Выбрать главу

Kamēr es noņēmos ar pārrakstīšanu, Katberts vairākas rei­zes pūlējās ierāpties man klēpī, bet es viņu sparīgi grūdu prom, tā ka visbeidzot tas atkāpās un pāris minūtes nostāvēja, iegri­mis dziļās domās. Secinājis, ka maiga tuvošanās bijusi nesek­mīga, viņš nolēma mēģināt mani savaldzināt ar izbīli. Lielais putns nogaidīja, kamēr es neskatos, tad ieskrējās un centās uz- laisties man uz pleca. Viņš, protams, netrāpīja, toties izples­tiem spārniem sabruka uz galda, izbailēs spalgi klaigādams, un jau otro reizi apgāza tintnīcu. Es tam nepārprotami ļāvu no­prast, ka esmu pārskaities, tāpēc Katberts attālinājās uz istabas kaktu un tur saīdzis tupēja.

Drīz vien būdā ienāca mans draugs, lai veiktu ikvakara ri­tuālu - piekarinātu mūsu guļamtīklus. Viņš izvilka tiklus no kakta, kur tie bija nokrauti, un čakli ņēmās atmudžināt; tajā bridi viņu ieraudzīja Katberts un nolēma izmēģināt laimi, ja jau manu uzmanību neizdevās piesaistīt. Lielais putns uzma­nīgi pārlavījās pāri istabai, nogūlās precīzi aiz mana drauga pa­pēžiem un aizvēra acis.

- Cīnīdamies ar guļamtīkliem un virvēm, draugs negaidot pakāpās atpakaļ un paklupa pār guļošo putnu. Katberts trauk­smaini iekliedzās un vēlreiz atkāpās istabas kaktā. Izvēlējies bridi, kad draugs, kā putnam likās, pilnībā iegrimis darbā, Kat­berts iznāca no slēptuves, pielavījās klāt un vēlreiz nogūlās uz viņa kurpēm. Manu uzmanību šim notikumam pievērsa rī­biens, draugam nostiepjoties zemē kopā ar visiem guļam­tīkliem; no moskītu tīklu, auklu un audeklu mudžekļa rēgojās Katberta galva, kas milzu sašutumā par tik nepieklājīgu ap­iešanos pītināja. Es nelokāmi nospriedu, ka putns vienā vakarā nodarījis gana daudz nepatikšanu, tāpēc aiznesu viņu uz to būdas galu, kur turēju dzīvniekus, un garā auklā piesēju aiz kājas pie smagas kastes; Katberts tur ari palika, savā nodabā sparīgi pītinādams.

Vēlu nakti, kad bijām savos guļamtīklos aizmiguši, mani pamodināja šaušalīga jezga, kas nāca no dzīvnieku būriem. Iz­lēcu no guļvietas, paķēru mazu lākturīti, ko vienmēr šādiem trauksmainiem gadījumiem turēju līdzās gultai, un metos no­skaidrot, kas tur notiek. Ieraudzīju Katbertu tupam uz grīdas - lielais putns nepārtraukti pītināja un izskatījās gaužām noskai­ties. Izrādījās, viņš bija izpētījis visus dažādos būrus un secinā­jis, ka vienīgais laktai noderīgais ir mazo vāverpērtiķu mājoklis. Putns bija uzlaidies uz šā būra un grasījies doties pie miera. Diemžēl Katberts nebija ievērojis, ka viņa garā aste nokarājas lejup būra režģu priekšā un spilgtajā mēnessgaismā ir pērtiķiem labi redzama. Aste pērtiķus bija ļoti ieinteresējusi, tie izbāzuši rokas cauri režģiem, lai neparasto objektu aptaustītu un identi­ficētu. Sajutis tvērienu astē, Katberts acīmredzot bija secinājis, ka viņam uzbrucis kāds briesmonis, un kā raķete šāvies augšup, pamezdams divas garās astes spalvas stingri sagrābtas pērtiķu ķepās. Pagāja ilgs laiks, kamēr man izdevās nomierināt putna aizvainotās jūtas un iekārtot viņu jaunā guļvietā, kur uzbru­kumi no aizmugures nedraudēja.

Kad Katberts beidzot nonāca bāzes nometnē Džordžtaunā, es ļāvu viņam savā vaļā dzīvoties pa lielo dārzu, kurā turēju savu kolekciju, un Katberta paradums saļimt cilvēkiem šķērsām pāri pēdām, kamēr tie neskatījās, pastāvīgi izraisīja satraukumu. Dārzu apjoza ļoti augsts rievota skārda žogs, kuram Katberts ne­spēja pārlaisties.

Tomēr viņš bija cieši pārliecināts, ka galu galā varēs tikt pāri žoga augšmalai, ja vien labi pacentīsies. Tāpēc putns katru dienu trenējās. Viņš nosoļoja kādus desmit jardus pretējā virzienā, tad pagriezās un ar mežonīgu izteiksmi sejā nesās uz žoga pusi, vici­nādams spārnus, līdz smagais rumpis pamazām atrāvās no zemes, un, nebeigdams enerģiski plivināties, lidonis nāca aiz­vien tuvāk žogam.

Tomēr Katbertam nekad nesekmējās uzlidot pietiekami augstu, tāpat ari viņš nespēja apgūt mākslu gaisā strauji mainīt virzienu, tāpēc traucās vien uz priekšu tieši virsū žogam; jo tuvāk viņš laidās, jo nepārprotamāka likās sadursme, un Kat- bērts ņēmās skaļi ķērkt, it kā pūlēdamies pierunāt žogu paiet malā. Beigu beigās atskanēja pamatīgs brākšķis, un Katberts spalvu mākonī slīdēja lejup gar žogu, viņa garie nagi ar asinis stindzinošu skaņu skrāpēja skārdu, pūlēdamies nobremzēt kritienu. Šķita, ka šīs sadursmes nenodara nekādu ļaunumu Katbertam vai žogam, arī pats lidonis likās esam gluži laimīgs, tāpēc es neiejaucos.

Tomēr kādu dienu, devies ikdienas uzbrukumā žogam, Kat­berts sajūsmināts atklāja, ka tur kāds atstājis pieslietas redeļu trepes. Kad es to pamanīju, Katberts jau bija uzlēcis līdz pat augšējam spraislim un tupēja tur, izskatīdamies ārkārtīgi lepns par saviem sasniegumiem. Kamēr es sekoju Katbertam augšup pa trepēm, lai viņu noķertu, putns savicināja spārnus un nolai­dās uz ceļa otrpus žogam. Tur viņš mirkli pastāvēja, lai aši pie- gludinātu spalvas, un tad aizsoļoja tirgus laukuma virzienā. Es žigli pasaucu palīgus, un mēs metāmies pa ceļu bēglim pakaļ. Katberts paglūnēja pāri plecam un, ieraudzījis draudīgā ātrumā tuvojamies vajātāju baru, pagriezās un metās bēgt, ko kājas nes. Viņa dēļ mēs dabūjām griezt riņķa danci apkārt visam tirgus laukumam, turklāt medībām pievienojās puse tirgotāju un gandrīz visi pircēji; tikai pēc pusstundas mums izdevās putnu sagūstīt un skaļi pītinošu aiznest atpakaļ uz dārzu.

Daudz jautrības mums sagādāja arī lielie, koši krāsainie ma- kao papagaiļi. Putnus es biju pircis no dažādiem Gajanas ļau­dīm, kas bija tos pieradinājuši un barojuši no rokas. Tāpēc visi papagaiļi bija gluži rāmi. Kaut kāda iemesla dēļ itin visus makao Gajanā sauc par Robertiem, tāpat kā visus papagaiļus Anglijā parasti sauc par Pollijām. Nopērkot jaunu makao, varēju būt gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka putns mācēs spalgi taurēt kā rūp­nīcas sirēna un arī nosaukt savu vārdu. Mums piederēja astoņi šis sugas papagaiļi, kas mēdza uzturēt garas, aizrautīgas saru­nas cits ar citu, izmantojot vienīgi vārdu "Robert". Piemēram, viens ievaicājās "Robert?", otrs atbildēja - "Robert, Robert, Robert", vēl cits - "R-r-r-r-r-robert," un tādā garā, turklāt putni sarunādamies piešķieba galvu un izskatījās tik viszinīgi, ka nevilšus nācās noticēt - šīm muļķīgajām sarunām tiešām ir kāda jēga.

Vienam makao papagaiļu pārim galīgi nepatika ieslodzī­jums būri, jo mājās abi putni bija pieraduši lidot savā vaļā. Ka­mēr uzturējāmies Džordžtaunā, es ļāvu viņiem dzīvoties pa dārzu, tomēr vēlāk, kad pienāca laiks vest kolekciju uz Angliju, man abus nācās ieslodzīt būrī. Darināju viņiem ļoti jauku krā­tiņu ar stingru režģu sietu priekšpusē, taču biju aizmirsis, ka šie putni ar saviem milzīgajiem knābjiem spēj izlauzties cauri jebkuram kokam.

Nebijām uzturējušies uz kuģa vairāk par trim dienām, kad papagaiļu pāris bija pārknibinājis režģi visapkārt būra malai, un visa konstrukcija sabruka. Trīs reizes es būri salaboju un iegrūdu saniknotos makao atpakaļ ieslodzījumā, un trīs reizes tie mana darba augļus atkal atknibināja vaļā un aizmuka. Beigu beigās es metu neauglīgos pūliņus pie malas un ļāvu abiem putniem laidelēties pa kravas telpu, kā pašiem tīk. Tie lēni un uzmanīgi pastaigājās pa būru rindas augšmalu un savā "Ro­bertu" valodā sarunājās ar mani vai ar saviem biedriem.