisnojāmies un nokāpām virtuvē izlūgties pavāram agru tējas tasi. Visu nākamo dienu mēs strādādami žāvājāmies, tomēr bijām vienisprātis, ka vērts pavadīt nakti nomodā, lai vērotu mazo krupīšu dzimšanu.
Pipakrupji, protams, nebija vienīgie neparastie abinieki, ko var atrast strautienēs. Šķita, ka Gajanai tikusi iedalīta īpaši liela daļa pasaules krupju un varžu.
Nākamais dīvainais radījums tūlīt pēc pipakrupjiem bija milzkurkuļu krupis. Pirmo reizi par šo abinieku es uzzināju kādu nakti, kad kopā ar draugu bagarēju mazu upīti, meklēdams medījumu. Drīz vien draugs man uzsauca, ka esot noķēris ļoti dīvainu būtni: tā izskatoties gluži kā kurkulis, taču esot apmēram sešas collas gara un ar tik lielu ķermeni kā vistas ola.
Mēs ar draugu ilgi strīdējāmies, kas šis savādais kustonis varētu būt; draugs apgalvoja, ka tas ir kāds zivs paveids, - lai iedomājoties vien, kāda gigantiska varde varētu izaugt no tāda kurkuļa! Es savukārt tikpat stingri biju pārliecināts, ka tam tomēr jābūt kurkulim. Tikai pēc ilga strīda es atcerējos, ka biju lasījis par šo dīvaino abinieku, un sapratu, ka esam noķēruši milzkurkuļu krupja kurkuli.
Milzkurkuļu krupja dzīves cikls rit pretējā virzienā nekā parastajam krupim. No parasto varžu ikriem izšķiļas mazītiņi kurkulīši, kas aug lielāki, līdz noteiktā attīstības stadijā tiem parādās kājas un nozūd aste, tad mazuļi izrāpjas uz sauszemes jau kā pusaugu vardes. Viens no neparastākajiem faktiem pasaulē ir tāds, ka milzkurkuļu krupis kurkuļa stadijā ir lielāks nekā pieaudzis.
Vēl viena dīvaina varde, kas sastopama šajā Dienvidamerikas nostūri, ir somainā varde. Šis nelielais radījums rūpējas par mazuļiem tikpat neparastā veidā kā pipakrupis. Somainās vardes mātītei muguras ādā ir gara plaisa, kas veido tādu kā kabatu; šajā kabatā tiek ievietotas olas, un pēc tam mātīte par tām vispār aizmirst. Kabatā olas kļūst par kurkuļiem, kurkuļiem izaug kājas un nozūd aste; tajā laikā āda uz mātes muguras pārplīst un mazās vardltes izlec ārā, katra no tām nav daudz lielāka par podziņu adāmadatas galā.
Viens no mazākajiem, bet spēcīgākajiem abiniekiem, kādu paveicās noķert Gajanā, bija indīgā "bultu varde" dendrobats. Tās ir mazas, apmēram pusotras collas garas koku vardītes visbrīnišķīgākajās krāsās un rakstos. Ir vairākas šo varžu pasugas - tās var būt krēmkrāsas ar sarkanām un zeltainām svītrām, melnas ar sārtiem un ziliem raibumiem vai jebkurā citā krāsu salikumā. Dendrobati ir ļoti glīti radījumi un, salikti burkā, vairāk izskatās pēc koši krāsainām konfektēm nekā pēc dzīvām radībām. Indiāņu ciltīm šīs mazās vardītes it ļoti noderīgas. Viņi salasa labi daudz dendrobatu un sarindo tuvu ugunij. Kad vardes sakarst, no to ķermeņiem sāk izdalīties tādas kā gļotas; indiāņi tās savāc. īpašā veidā sagatavotas, šīs gļotas ir ļoti spēcīga inde, kurā indiāņi mērcē savu bultu galus. Kad bulta trāpa kādam dzīvniekam - pat tik spēcīgam kā mežacūka -, inde strauji iedarbojas un dzīvnieku nogalina. Tāpēc indiāņiem katra no šīm mazajām vardītēm ir kā miniatūra indes ražotne - ikreiz, kad viņiem vajadzīga svaiga inde, indiāņi dodas uz mežu un noķer labi daudz indi ražojošo dendrobatu.
11. NODALA,kurā nepatikšanas rada kokuvista Katberts
Viens no visburvīgākajiem, tomēr kaitinošākajiem radījumiem, ko iemantoju Gajanā, bija kokuvista Katberts. Es viņu nopirku, kad vēl uzturējos strautienēs, un gandrīz tūdaļ tā sāka radīt nepatikšanas. Kokuvistas ir prāvi putni tītara lielumā ar ahāta melnu apspalvojumu, tām ir spilgti dzeltenas kājas un resns, dzeltens knābis. Spalvas galvvidū saslējušās un saskrullējušās uz priekšu īsā cekulā, bet putna lielajās, tumšajās acīs zvīļo plānprātība.
Katbertu atnesa viņa īpašnieks - resns, kautrīgs maza auguma ķīnietis. Kad biju putnu nopircis, ķīnietis noliecās un nolika to zemē man pie kājām. Kokuvista tur nostāvēja minūti vai divas, mirkšķinādama acis un klusi, žēlabaini kunkstēdama "pīt-pīt-pīt" - šādas skaņas apbrīnojami nesaderēja ar lielā putna nikno izskatu. Es noliecos un sāku bužināt viņa cirtaino cekulu; Katberts acumirklī aizvēra acis un nozvēlās garšļaukus, aplaimots plivināja spārnus un ņēmās guldzoši dūdot.
Ķīnietis apgalvoja, ka putns esot pilnīgi piejaucēts un neesot vajadzības viņu iesprostot, jo tas nekur prom neiešot. Tā kā Katberts šķita man tik sirsnīgi pieķēries, es nospriedu, ka ķīnieša teiktais droši vien atbilst patiesībai. Kad pārtraucu kasīt putna galvu, tas piecēlās un sāka staigāt man cieši līdzās, joprojām smieklīgi pītinādams. Viņš ļoti lēnām lavījās tuvāk, līdz bija man pavisam līdzās, tad nogūlās šķērsām pāri manām kurpēm, aizvēra acis un atkal ņēmās dūdot. Lielā putna raksturs likās tik maigs un sentimentāls, ka tieši tobrīd es nolēmu viņu saukt par Katbertu [5] , jo jutu, ka tas ir vienīgais šim radījumam īsteni piedienīgais vārds.
Tajā vakarā, kad Katberts ieradās, es sēdēju pie maza galdiņa mūsu būdā, pūlēdamies rakstīt dienasgrāmatu, kad Katberts, kas pirms tam bija domīgi klaiņājis pa istabu, nolēma, ka pienācis īstais brīdis izrādīt man savu mīlestību. Tāpēc, dūšīgi savicinājis spārnus, līksmi pītinādams, viņš uzlaidās uz galda, pārsoļoja tam pāri un mēģināja nogulties tieši uz mana rakstu- darba. Aizkaitināts nostūmu viņu malā; ar neprātīgi pārsteigtu izteiksmi sejā par šādu apiešanos Katberts soli atkāpās, viena no viņa lielajām vistas kājām apgāza tintes trauku - lieki teikt, ka ar tinti aplija visa dienasgrāmata un man nācās divas lappuses pārrakstīt.