Kamēr mēs ar pirmo medījumu devāmies mājup, es klusajā naktī sadzirdēju attālu pakavu klaboņu pret velēnām; skaņa pamazām nāca aizvien tuvāk, līdz beidzot pāris soļu attālumā no mums pēkšņi apklusa. Sajūta bija gaužām dīvaina, es pat uz mirkli iedomājos, ka tas varētu būt kāda veca gaučo spoks, kas mūžību auļo pa pampām. Vaicāju saviem ceļabiedriem, kur gan atrodas šķietamais zirgs - tie paraustīja plecus un vienā balsī atbildēja "tukotuko". Tad es ari sapratu, no kurienes celusies dīvainā skaņa.
Tukotuko ir mazs dzīvnieciņš, apmēram žurkas lielumā, ar apaļu, tuklu seju un īsu, izbužinātu asti. Zem pašas zemes virskārtas tas pampās rok milzīgi garas alas un dzīvo tajās, iznākdams ārā vienīgi naktī, lai sameklētu barību - augus un saknes. Šim dīvainajam, mazajam zvēriņam ir ļoti laba dzirde, un, saklausījis soļu radīto vibrāciju velēnās virs sava mājokļa, tas raida īpatnēju brīdinājuma signālu, lai citiem tukotuko visā apkārtnē darītu zināmu, ka draud briesmas, joprojām paliek noslēpums, kā viņam izdodas tik teicami atdarināt auļošanas troksni, taču varētu būt, ka dzīvnieka balsi sagroza alas garums un atbalss, tādējādi piešķirot tai šo savādo līdzību ar pakavu klaboņu. Starp citu, tukotuko ir ļoti piesardzīgi mazi zvēriņi; man tā arī nelaimējās nevienu noķert, lai gan šis mazais radījums ir varbūt pats parastākais pampas iemītnieks un mēs izmēģinājām visdažādākos paņēmienus.
Kamēr uzturējāmies Argentīnā, es īpaši vēlējos uzņemt filmā gaučo senlaicīgās medības. Gaučo vecais medību paņēmiens mūsdienās ir jau gandrīz aizmirsts, kaut arī daudzi vīri joprojām to pieprot. Vīri vajā dzīvnieku vai putnu, auļodami zirgos. Viņu ieroči ir nāvējošās boleadoras - trīs saišķi saņemtas bumbas auklas galā. Vīri tās sagriež virs galvas un sviež. Aizķerot medījumu, katra no bumbām dažādos virzienos apvijas ap dzīvnieka kājām, tas sapinas auklās un nogāžas zemē.
Dienvidamerikā dzīvo strausu radinieki - mazie nandu. Nandu nav tik liels putns kā viņa Āfrikas brālēns, tā apspalvojums ir pelnu pelēks, nevis melni balts, tomēr abiem strausu veidiem piemīt viena kopīga īpašība - spēja apbrīnojami ātri skriet. Tajos laikos, kad pampās vēl dzīvoja milzīgi mazo nandu bari, šie putni bija aprakstītā medību paņēmiena galvenais mērķis. Mana drauga rančo apkaimē joprojām dzīvoja krietni daudz mazo nandu, tāpēc draugs palūdza gaučo noorganizēt putnu medības, lai es tās varētu nofilmēt.
Kādā agrā rītā devāmies ceļā: es - nelielos ratos, vezdams kameru un pārējo filmēšanas aparatūru, gaučo - jāšus savos lieliskajos zirgos. Braucām vairākas jūdzes pāri pampām, līkumodami starp milzu ērkšķu krūmu biežņām. Drīz vien iztraucējām ātrspārņu tārtiņu pāri, kas uzšāvās gaisā un, mūs kaitinot, lidinājās apkārt, ar saviem trauksmainajiem kliedzieniem brīdinādami par mūsu tuvošanos itin visas dzīvās radības jūdzēm tālā apkārtnē. Abi putni pavadīja mūs visu ceļu, paturēdami acīs un informēdami pampas par mūsu pārvietošanos.
Bijām sasnieguši lielu ērkšķu krūmu puduri, kad viens no gaučo ar asinis stindzinošiem kliedzieniem darīja zināmu, ka parādījies medījums. Piecēlies ratos stāvus, es ieraudzīju starp krūmiem strauji nomirgojam pelēcīgu figūru, un pirmais nandu pēkšņi izšāvās atklātā vietā. Lielais putns izauļoja no krūmiem, lēkādams kā baletdejotājs, uz mirkli apstājās, lai pavērtos uz mums, tad traucās prom kā bulta, izstiepis galvu un kaklu, pie katra soļa ar lielajām pēdām gandrīz skardams zodu. Viens gaučo izauļoja no krūmiem un centās nogriezt putnam ceļu. Nandu šķita apstājamies pussolī, tad apsviedās kā vilciņš un lieliem, atsperīgiem soļiem aiznesās pretējā virzienā.
Pavisam drīz putns nozuda skatienam, un gaučo pilnos auļos tam sekoja. Pirms mēs paguvām uzsākt pakaļdzīšanos, no krūmāja izskrēja vēl viens nandu. Šis putns bija daudz mazāks par pirmo un daudz gaišākā pelēkumā, tāpēc es secināju, ka tā ir mātīte. Man par pārsteigumu, viņa nesteidzās pakaļ savam draugam, bet apstājās zālē, satraukti lēkādama no vienas kājas uz otru. Ērkšķu krūmos atskanēja krakšķēšana, un es ieraudzīju mātītes vilcināšanās cēloni. No krūmiem izķepurojās desmit strausēni, katrs no tiem apmēram astoņpadsmit collas augsts, apaļie ķermeņi bija apmēram uz pusi mazāki par futbola bumbu un balstījās uz tievām, stingrām kājām un lielām, plati izvērstām pēdām. Mazuļu ķermeņus klāja mīkstas, glītas dzeltenbrūni un krēmīgi svītrotas dūnas. Mazie strausi drūzmējās ap mātes kājām, un tā blenza lejup uz viņiem ar mīlas pilnām acīm. Tad māte gluži kā palēninātā filmā laidās skrie- šiem pāri pampām, lai mazuļi, skriedami vienā rindiņā, tiktu līdzi. Mums nebija vēlēšanās vajāt māti ar bērniem un viņu biedēt, tāpēc pagriezām ratus un braucām uz pretējo pusi.
Nepagāja ilgs laiks, kad pie ratiem pieauļoja viens no gaučo un, acīm spulgojot, pastāstīja, ka pavisam netālu esot ieraudzījis ērkšķu krūmos slapstāmies lielu nandu baru. Viņš paskaidroja - ja mēs ratos pabraukšot pretējā virzienā un es sagatavošot kameru, viņš kopā ar pārējiem gaučo ielenkšot putnus un dzīšot uz manu pusi, lai es varētu filmēt.
Ratiem lēkājot un zvārojoties pāri zāles kumšķiem, devāmies ceļā un drīz nonācām pie milzīga ērkšķu pudura, kurā slēpās strausi. No šīs vietas pavērās klajš, nekādu šķēršļu neaizsegts skats pāri zālienei, bija arī piemērota vieta kameras uzstādīšanai. Kamēr es novērtēju apgaismojumu un sagatavoju visu filmēšanai, manam Argentīnas draugam nācās stāvēt līdzās un turēt mums virs galvas japāņu papīra saulessargu, jo saule cepināja tik nežēlīgi, ka pāris minūšu laikā kamera bez aizsega pārmērīgi sakarstu, un tas varētu sabojāt krāsu filmu.
Kad biju gatavs, devu signālu, un tālumā atskanēja gaučo skaļie saucieni, skubinot zirgus doties ērkšķu krūmos, un zirgu pakavu klaboņa, kraukšķinot un lauzot trauslos augus. Pēkšņi klaigu koris pieņēmās spēkā, darot mums zināmu, ka nandu pielēkuši kājās un metušies bēgt; pēc pāris sekundēm putni izlauzās no krūmiem un skrēja pāri zālei. Viņi skrēja tāpat kā pirmais - gandrīz skarot zodu ar apakšstilbiem, un likās auļojam vislielākajā iespējamā ātrumā, taču drīz vien pārliecinājos par pretējo. Tiklīdz gaučo, mežonīgi rībinādami, traucās klajumā vajāt nandu un ar spalgu svilpoņu griezt virs galvas boleadoras, putni šķita papildus saņēmuši spērienu pa sēžamvietu un šāvās uz priekšu kā reaktīvās lidmašīnas, divu vai trīs soļu laikā gandrīz divkāršodami ātrumu. Ļoti drīz medījums nozuda viņpus pampām un tālumā izgaisa mednieku kliedzieni un zirgu pakavu klaboņa.
Zināju, ka gaučo putnus galu galā panāks, ielenks un vēlreiz atdzīs pie manis; patiesi - pēc ceturtdaļstundas es vēlreiz varēju apbrīnot nandu traukšanos pāri zālienei, kājām rībinot cieto zemi, un mednieku auļošanu tiem cieši pa pēdām, spalgajiem kliedzieniem saplūstot ar boleadoru svilpšanu. Putni joprojām skrēja barā, kas bija izkārtojies kāsī.
Kad nandu atradās apmēram simt jardu attālumā, viens putns tomēr novirzījās un sāka skriet tieši uz ratiem, kur es stāvēju ar kameru. Gaučo jāja nandu pakaļ, centās to pagriezt un aizdzīt atpakaļ pie citiem putniem. Viņš skubināja zirgu un nāca tuvāk un tuvāk strauji skrienošajam putnam; jo tuvāk mednieks piejāja, jo vairāk medījums uzbudinājās. Tas bija tik ļoti noraizējies par sekotāju, ka nemaz nemanīja ne mani, ne ratus, ne kameru. Skatījos objektīvā un sāku nedaudz uztraukties, jo likās, ka putns mani joprojām neredz. Aina bija tik lieliska, ka es nevarēju saņemties un pārtraukt filmēšanu, kaut gan nepavisam nekāroju, lai vairākus simtus mārciņu smagais nandu, kas turklāt nesās ar ātrumu apmēram divdesmit jūdžu stundā, ietriektos man vēderā. Pēdējā mirklī, kad jau jutos pārliecināts, ka putns, kamera, trijkājis un es pats vienā mudžeklī aizkūleņosim pa zāli, nandu mani pamanīja. Viņš uzmeta man šausmu pilnu skatienu, prasmīgi pagriezās un aiztraucās citā virzienā.