Pēc tam policists kļuva ļoti laipns un pat palīdzēja mums aiznest būri līdz muzeja ieejai; tad mēs visi trīs stāvējām un saucām naktssargu, kamēr mūsu gūstekne, vēlēdamās nomierināt cilvēku satrauktos prātus, nospēlēja uz būra režģiem mazu dziesmiņu. Tomēr mūsu saucieni palika bez atbildes, un drīz vien kļuva skaidrs -, lai arī ko naktssargs dara, muzeju viņš pilnīgi noteikti nesargā. Brīdi apdomājies, policists ieteica aiznest kapibaru uz vietējo lopkautuvi, kur katrā ziņā jābūt naktssargam, kurš varētu mūsu radījumu līdz rītam pieskatīt.
Pa ceļam uz lopkautuvi mums vēlreiz nācās iet garām pansijai, tāpēc es ierosināju atstāt būri ar kapibaru dārzā, kamēr paši aiziesim līdz lopkautuvei un pārliecināsimies, ka varam tur sarunāt savam grauzējam naktsmītni. Ceļš bija diezgan tāls, un es nedomāju, ka būtu īpaši prātīgi stiept būri visu to gabalu tikai tāpēc, lai noskaidrotu, ka nevaram kapibaru tur atstāt.
Tā nu mēs atstājām kapibaru joprojām saceram īsas dziesmiņas un miegaini soļojām pa tukšajām ielām, līdz beidzot, kad reizi vai divas bijām apmaldījušies, atradām lopkautuvi un iepriecināti ieraudzījām logos gaismu. Mētājām akmentiņus un saucām tik ilgi, līdz beidzot logā parādījās ļoti veca nēģera galva, un viņš apjautājās, ko mēs gribot. Es vaicāju, vai viņš varētu pa nakti pieskatīt kapibaru; vecais vīrs nepārprotami nosprieda, ka mēs abi esam jukuši, īpaši kad paskaidrojām, ka šobrīd mums dzīvnieka nav, taču, saņēmuši atļauju, mēs aiziesim tam pakaļ. Tad sargs gribēja zināt, kas tā kapibara tāda ir, un gaužām norūpējies šūpoja galvu, kad biju atbildējis, ka tas ir liels grauzējs.
- 'ite ir lopkautuve, - viņš atteica, - 'ite ira goves. Nezingan, vai 'ite var nākt grauzēji.
Beigu beigās man izdevās vecajam vīram iegalvot, ka kapibaras nudien ir gluži kā "goves", tikai mazākas, un ka vienas tādas uzturēšanās pa nakti lopkautuvē šo vietu neizpostīs. Panākuši vienošanos, mēs gājām atpakaļ uz pansiju pēc dzīvnieka. Mēnessgaismas pielietais dārzs bija kluss un mierīgs; ielūkojušies būrī, mēs ieraudzījām trokšņotāju saritinājušos vienā stūrī rāmi guļam, klusu savā nodabā krācot. Atstājām kapibaru mierā, un tā nogulēja nepamodusies visu nakti. Nākamajā rītā mēs nonācām lejā gauži saguruši pēc naksnīgajiem pūliņiem atrast dzīvniekam pagaidu mājvietu, toties atradām kapibaru mundru un žirgtu, bez mazākajām noguruma pazīmēm.
Gajanā sastopami vairāku oposumu sugu pārstāvji, kas īpaši ievērojami ar faktu, ka tie ir vienīgie dzīvnieki ārpus Austrālijas, kuri kā ķenguri nēsā mazuļus somā. Dienvidamerikas oposumi izskatās līdzīgi žurkām ar garu, pinkainu spalvu un garām, kailām astēm; sugas atšķiras vienīgi izmēru ziņā - daži ir tik lieli kā kaķi, citi sīciņi kā vismazākās peles. Kā jau teicu, oposumi pēc izskata atgādina žurkas, un, vienīgi vērojot tos kāpaļājam pa kokiem, kļūst skaidrs, ka patiesībā tās nepavisam nav žurkas. Oposumi ne tikai rāpjas kokos tikpat prasmīgi kā pērtiķi, bet arī izmanto astes par palīgierīcēm, liekot tām locīties un vīties ap zariem kā čūskām; astes aptvēriens nudien ir tik stingrs, ka oposums paliek karājamies kokā ari tad, ja rokām un kājām gadās zaudēt tvērienu, tādējādi tas paglābjas no nokrišanas zemē.
Glītākie no Gajanas oposumiem bija vismazākās to sugas pārstāvji. Vietējie iedzīvotāji oposumus sauc par "uvarijiem", un šo konkrēto sugu dēvē par "mēness uvarijiem", jo tie parādoties tikai pilnmēness naktīs. Tie patiesi ir ļoti glīti mazi dzīvnieciņi ar tumšu, ogļmelnu muguru, citrondzeltenu vēderu, rožainu asti, pēdām un ausīm, kā arī ar biezām, baltām uzacīm, kas izliekušās pāri tumšajām acīm kā banāni. Šie oposumi augumā ir uz pusi mazāki par parasto žurku, taču purniņi ir daudz smailāki un astes daudz garākas.
Manu pirmo mēness uvariju kādā vēlā vakarā atnesa mazs indiāņu zēns, kas to bija noķēris mežā. Es jau grasījos doties prom no ciemata un atgriezties bāzes nometnē Džordžtaunā, kad parādījās zēns, nesdams dzīvnieciņu karājamies auklas galā. Prāmis jau gaidīja, un man nudien vairs nebija ne minūtes laika.
Pusceļā uz piestātni es atcerējos, ka uz klāja nav būra, kurā ievietot mazo oposumu. Tāpēc nolēmu, ka labāk būtu atgriezties un ciemata veikalā nopirkt kasti, ko ceļojuma laikā pārveidot par būri. Mans draugs steidzās aizkavēt prāmi, līdz es atgriezīšos, bet es pats, šūpodams nokaitināto mazo radījumu auklas galā, kā traks steidzos pa ceļu uz veikalu, kur aizelsies palūdzu pārdevējam kādu kasti.
Pārdevējs izbēra uz grīdas veselu kaudzi skārdeņu un klusēdams pasniedza man iztukšoto taru. Sagrābis kasti un izdvesis pateicību, metos uz piestātni. Mazais indiānis skrēja man blakus, skriedams viņš izņēma kasti man no rokām un prasmīgi uzlika sev galvā. Skriet pa putekļainu ceļu karstā saulē ir ļoti nogurdinoši, un ikreiz, kad es apstājos atvilkt elpu, no upes puses atskanēja prāmja skaļā, īgnā sirēna, kas mani skubināja skriet tālāk; visbeidzot es piestreipuļoju pie piestātnes tieši tajā mirkli, kad kuģotāju pacietība bija galā un tie grasījās ievilkt trapu.
Kad uz klāja biju atvilcis elpu, es apsēdos sagatavot oposu- mam būri; kad tas bija gatavs, mani gaidīja nepatīkams uzdevums - noraisīt zvēriņam ap vidu apsieto auklu. Ap to laiku oposums vairs nepavisam nebija labā omā, viņš šņāca kā čūska un mežonīgi koda man pirkstos, tomēr beidzot man izdevās virvi pārgriezt. Griezdams es ievēroju dzīvnieciņam uz vēdera dīvainu, desveidlgu ādas uztūkumu. Nodomāju, ka oposums varbūt guvis kādu iekšēju ievainojumu. Taču, uzmanīgi iztaus- • tīdams uztūkumu, es ar pirkstiem pašķīru spalvu un ieraudzīju oposuma ādā garu, seklu kabatu, kurā atradās četri sīciņi, drebelīgi mazuļi.
Tātad dīvainais uztūkums bija nevis kāds ievainojums, bet soma. Mātīte bija ļoti sašutusi, ka es bez atļaujas ieskatos viņas slēptuvē, tāpēc skaļi spiedza un kampa ar zobiem. Kad biju mātīti ielicis kastē, tās pirmais darbs bija attupties uz pakaļkājām, atlocīt kabatu un pārliecināties, ka visi mazuļi ir vietā.
Tad viņa pārsukāja vilnu pāri kabatas atverei un ķērās pie augļiem, ko biju tai sagādājis.
Mazuļiem augot, tiem seklajā kabatā kļuva pārlieku šauri, un drīz tajā varēja ievietoties tikai viens mazais oposums. Mazie gulēja uz būra grīdas līdzās mātei, taču, kad gadījās izbīties, apsviedās un mežonīgā skrējienā traucās uz kabatu, jo zināja, ka patvērumā tiks vienīgi tas, kurš pieskries pirmais, - pārējiem nāksies palikt ārā un sastapties ar briesmām vaigu vaigā. Kad māte pastaigājās pa būri, viņa ļāva visiem mazu|iem uzrāpties sev mugurā, kur tie cieši ieķērās vilnā un stingrā, mīlas pilnā tvērienā apvija tievās rozā astītes ap mātes ķermeni.
13. NODALA,kurā es noķeru zivi ar četrām acīm
Uzturēdamies Gajanā, es dedzīgi vēlējos iemantot dažus tur sastopamos brīnišķīgos kolibri. Pēc kāda laika man laimējās satikties ar mednieku, kas bija prasmīgs šo sīko putniņu ķērājs un apmēram reizi divās nedēļās piegādāja man mazu būrīti ar pieciem vai sešiem kolibri, kas vēcināja spārneļus tik strauji, ka būrītis zumēja kā bišu strops. Biju daudzkārt dzirdējis, ka esot ārkārtīgi sarežģīti turēt kolibri nebrīvē, tāpēc, saņēmis pirmos četrus putnus, biju ļoti norūpējies.