Nākamajā rītā kopā ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem aizgājām pie upes un sākām izstrādāt plānu, kā izcelt milzīgo rāpuli no ūdens un uzdabūt augšā pa stāvo krastu, kur to varētu iekraut džipā. Vietējie bija paņēmuši līdzi garu, biezu planku, kuru mēs mēģinājām gareniski pabāzt kaimanam apakšā. Tomēr radījums gulēja tik seklā ūdenī, ka nebija iespējams pabīdīt dēli zem viņa, jo vēders bija iegrimis dūņās. Vienīgā iespēja bija palaist virvi vaļīgi un iegrūst kaimanu jardu vai divus
dziļākā ūdenī, kur to būtu vienkāršāk uzdabūt uz dēla. Tā mēs arī izdarījām un piesējām rāpuli pie dēļa, cilpu cilpām notīdami viņa degunu, asti un īsās, spēcīgās kājas.
Nākamais darbs bija izvilkt sagūstīto no ūdens un dabūt augšā pa krastu. Divpadsmit vīri tika ar šo uzdevumu galā tikai pusotras stundas laikā, jo mēs darbojāmies lipīgos mālos, un ik reizi, kad izdevās milzīgo torsu pavilkt pāris collu augstāk, mums nācās atpūsties, bet kaimans, mums par šausmām, aizslīdēja atpakaļ sākotnējā vietā. Darbs bija smags, tomēr mums izdevās uzstumt kaimanu augšup līdz klints virsotnei un tālāk pāri īsajai, zaļajai zālītei, kur mēs, cauri slapji izmirkuši un no galvas līdz kājām nojaukušies ar māliem, ārkārtīgi apmierināti sapulcējāmies ap medījumu.
Vēl viens upes iemītnieks, kas mums sagādāja pamatīgas raizes, bija elektriskais zutis. Šis notikums gadījās tajā laikā, kad es vācu dzīvniekus strautzemēs. Mēs ar draugu bijām augu dienu savā kanoe apbraukājuši dažādus indiāņu ciematus, pirkdami visus mājas lutekļus, ko ciematnieki vēlējās pārdot.
Kopā ar citiem bijām nopirkuši ari piejaucētu koku dzeloņ- cūku un pēdējā ciematā ievērojuši klūdziņu grozu ar pusaugu elektrisko zuti. Nopirku arī to un ļoti priecājos par šo papildinājumu, jo tas bija pirmais savas sugas pārstāvis manā kolekcijā.
Iekāpām laivā un noguruši, tomēr priecīgi par tik veiksmīgu dienu, sākām mājupceļu. Es sēdēju kanoe priekšgalā, dzeloņcūka bija saritinājusies un aizmigusi man pie kājām. Turpat netālu elektriskais zutis cerīgi spirinājās pa savu grozu. Līdzās sēdēja mans draugs, bet mūsu diezgan nestabilā kuģa pakaļgalā- divi airētāji.
Manu uzmanību zuša izbēgšanai pirmā pievērsa dzeloņcūka, absolūtā panikā cenzdamās uzrāpties augšup pa manu kāju, un būtu mēģinājusi tikt arī uz galvas, ja vien viņai ļautu. Nobrīnījies, kas gan dzīvniekam lēcies, es viņu pasniedzu savam draugam, lai pats izpētītu laivas priekšgalu un atrastu panikas cēloni. Pavēries lejup, ieraudzīju elektrisko zuti ārkārtīgi noteiktā gaitā man tuvojamies. Tik ļoti pārbijos, ka palēcos stāvus gaisā; zutis aizslīdēja man garām, un es ievēlos atpakaļ laivā, par laimi, to neapgāzdams.
Radījums pa to laiku aizlocījās pie mana drauga. Uzsaucu, lai viņš uzmanās, un viņš ar dzeloņcūku rokās centās piecelties un pamukt malā, taču sagrīļojās un uz muguras novēlās kanoe dibenā. Zutis aizslīdēja garām manam draugam un stūrēja klāt pirmajam airētājam. Nonācis aci pret aci ar zuti, airētājs neizrādīja vairāk drosmes kā mēs - nosviedis airi, viņš bija gatavs mesties pāri bortam.
Situāciju laivā glāba pēdējais no mums - otrais airētājs. Droši vien viņš bija radis pašā upes vidū laivās sastapties ar elektriskajiem zušiem, jo vienkārši noliecās un ar airi piespieda radījumu pie laivas dibena. Es pasviedu viņam grozu, un airētājs ar pāris veiklām kustībām pamanījās iemēzt zuti atpakaļ mājoklī.
Jutāmies ārkārtīgi atviegloti un pat ņēmāmies plēst jokus par šo atgadījumu. Glābējs pasniedza grozu ar zuti savam pāriniekam, tas savukārt pasniedza to manam draugam. Mirklī, kad draugs sniedza man grozu, grozam izvēlās dibens un zutis atkal parādījās mūsu vidū. Šoreiz tas laimīgā kārtā nokarājās pār laivas malu kā kroketa vārti. Strauji, konvulsīvi noraustījies, zutis ar plunkšķi ievēlās upē un nozuda tās tumšajos ūdeņos.
Tas bija vilšanās pilns nobeigums aizrautīgam stundas ceturksnim, tomēr vēlāk mums izdevās sadabūt vēl vairākus šādus radījumus, tāpēc nebija vajadzības zaudējumu nožēlot. Liels elektriskais zutis spēj dot ievērojami spēcīgu triecienu, un ir zināmi gadījumi, kad zuši nogalinājuši gan zirgus, gan cilvēkus, šķērsojot upes dažādās Dienvidamerikas vietās. Elektrību ražojošie orgāni ir izvietoti gar abiem zuša sāniem, un viss viņa ķermenis patiesībā ir gigantiska baterija. Peldēdams zutis izskatās gluži kā liela, resna melna čūska; nonācis līdzās zivij, tas uz mirkli apstājas, viņa ķermenis it kā nodreb, un tad var redzēt, kā zivs noraustās, saļimst un lēni nogrimst, būdama vai nu paralizēta, vai pilnīgi beigta, tostarp zutis metas uz priekšu un iesūc zivi (vienmēr no galvas gala) mutē. Tad viņš nonirst upes dibenā un pāris minūtes tur meditēdams guļ, pēc tam šaujas augšup, izbāž galvu virs ūdens, dziļi ieelpo un.ir gatavs meklēt nākamo upuri.
Trešā daļa
Paragvajas gaitas
15. NODALA, kurā es medīju kopā ar gaučo
Vēlos pastāstīt par savu neseno [8] dzīvnieku vākšanas ekspedīciju. Esmu atgriezies no sešus mēnešus ilga ceļojuma pa Argentīnu un Paragvaju. Argentīna ir valsts, kurā sastopama augstākajā mērā apbrīnojama dzīvnieku valsts - pilnīgi atšķirīga no jebkuras citas vietas Dienvidamerikā. Tā kā visa valsts teritorija praktiski sastāv no plašām zālienēm, ko sauc par pampām, turienes dzīvnieki, gluži dabiski, ir piemērojušies dzīvei atklātā vietā. Argentīnas pampas ir apbrīnojami līdzenas: pārlaižot tām skatienu, var redzēt plašās zālienes, gludas kā biljarda galds, sniedzamies līdz pašam apvārsnim, kur tās saplūst ar debesīm. Garajā zālē aug milzīgi ērkšķu krūmi, kas atgādina līdzīgus Anglijā, ja neņem vērā izmērus. Šeit tie izaug sešas vai septiņas pēdas augsti, un pampu plašumi, kurus klāj ziedoši ērkšķu krūmi, ir brīnišķīgs skats - šķiet, ka zaļajai zālei pāri klājas īpatnēja purpurkrāsas migla.
Dzīvnieku meklēšana atklātā teritorijā nepavisam nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī liekas. Jāsāk jau ar to, ka lielākā
daļa šo dzīvnieku dzīvo alās un iedrošinās iznākt laukā tikai naktī. Otrkārt, krūmi un koki sniedz minimālu aizsegu, tāpēc medījums parasti pamana mednieku labu laiku ātrāk nekā mednieks medījumu. Ja pat tā nenotiek, dzīvnieku visticamāk brīdinās ātrspārņi tārtiņi, kuri no kolekcionētāja viedokļa ir pampu viskaitinošākie putni. Tie ir ļoti skaisti putni, ar savu melnbalto spalvojumu zināmā mērā atgādina Anglijas tārtiņus un vienmēr lido pa pāriem. Tārtiņiem ir ārkārtīgi asa acs, un tie ir ļoti aizdomīgi, tāpēc, tiklīdz redzeslaukā nonāk kaut kas neparasts, viņi paceļas spārnos un riņķo apkārt, spalgi, brīdinoši saukdami "tero… tero… tero…", kas iedzen pazemē ikvienu dzīvnieku jūdzēm tālā apkārtnē.
Vieni no parastākajiem lielo, zālaino plašumu iemītniekiem ir sarainie bruņneši. Šie dzīvnieki mitinās pašu izraktās alās, kas zem zemes stiepjas pat trīsdesmit vai četrdesmit pēdu garumā; naktī bruņneši uzdrošinās iznākt virszemē, bet, tiklīdz tos kaut kas nobiedē, taisnā ceļā metas uz alu un ienirst tās drošībā. Dabiski, ka vislabākais laiks šo dzīvnieku medībām ir naktī, sevišķi tumšā bezmēness naktī. No rančo, kurā bijām apmetušies, mēs jājām uz piemērotu attālu vietu. Tālāk devāmies kājām, apbruņojušies ar kabatas lukturīšiem, sekodami diviem medību suņiem, kuri bija eksperti šo mazo radījumu meklēšanā. Medījot bruņnešus, jāspēj kustēties ļoti ātri, jo suņi parasti lēkšo labu gabalu pa priekšu un šaudās šurpu turpu, degunus zemei piegrūduši. Tiklīdz tie ir kādu atraduši, viņi sāk riet, un medījums metas bēgt uz patvērumu alā. Ja ala atrodas tuvu, cerības noķert bruņnesi ir niecīgas. Pirmajā bruņnešu medību naktī mums palaimējās vienlaikus noķert arī dažus citus pampu radījumus.