2. NODALA,
kurā man iznāk darīšana ar krokodilu mazuļiem, otastes dzeloncūkām un dažādām čūskām
Kad ikdienas medībās biju pamanījies savākt labi daudz dzīvnieku, pamazām sapratu, ka pašam atliek aizvien mazāk un mazāk laika iet uz mežu, jo sagūstītie radījumi prasa ne mazums rūpju. Rezultātā atlika tikai viens - iet medībās naktī. Laikam gan tas bija visaizraujošākais pētniecības paņēmiens.
Apgādājušies ar spēcīgiem kabatas lukturīšiem un parasto kolekcionāra ekipējumu - somām, kastēm, pudelēm un tīkliem -, mēs ar medniekiem devāmies ceļā drīz pēc tumsas iestāšanās un klusi soļojām starp milzīgajiem kokiem, apgaismodami zarotni sev virs galvas. Ja tur atradās kāds dzīvnieks, varēja redzēt tā acis lukturīša gaismā starp lapām zvīļojam kā dīvainus dārgakmeņus.
Tas bija patiesi lielisks medīšanas paņēmiens: šādā veidā izdevās sastapt daudzus radījumus, kas dienas laikā nebūtu redzami, jo visi nakts dzīvnieki saules apspīdētās stundas pavada, guļot savās alās, un baroties vai medīt iznāk tikai pēc tumsas iestāšanās. Kad izdevies ieraudzīt dzīvniekus koku galotnēs vai uz zemes, nākamais uzdevums ir mēģināt tos sagūstīt, un parasti šis darbs nepavisam nav viegls.
Lai cik dīvaini tas ari izklausītos, no visiem radījumiem gandrīz visvieglāk šādā veidā bija noķert krokodilu mazuļus. Sie rāpuļi dzīvo šaurās, seklās upītēs, kas krustu šķērsu tek cauri mežam; naktis tie izrāpjas mazajās smilšu sērēs un guļ cerēdami, ka pienāks padzerties kāds mazs dzīvnieciņš, ko tie varētu noķert.
Mēs mēdzām brist lejup pa upes straumi, reizēm pat līdz viduklim ūdeni, un spldināt kabatas lukturīšus sev priekšā. Pēkšņi mana lukturīša gaismā iemirdzējās tādas kā divas kvēlojoši sarkanas ogles; neļaudams gaismas staram novirzīties no mērķa, uzmanīgi bridu tuvāk un drīz vien ieraudzīju smiltīs guļam krokodilēnu, kas, galvu pacēlis, aizdomīgi blenza uz mani. Virzīju gaismas staru viņam tieši acīs, lai rāpulis apžilbtu un nesaredzētu mani aiz gaismas avota. Kad biju pienācis pietiekami tuvu, noliecos un ar nūjas žākli piespiedu dzīvnieka kaklu pie zemes.
Lielākā daļa šo radījumu bija astoņpadsmit collas vai divas pēdas [2] gari, tomēr reizēm atradu arī lielākus - kādas četras pēdas vai vēl garākus eksemplārus. Kad biju krokodilēnu piespiedis pie zemes, tas pamatīgi cīnījās: svaidīja asti, cenzdamies tikt atpakaļ ūdenī, un dobji rēca, tā vairāk atgādinādams lauvu nekā krokodilu.
Ņemot krokodilu rokās, man nācās paturēt acīs ne tikai tā galvu, bet arī asti, jo lielāka dzīvnieka astes vēziens bija tik spēcīgs, ka varētu pavisam viegli salauzt man roku. Krokodili mēdza izmantot vēl kādu taktiku - tie gulēja pavisam rāmi un ļāva, lai tos satveru aiz skausta, un tikai tad negaidīti sāka mežonīgi izlocīties un nikni pērt ar asti, turklāt kustības bija tik pēkšņas, ka mans tvēriens atslāba un krokodili ieplunkšķēja atpakaļ ūdenī. Tāpēc mēs pieņēmām nerakstītu likumu: nekad nepacelt krokodilu, ja grābiens aiz skausta un astes nav dzelžaini stingrs.
Vienas no visgrūtākajām un sāpīgākajām nakts medībām es pieredzēju, kad biju apmeties mazā ciematā, ko sauca Ešoli.
Bijām bez panākumiem medījuši gandrīz visu nakti, kad viens no medniekiem ierosināja doties uz kādu viņam zināmu vietu, kur atrodoties klints ar daudzām alām. Domājām, ka tur mums izdosies atrast medījumu.
Devāmies ceļā un drīz vien nonācām pie platas upes, kurai vajadzēja tikt pāri. Līdz viduklim bridām pa auksto ūdeni; kad bijām nonākuši straumes vidū, mednieks man aiz muguras pa- spīdināja kabatas lukturīti, un mēs ieraudzījām visapkārt šurpu turpu peldam dučiem ūdensčūsku, kas, izslējušas galvas virs ūdens kā periskopus, vēroja mūs ar spožajām acīm. Šīs čūskas nav indīgas, tomēr, ja saniknojas, var iekost. Taču afrikāņi ir pārliecināti, ka indīga ir ikviena čūska, tāpēc izturas pret tām ārkārtīgi piesardzīgi. Ieraudzījis sevi stāvam upes vidū, šķiet, visas Kamerūnas ūdensčūsku populācijas ciešā ielenkumā, mednieks pārbīlī skaļi iebļāvās un metās uz krastu. Skriet pa ūdeni, kas sniedzas cilvēkam līdz viduklim, nav īpaši viegls uzdevums; straumē vīrs zaudēja līdzsvaru un ar plunkšķi iegāzās ūdenī, izkaisīdams visu medību ekipējumu, ko bija nesis uz galvas. Ūdensčūskas, šīs pēkšņās rosības izbiedētas, visas reizē ienira.
Kad mednieks klepodams un elsodams izlīda no ūdens, pārējie prasīja, kas noticis, un vainīgais paskaidroja, ka upe esot pilna ar čūskām; pārējie mednieki arī ieslēdza savus gaismekļus un izgaismoja ūdens virsmu, taču neviena čūska nebija redzama. Pēc zināmas pastrīdēšanās man izdevās viņus pierunāt stāvēt upes vidū mierīgi; mēs izslēdzām lukturīšus un klusumā nogaidījām apmēram pusstundu. Kad pēc tam vēlreiz ieslēdzām gaismu, ūdensčūskas atkal bija parādījušās un sudrabainas locījās mums visapkārt. Ar tauriņu ķeramo tīklu garā kātā mums izdevās noķert četras vai piecas čūskas un, kaut arī tās locījās un vairījās, iemest kolekcionāra somās. Tad mēs turpinājām ceļu.
Beidzot nonācām pie klints, un izrādījās, ka to patiesi izraibinājušas visdažādāko formu un izmēru alas, kuru ieejas gandrīz pilnīgi paslēpa milzīgi akmensbluķu krāvumi un zems krūmājs. Katrs izvēlējāmies savu klints daļu un ķērāmies pie tās izpētīšanas.
Spraukdamies starp akmeņiem un cerīgi spīdinādams lukturīti, es ieraudzīju īpatnējas formas radījumu izlecam no krūmiem, pārskrienam pāri laukumam un ienirstam vienā no mazajām alām klints sienā. Steidzos turp un, notupies pie alas mutes, iespīdināju ejā lukturīša gaismu, taču nekas nebija redzams. Alas mute bija tik plata kā durvis, toties tikai kādas divas pēdas augsta, tāpēc man, lai tiktu iekšā un sekotu alā nozudušajam dzīvniekam, vajadzēja nogulties uz vēdera un lēnām līst uz priekšu, turot kabatas lukturīti mutē. Tas bija neiedomājami neērti, jo zeme alā izrādījās nosēta ar dažādas formas asšķautņainiem akmeņiem, tāpēc virzīšanās uz priekšu bija lēna un sāpīga.
Atklājās, ka ejas galā atrodas maza, apaļa istabiņa, un no tās cita eja stiepjas vēl dziļāk klintī. Līzdams uz priekšu pa šo tālāko eju, es paspīdināju gaismu un ieraudzīju, ka arī tā beidzas ar istabiņu, tikai daudz mazāku par pirmo. Spīdinādams gaismu, saklausīju stampāšanos, kam sekoja sausa graboņa, līdzīga gra-
bula troksnim. Pirms vēl paguvu ieraudzīt skaņas avotu, norībēja vēl viena graboņas kārta, kaut kas izšāvās no alas tumsības, izsita kabatas lukturīti man no mutes un sadūra rokas locītavā, kā likās, piecdesmit adatu. Es atradu gaismekli un steigšus atkāpos aplūkot roku - locītava bija saskrāpēta un sadurstīta, it kā es to būtu iegrūdis kazeņu krūmā.
No jauna ielīdis tunelī, pagaismoju ar lukturīti un gaismas staru kūlī ieraudzīju radījumu, kas bija man uzbrucis. Tā bija pieaugusi otastes dzeloņcūka. Šiem dīvainā izskata radījumiem ar garām, asām adatām klātajā pakaļgalā ir kaila aste, kuru rotā kviešu vārpai līdzīgs dzelkšņu pušķis. Purinot šo otiņu astes galā, dzeloņcūkas rada savādo graboņu, kuru tikko biju dzirdējis.
Dzeloņcūka bija pagriezusies pret mani ar muguru un sa- slējusi adatas gaisā, pāri plecam tā glūnēja uz mani niknām, izvalbītām acīm un brīdinoši stampājās ar pakaļkājām. Nospriedu, ka vienīgā dzeloņcūkas ķermeņa daļa, ko es varēju satvert bez riska gūt ievainojumus, ir viņas aste. Tāpēc aptinu roku ar biezu audekla maisu un sagrābu dzeloņcūkas asti tūlīt aiz dzelkšņu pušķa. Dzeloņcūka žigli metās atpakaļ, saspiežot manu roku pret akmeņiem, un viņas dzeloņi izdūrās caur audeklu viegli kā nazis cauri sviestam. Es tomēr nelaidos vaļā un centos pievilkt radījumu tuvāk, lai iegrūstu to citā maisā, ko turēju otrā rokā. Biju tik cieši iespīlēts šaurajā ejā, ka nespēju veiksmīgi rīkoties ar maisu dzeloņcūkai virs galvas, turklāt katra šā dzīvnieka kustība šķita sadzenam manī aizvien jaunas adatas. Visbeidzot dzeloņcūka atmuguriski ietriecās man krūtīs, un, tā kā man mugurā bija tikai plāns krekls, saudzīgi izsakoties, tas bija ļoti sāpīgi.