Grablijs satvēra mazo sudraba monētu un iekodās tajā. "Hmm," viņš noņurdēja. "Rādās, ka mēs galu galā varam slēgt darījumu. Izdevīgo pirkumu pagrabs ir augšā," viņš sacīja, radīdams uz virvju kāpnēm, kas veda uz caurumu griestos.
Nedroši uztupināts uz palētināto preču veikala jumta, tā saucamais pagrabs bija kā prāva kaste uz koka kājām.
Iekšā bija auksts, vilka no visiem stūriem, un tas bīstami šūpojās, kad vējš gaudoja ap tā plānajām sienām. Tomēr, tāpat kā veikals, kuru viņi nupat bija pametuši, tas bija piebāzts ar dažādiem apģērba gabaliem.
"Tā ir tā nelaime ar jums, burvjiem," teica Grablijs. "Jūs atnākat šurp, prasīdami manas labākās preces saviem tā saucamajiem karotājvaroņiem, un tad viņi iziet laukā un sagandē to visu, kad viņus saspiež kāds milzis. Saproti, tas ir augstas kvalitātes piedāvājums."
Veronika noraidoši nošņācās.
"Ko viņš domā ar "saspiež"?" satraukts apjautājās Džo.
"Gobliniem patīk dzīt savus mazos jociņus," nočukstēja Randalfs.
"Re!" Grablijs izvilka apmetni, kas bija gatavots no maisaudekla un apšūts ar mākslīgu kažokādu, un pasniedza to Džo.
"Man patīk tā kažokāda," ar izsmieklu teica Veronika. "Tiešām pievilcīgi."
"Un vai to varbūt aizsargā necaurlaidības spēks?" jautāja Randalfs. "Vai arī novirzes burvestība?"
"Ne gluži," sacīja Grablijs. "Tomēr tas noteikti padarīs ievainojumu mazāk sāpīgu. Iespējams."
"Mēs to ņemsim," teica Randalfs.
Sekoja citi piederumi. Vilnainie apņēmības cimdi. Optimisma jaka. Spēka stulmzābaki. Džo tos visus uzlaikoja. Tikai tad, kad viņi nonāca līdz bruņucepurei, viņš beidzot ierunājās.
"To nu gan es galvā nelikšu," viņš paziņoja.
"Neliksi galvā… mm… Sarkasma bruņucepuri?" Randalfs pārjautāja. Viņš saņēma Džo aiz pleca. "Ievēro, ka bruņucepures apaļā forma ir veidota tā, lai atvairītu belzienus no kaujas vālēm, nūjām, zobeniem, un ka te, priekšpusē, piestiprināts papildus drošības elements. Vēl vairāk, Sarkasma
bruņucepure ne vien pasargās tavu galvu, bet ari dos varonīgo spēju izteikt rupjas piezīmes par pretinieku gaumi tērpa izvēlē un viņu fizisko izskatu." Randalfs paņēma bruņucepuri un uzlika to Džo galvā. "Gan izpildījuma, gan izskata ziņā," viņš paziņoja, "tas ir triumfs!"
"Tas ir kastrolis," stingri noteica Džo.
"Cik vērīgs tu gan esi," Randalfs priecīgi sacīja. "Tiešām, bruņucepuri var izmantot ari kā ēdiena gatavošanas piederumu, jo šīs garās ekspedīcijas, esot tālu projām no mājām.
"Bet…" Džo protestēja.
"Tici man, Džo," Randalfs viņu pārtrauca. "Es zinu, ka tu esi drosmīgs un varonīgs, bet, vaļsirdīgi ninājot, es nevarētu ļaut, ka karotājvaronis dotos misijā bez noburtas bruņucepures, kam piemīt tik vienreizējs spēks." Viņš pievērsās Grablijam. "Mēs to ņemsim," viņš teica. "Mēs ņemsim to visu."
Grabiijs palocīja galvu un sāka pusbalsī skaitīt bruņojuma cenu.
Randalfs paskatījās pa logu uz sauli. "Ir jau vēls," viņš sacīja. "Mums būs jāuzvelk slidas."
"Slidas?" pārjautāja Veronika. "Vai tev neliekas, ka puisis jau tāpat izskatās diezgan smieklīgs?"
"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. Viņš pievērsās Grablijam. "Tātad, cik es tev esmu parādā?" viņš jautāja.
Grablijs pacēla acis. "Tieši astoņus diženus, piecus sīkalus un sudraba niekeli," viņš teica.
.
5
Atkal satikušies ļodzlgo trepju pakājē, Randalfs, Veronika, Norberts, Henrijs un Džo devās atpakaļ lejā caur apģērbu un drēbju veikaliem līdz augstās, čīkstošās celtnes apakšai.
Katrā jaunā stāvā, kur viņi nonāca, Džo ieskatījās spoguļos, un ik reizi viņš novaidējās. Ar maisaudekla apmetni mugurā, vilnainiem cimdiem rokās, kastroli galvā, bruņojies, ar katla vāku un cepeša dakšu, viņš izskatījās pēc pilnīga idiota.
Kad viņi pa priekšdurvīm iznāca uz ielas, vairāki goblini apstājās, pagriezās, rādīja ar pirkstu un ķiķināja. Džo paraustīja Randalfu aiz piedurknes.
"Tu mani esi padarījis par izsmiekla objektu!" viņš samulsumā nočukstēja.
"Vari to pateikt vēlreiz," Veronika smējās.
"Muļķības," teica Randalfs. "Tu izskaties lieliski, Džo. Vai tā nav, Norbert?"
Norberts palocīja galvu. "Man patīk tā kažokādas apmale," viņš sacīja. "Un tās sudraba sprādzes uz zābakiem ir tik spožas!"
"Viņš izskatās vēl briesmīgāk par Kventinu Kūku garnētāju," teica Veronika. "Un es biju domājusi, ka nekad neko tādu neteikšu. Paskat, cepeša dakša!"
Randalfs dusmīgi paskatījās uz viņu. "Cepeša dakša?" viņš iesaucās. "Ko tu runā, dumjais putns. Viltības trejzaris ir viens no lieliskākajiem ieročiem, kāds vien var piederēt karotājvaronim."
"Jā, tā nu gan!" iekliedzās Veronika.
"Ir gan!" Randalfs uzstāja. "Kā gan citādi viņš varētu mesties trejžuburu uzbrukumā savam, ienaidniekam, ko? Pasaki man."
Veronika izbolīja acis.
"Tici man, Džo," teica Randalfs. "Tu esi labākais karotājvaronis, kādu es jebkad esmu atsaucis uz Jezgas zemi."
"Vienīgi tas neko lielu neizteic," Veronika komentēja.
Atcerējies to otru karotājvaroni, ko Randalfs bija atsaucis, Norberts notrausa asaru no acs.
"Man ir pilnīga paļāvība uz tevi," Randalfs turpināja. "Un tāpat uz tevi paļausies Ragainais Barons, es nešaubos."
"Bet kas tad īsti karotājvaronim jādara Jezgas zemē?" Džo jautāja.
Vienreiz pat Veronikai nebija ko atbildēt.
Kad viņi nonāca atpakaļ pie Goblinpilsētas vārtiem, jau bija agra novakare. Šķielējošais sargs piecēlās no sava ķebļa.
"Vai jūs atradāt…" Viņš pamanīja Džo un uzjautrināts nosprauslājās. "Ak, jā," viņš sacīja. "Es manu, ka atradāt."
Pēc nemierīga naktsmiera zem zvaigžņotas debess, atkal uzkāpjot milzim mugurā, Randalfs deva norādījumus Norbertam, uz kuru pusi iet, lai nonāktu pie Ragainā Barona pils. Aiz Goblinpilsētas nogriežoties pa labi, viņi devās pa ceļu, kas šķērsoja plašu, neizteiksmīgu līdzenumu virzienā uz plašas kalnu grēdas pakāji. Pa to laiku saruna pievērsās Džo vārdam.
"Saproti, Džo nav slikts vārds," Randalfs ar šaubām teica, "bet varbūt mums vajadzētu kaut ko mazliet spēcīgāku, cēlāku, iespaidīgāku. īsāk sakot, kādu karotājam vairāk piemērotu vārdu."
"Kā būtu ar Džo Briesmīgo tosteru?" Veronika ieteica. "Vai Džozefīnu Stipri sakaitināto? Un kā ar Džo-Džo Ļoti dzēlīgo?…"
"Aizveries, Veronika!" Randalfs uzkliedza. Viņš pievērsās Džo. "Kā būtu ar Džo Barbarisko? īsi un kodolīgi un ar mistikas pieskaņu. Galu galā, ar savu Sarkasma bruņucepuri, Vieglas aizsardzības vairogu un Viltības trejzari tu esi spēks, ar kuru jārēķinās, un tur nav nekādu šaubu. Nav neviena pūķa, milža vai virmpūša, kas nopietni neapdomātu, iekams meklētu uzsākt cīņu."
Džo apstājās kā zemē iemiets. "Pūķis? iMilzis?" viņš jautāja. "Vai tu nopietni gribi teikt, ka man vajadzētu cīnīties ar pūķiem un milžiem?"
"Un virmpušiem," Norberts viņam atgādināja. "Tie ir nikni, zvīņaini mazi zvēriņi," viņš teica, nemierīgi skatīdamies apkārt.
"Tu esi karotājvaronis, barbariskais, Džo," Randalfs līksmi teica. "Mežonīgas asinis plūst tavās dzīslās. Svešinieks no svešas zemes, kas tvīkst pēc piedzīvojumiem un ir pilnīgi bezbailīgs!"