Savvaļas apstākļos kolibri pārtiek no ziedu nektāra - plivinādamies zieda priekšā, viņi iegremdē tajā garos, tievos knābjus un ar smalkajām mēlītēm lok ziedu sulu. Nebrīvē viņiem jāiemācās dzert medus un ūdens maisījumu ar nelielu gaļas ekstrakta un Mellina bērnu barības piejaukumu. Tropu karstumā maisījums ļoti ātri saskāba, tādēļ kolibri bija jābaro trīs reizes dienā. Galvenais uzdevums, protams, bija iemācīt tos ēst no maza stikla podiņa, jo putniņi bija pieraduši mieloties no koši krāsainiem ziediem un sākumā nesaprata, ka podiņā arī atrodama nepieciešamā barība.
Kad putniņi bija tikko atgādāti uz nometni, es ļoti uzmanīgi izņēmu katru no būrīša un, rokā turēdams, vairākas reizes iemērcu viņa knābīti medusūdenl, līdz beidzot kolibri mēle sajuta garšu un tas ņēmās kāri sūkt. Kad kolibri bija labi paēduši, es katru ielaidu jaunajā būri, kurā jau atradās vēl viens podiņš barības, tad noplūcu koši sarkanu hibiska ziedu un uzliku virs medusūdens.
Kolibri, kas ir apmēram tik liels kā kamene, uzlaidās uz laktiņas, ņēmās sevi post un pašapmierināti čivināt sīkā, smalkā balstiņā. Tad viņš pacēlās gaisā un kā helikopters sāka riņķot pa būri, plivinādams spārnus tik strauji, ka tie viņam virs muguras saplūda neskaidrā ņirbā. Šādi lidodams, putniņš beidzot pamanīja virs barības podiņa nolikto hibisku, strauji traucās lejup un iegrūda knābi ziedā. Kad viss nektārs no zieda bija izsūkts, putniņš turpināja bakstīt ar knābi, un drīz vien knābis starp ziedlapām iemērcās medusūdenl; kolibri sāka strauji sūkt, joprojām turēdamies gaisā.
Divdesmit četru stundu laikā kolibri šādā veidā apguva, ka mazajā stikla podiņā, kas būrī karājas pie sienas, var atrast bagātīgu salduma krājumu, un kopš tā laika man vairs nevajadzēja nopūlēties, izliekot ziedu par ceļazīmi.
Mazie putniņi ļoti labi iedzīvojās un divu dienu laikā bija kļuvuši tik rāmi, ka pat negaidīja, kamēr es, iebāzis būri roku, piekāršu medusūdens podiņu pie sienas - viņi uzreiz metās sūkt dzērienu, reizēm attupās man uz pirkstiem atpūsties un sakārtot savas zvīļojošās spalviņas.
Mūsu bāzes nometnē Džordžtaunā gandrīz vienmēr notika kaut kas aizraujošs. Nekad nevarēja zināt, kurā dienas vai nakts stundā kāds atnesīs jaunus dzīvniekus. Varēja ierasties vīrs ar pērtiķi uz pleca vai mazs zēns ar putniem pilnu klūdziņu būri, vai ari kāds no profesionālajiem medniekiem, atgriezies no nedēļu ilga klejojuma pa zemes iekšieni, atveda ratos veselu kaudzi būru, kas pilni visdažādāko radījumu.
Atceros, kādu dienu dārzā ienāca loti vecs indiānis un loti pieklājīgi pasniedza man rafijas grozu. Vaicāju, kas grozā atrodas, un vīrs man paskaidroja, ka tur esot žurkas. Grozam ar žurkām var nocelt vāku pilnīgi droši, jo grauzēji parasti sarāvušies tup groza dibenā un pat nemēģina kustēties. Es noņēmu vāku un atklāju, ka grozs ir pilns nevis ar žurkām, bet gan ar ka- litriksiem, kas straujā tempā izveicīgi lēca no sprosta ārā un laidās mukt uz visām pusēm. Pēc pusstundu ilgām drudžainām medībām mums laimējās iedzīt mazos radījumus stūrī un iedabūt krātiņā. Tomēr no šā gadījuma es guvu mācību, ka jābūt uzmanīgākam, atverot ar dzīvniekiem pilnus grozus.
Mazie kalitriksi tiešām bija apmēram tik lieli kā žurkas - ar garām, kuplām astēm un inteliģentām mazām, melnām sejiņām. Kažoki bija koši melni, ķepas - spilgti oranžsarkanas. Mēs visus turējām vienā lielā būrī, kur zvēriņiem bija pietiekami daudz vietas izlēkāties, un piešķīrām tiem kasti ar caurumu sānos par guļamistabu.
Katru vakaru kalitriksi nokāpa uz būra grīdas un čalodami un saspiegdamies nosēdās pie durvīm, gaidīdami vakariņas. Viņi izdzēra bļodu piena, un katrs dabūja piecus sienāžus; kad pēdējais gardais kumoss bija noskraukšķināts, kalitriksi sastājās ierindā ar vecāko priekšgalā un svinīgi ierāpās guļamkastē, kuras dibenā saritinājās vienā lielā kamolā. Kā viņi šādi spēja gulēt un nenosmakt, es tā arī nesapratu, bet acīmredzot kalitriksi tā guļ gan nebrīvē, gan savvaļā.
Kādu dienu dārzā ienāca garš nēģeris, un viņam līdzās, garā auklā piesiets, rikšoja ārkārtīgi neparasts dzīvnieks. Tas izskatījās pēc milzīgas jūrascūciņas ar prāviem baltiem plankumiem. Dzīvniekam bija lielas, tumšas acis un vesels baltu ūsu mežs. Tā izrādījās paka - gan jūrascūciņas, gan kapibaras tuva radiniece. Kad bijām vienojušies par cenu, es vaicāju nēģerim, vai paka ir piejaucēta; nēģeris pacēla radījumu rokās, glāstīja un sarunājās ar to, apgalvodams, ka viņam tā piederot kopš agras bērnības, - vēl maigāku radījumu grūti pat iedomāties. Tolaik man jau bija krietni daudz dzīvnieku un tātad arī trūka būru. Tā kā paka bija tik rāma, nolēmu, ka varu viņu vienkārši piesiet pie koka. Tā arī izdarīju; pasniedzu dzīvniekam dažus dārzeņus, ar ko iestiprināties, un pilnīgi par viņu aizmirsu.
Labu laiku vēlāk es gāju gar būru rindu, vākdams kopā dzeramā ūdens trauciņus, lai tos izmazgātu, kad pēkšņi izdzirdu tādu ņurdienu, ar kādu būtu varējis lepoties pat tīģeris; kāds triecās man kājā un iecirta zobus ādā. Lieki teikt, ka es palēcos stāvus gaisā un izkaisīju visus traukus, ko biju tik rūpīgi vācis. Protams, uzbrucēja bija paka, kaut arī netiku gudrs, kāpēc viņai vajadzēja tā rīkoties, - ierodoties grauzējs bija izturējies pavisam rātni. Manas bikses bija saplosītas un kāja asiņoja. Es neganti noskaitos uz dzīvnieku, un visu nākamo nedēļu radījums bija visai neciešams; ja vien kāds gāja garām, paka metās tam virsū, zobus griezdama un neganti rūkdama un ņurdēdama. Tad, tieši tikpat negaidīti kā uznācis, sliktais garastāvoklis bez redzama iemesla atkal nozuda - paka kļuva pilnīgi rāma, ļāva sev pakasīt aiz auss un kutināt vēderu, kamēr pati gulēja uz sāniem. Viņas uzvedība turpināja šādi mainīties visu laiku, ko dzīvnieks pavadīja pie manis, un, pieejot pie būra, nekad nevarēja zināt, vai paka mani sveiks ar dziļas mīlestības apliecinājumiem vai lielo, aso zobu negantu kodienu.
Viens no visneparastākajiem radījumiem, ko iemantojām Džordžtaunā, bija mazas, apmēram četras vai piecas collas garas zivtiņas. Jauka, veca nēģeriete kādu dienu skārda tējkannā atnesa piecas tādas. Nopircis zivis, es tās iekratīju lielā bļodā un uzreiz pamanīju, ka tām piemīt kaut kas īpatnējs, taču pirmajā mirklī neaptvēru, kas tieši. Tad es piepeši ievēroju kaut ko savādu ar zivtiņu acīm. Izcēlis vienu no bļodas, es to ielaidu stikla burkā, lai varētu pienācīgi izpētīt, un sapratu, kas mani pārsteidzis: zivij bija četras acis.
Acis bija lielas un izvalbītas, izvietotas galvas virspusē gluži kā nīlzirgam. Katrs acs ābols bija glīti sadalīts divās daļās - viena acs virs otras. Atklāju, ka šī zivs visu savu mūžu pavada, peldēdama jūrā tuvu ūdens virsmai, tā ka viens acu pāris veras lejup un uzmana, vai kāda lielāka zivs negrasās uzbrukt, savukārt otrs pāris pārlūko ūdens virsmu - gan meklējot barību, gan vērojot kāda lidojoša zivju mednieka tuvošanos. Tas neapšaubāmi bija viens no apbrīnojamākajiem aizsardzības paņēmieniem, kādu tiku novērojis dzīvnieku pasaulē, un šī zivs - viena no neparastākajām savas dzimtas pārstāvēm.
Gajana šķiet piedalāmies sacensībā par lielāko apbrīnojamo dzīvības formu daudzveidību. Šeit sastopams arī viens no īpatnākajiem putniem pasaulē - hoacīns jeb Smirdošā Anna, kā Gajanas iedzīvotāji to iesaukuši spēcīgā muskusa aromāta dēļ. Šim dīvainajam putnam uz spārna ir "īkšķis" ar līku nagu. Pāris stundas pēc izšķilšanās hoacīna mazulis jau spēj izraus- ties no ligzdas un rāpties kokos kā pērtiķis, ar "īkšķi" ķeroties pie tievajiem zariņiem. Šo putnu ligzdas tiek veidotas ērkšķu krūmos, kas liecas virs ūdens, un pāris stundas pēc izšķiršanās mazuļi trauksmes gadījumā bez bailēm ieveļas desmit pēdas dziļi ūdenī, kur spēj peldēt un nirt kā zivis. Kad briesmas garām, viņi ar īkšķu palīdzību uzrāpjas kokā un tiek atpakaļ ligzdā. Hoacīns ir vienīgais putns pasaulē, kas prot kaut ko tādu, un viņu mazuļi nudien izskatās dīvaini, kad šūpojas starp ērkšķiem vai ieplunkšķina ūdenī kā mazi cilvēciņi pūkainos peldkostīmos.