12. NODALA, kurā es sastopos ar vairākiem jauniem dzīvniekiem, arī ar mēness uvarijiem
Viens no uzjautrinošākajiem dzīvniekiem Gajanā ir koku dzeloņcūka. Tas ir mazs, drukns radījums, kuru klāj melnas un baltas adatas. Ar garās, kailās astes palīdzību dzeloņcūka rāpjas kokos. Tai ir resnas pakaļkājas ar plakanām pēdām, milzīgs, kustīgs uzkumpis deguns un mazas, apaļas izvalbītas ačeles kā podziņas. Ja vien nebūtu tik smieklīgi vērot šos jocīgos radījumus, viņu samestos žēl, jo koku dzeloņcūkas visu dara itin kā ar labu gribu, kā apjukušas, un vienmēr izskatās ļoti pārsteigtas, kad izdarītais izrādījies aplams.
Piemēram, ja vienai dzeloņcūkai pasniedza četrus banānus, tā vispirms centās sagrābt mutē visus augļus reizē. Kad pēc vairākiem mēģinājumiem negauša beidzot nāca pie atziņas, ka mute ir tādam daudzumam par mazu, dzeloņcūka apsēdās un, uzburbušo degunu raustīdama, sprieda, ko nu darīt. Viņa satvēra vienu banānu mutē, tad sažņaudza pa vienam katrā rokā, tomēr, paglūnējusi lejup, izmisumā ieraudzīja tur palikušu vēl vienu augli, tāpēc izlaida banānu no mutes un satvēra zobos zemē palikušo. Pēcāk radījums secināja, ka joprojām vēl viens banāns palicis nepacelts, tāpēc nolika visus jau sagrābtos augļus zemē un attupās no jauna pārdomāt problēmu. Beidzot, kad smagā galvas lauzīšanā bija pagājusi pusstunda, dzeloņcūkas prātā atplaiksnlja spoža ideja - turpat tupēdama, viņa vienu banānu apēda un tad triumfējoši stiepa prom atlikušos trīs.
Šim dzeloņcūkām piemita apbrīnojams paradums: boksē- šanās. Divas dzeloņcūkas mēdza uzrāpties uz augšējiem šķērskokiem būri un ērti attupties ar seju viena pret otru, papildu drošībai apvijot garās astes ap zariem. Tad abas ņēmās ar ķepām uzbrukt un atvairīties, dāļāt niknus aperkotus un dunkas viena otras virzienā; pretinieču deguni tobrīd strauji raustījās uz visām pusēm un mazajās ačelēs bija iegūlusi lēnprātīga, bažīga izteiksme. Visapbrīnojamākais šo boksa maču laikā bija tas, ka tie reizēm turpinājās pat pusstundu, taču ne reizi visas cīņas laikā dzeloņcūkas viena otrai netrāpīja.
Reizēm pēc šīm boksa treniņsacīkstēm viņas mazliet pažon- glēja. Dzeloņcūkas atrada vecu mango kauliņu vai kaut ko tamlīdzīgu un attupušās neveikli ņēmās mētāt no ķepas ķepā, tā ka izskatījās - tūlīt nometis zemē, taču tā nekad nenotika. Vērodams dzeloņcūku izdarības, es nodomāju, ka tās ļoti atgādina skumīgus klaunus ar plakanām pēdām un sērīgām sejām; tādi cirkā vienmēr iekļūst ķibelēs vai ar visnopietnāko sejas izteiksmi dara kaut ko jocīgu.
Gajana var lepoties, ka līdzās visiem citiem dīvainajiem radījumiem tur dzīvo arī lielākais grauzējs pasaulē - kapibara. Šis dzīvnieks izskatās gluži pēc gigantiskas jūrascūciņas, prāva suņa augumā, un var svērt pat veselu centneru [6] . kapibaras ir apmēram četras pēdas garas un plecu daļā apmēram divas pēdas augstas. Salīdziniet to ar parasto Anglijas peli, kas kopā ar asti ir četras ar pusi collas gara un sver tikai sestdaļu unces. Redzot abus šos dzīvniekus līdzās, nekad nevarētu noticēt, ka tie ir radi.
Savu pirmo kapibaru es iemantoju ļoti drīz pēc ierašanās Džordžtaunā - patiesībā pat pārāk ātri. Vēl nemaz nebiju izraudzījies piemērotu vietu bāzes nometnei, un meklējumu laikā mēs dzīvojām mazā pansijā pilsētas nomalē. Saimniece ļoti laipni atļāva turēt visus iegūtos dzīvniekus viņas dārzā, kamēr pārvāksimies uz bāzes nometni.
Ļoti drīz es blakus saimnieces puķudobēm biju sakrāvis glītu kaudzi būru, kuros mitinājās kāds putns un pāris pērtiķu. Tad kādu vakaru mājā ienāca vīrs, vezdams garā pavadā pieaugušu kapibaru. Kamēr es ar vīru kaulējos, dzīvnieks ar milzīgi aristokrātisku sejas izteiksmi klaiņāja pa dārzu un reizēm paknibināja kādu ziedu, kad domāja, ka es neskatos.
Beidzot es grauzēju nopirku un ieliku lielā, tikko darinātā būrī, kura forma atgādināja zārku, un priekšējā sienā tam bija izturīgu stiepļu režģis. Kapibaras priekšā tika nokrauti visi iespējamie gardumi un pats dzīvnieks atstāts iedzīvoties. No manas guļamistabas loga pavērās skats uz dārzu; ap pusnakti mani un draugu pamodināja ārkārtīgi dīvains troksnis. Izklausījās, itin kā kāds strinkšķinātu varganu [7] , toties cits pavadījumā nemākulīgi bungotu pa skārda bundžu. Gulēju un prātoju, ko gan tas varētu nozīmēt, kad pēkšņi atcerējos kapibaru.
Skaļi iekliedzies "kapibara bēg prom!", izlēcu no gultas un tāpat pidžamā metos lejup pa kāpnēm ārā dārzā; draugs man ātri vien sekoja.
Dārzā viss bija mierīgi, ieraudzījām savu grauzēju tupam būrī un augstprātīgi mūs vērojam. Mēs ar draugu ilgi strīdējāmies, vai troksni radījis šis zvērs vai nē. Mans draugs apgalvoja, ka tas nav iespējams, jo kapibara izskatoties tik nevainīga, savukārt es tieši šā paša iemesla dēļ uzskatīju, ka kapibara ir vainīga. Tā kā skaņas neatkārtojās, atgriezāmies gultās; taču, tiklīdz bijām iekārtojušies, šausmīgais tracis sākās no jauna, vienīgi šoreiz krietni skaļāk. Paskatījies pa logu, redzēju kapi- baras būri mēnessgaismā drebam un raustāmies.
Nolavījušies lejup pa kāpnēm un ļoti piesardzīgi piegājuši tuvāk, mēs redzējām, ko dzīvnieks dara. Kapibara tupēja būrī ar diezgan ņirdzīgu izteiksmi sejā, tad paliecās uz priekšu, sakampa vienu režģa stiepli lielajos, līkajos zobos, stingri atvilka un tad palaida vaļā tik spēji, ka viss būris novibrēja kā arfa. Grauzējs nogaidīja, kamēr skaņa izgaist tālē, tad pacēla resno pēcpusi un ar pakaļkājām iebelza pa skārda šķīvi, tā ka tas norībēja kā pērkons. Es pieņēmu, ka tie bija kapibaras aplausi pašas muzicēšanai. Mēs nospriedām, ka dzīvnieks tā rīkojas nevis tāpēc, ka gribētu aizbēgt, - viņam šīs skaņas vienkārši patīk.
Nebija ne runas, ka varētu kapibarai ļaut turpināt trokšņošanu, jo es nojautu, ka pārējie pansijas viesi drīz vien sāks protestēt. Tāpēc aizvācām no būra paplāti un aizklājām būra priekšpusi ar maisa audumu - domādami, ka tad grauzējs aprims un liksies gulēt. Cerību pilni atgriezāmies gultās. Tikko biju ērti ieritinājies, kad izmisis dzirdēju šausmīgo trinkšķēšanu dārzā atsākamies ar jaunu sparu. Nevarēju iedomāties, kā to izbeigt; kamēr mēs ar draugu apspriedām šo problēmu, vairāki mājas iemītnieki pamodās, nāca un klauvēja pie manām durvīm, lai darītu zināmu, ka viens no dzīvniekiem grasoties aizbēgt, turklāt uzmodinājis viņus ar bēgšanas sacelto lielo troksni. Es visiem pārpārēm atvainojos un vienlaikus lauzīju galvu, kā gan lai nelietīgo radījumu apklusina.
Manam draugam radās laba ideja: viņš ierosināja būri ar kapibaru aiznest uz dabaszinātņu muzeju, kas atradās netālu un kura pārzinis bija pret mums draudzīgi noskaņots; tur dzīvnieks varētu palikt naktssarga uzraudzībā, un no rīta mēs to atkal savāktu. Uzvilkām virs pidžamām ielas drēbes, nogājām dārzā, piezagāmies pie garā, zārkveidīgā būra, ietinām to maisos un stiepām prom. Kapibara ļoti noskaitās par viņas privātā koncerta iztraucēšanu un izrādīja savu neapmierinātību, skraidīdama no būra viena gala uz otru, tā ka tas zvārojās kā šūpoļu dēlis. Muzejs atradās pavisam tuvu, taču kapibaras rosības dēļ mums ceļā vairākas reizes nācās atpūsties.
Mēs jau pagriezāmies ap pēdējo ielas stūri un tuvojāmies muzeja ieejai, kad ieskrējām krūtīs policistam. Ir ārkārtīgi grūti paskaidrot policistam, kāpēc vienos naktī jānes pa pilsētas ielām būris ar lielu grauzēju, īpaši tad, ja nesēji ir steigā ģērbušies un no viņu drēbju apakšas rēgojas pidžamas. Nodomāju, ka vispirms policists noturēja mūs par zagļiem, kas atgriežas no sirojuma tuvējās mājās, pēc tam par slepkavām, kas šajā zārka formas kastē stiepj sava upura līķi. Mūsu stāsts par kapibaru nepārprotami izklausījās neticams, un policists noticēja mums tikai tad, kad bijām iztinuši būri no maisiem un parādījuši viņam dzīvnieku.