"Jā, nu…" Džo iesāka, bet pretīga smaka iecirtās viņam nāsīs, iekams viņš paguva pabeigt. "Fūā! Kas tā par šausmīgu smirdoņu?"
Norberts aizspieda degunu. "Pelējuba kaldi," viņš teica.
"Un pelējušāki nekā jebkad," sacīja Veronika. "Varbūt tev vajadzēja ieguldīt naudu arī Likteņa drēbju knaģī," viņa ieteica Randalfam. "Mūsu karotājvaronis izskatās mazliet zaļgans."
Tā bija taisnība. Džo noteikti cīnījās ar sliktu dūšu. Lai gan smaka nebija tik sīva kā Goblinpilsētā, siltā dvaka, ko vējš atnesa no Pelējuma kalniem bija tik pretīga, ka iekšas sagriezās miltrasas, peļu mēslu un naftalīna sajaukums. Kad viņi pagriezās ap stūri, kalni pacēlās viņiem priekšā. Tie bija augsti, roboti, draudīgi un ļoti, ļoti appelējuši.
"Tie smird!" Džo noelsās.
"Pelējuma kalni ir ārkārtīgi veci, Džo," asi noskaldīja Randalfs. "Katrā ziņā reiz tu pats būsi vecs un smakojošs."
"Bet…" Džo iesāka.
"Un kā tev tas patiks, ja katrs garāmgājējs tev sacīs, ka tu smirdi, ko?"
Džo papurināja galvu. Reizēm Jezgas zemē vienkārši nebija nekādas jēgas strīdēties.
"Lai vai kā, Džo," Norberts piebilda, "neraizējies. Tu drīz pieradīsi."
Viņi gāja tālāk. Jūdzi pēc jūdzes. Ar Randalfu un Veroniku uz viena pleca, Džo uz otra un Henriju, kas rikšoja blakus, Norberts nelokāmi soļoja uz priekšu.
Pēc pāris stundām taisnā virzienā, ceļā aizvien vairāk parādījās līkumi. Tas vijās cauri ielejām starp augstiem, robotiem kalniem. Džo par pārsteigumu, Norbertam bija taisnība; viņš tiešām pierada pie nepatīkamās smakas. Vai, pareizāk sakot, apkārt risinoties visam citam, viņš to pilnīgi piemirsa.
Spalvainas plkstkodes, viņiem tuvojoties, aizplivinājās projām, skaļi pīkstēdamas. Nelidojošie spranda putni lēkāja pa zemi, aiz sašutuma čivinādami. Atskanēja savādi būkšķi un spokaini auru trokšņi, un vējš pūta, un Džo likās, ka tālumā viņš dzird dīvainu škindonu.
Kad viņi nonāca pie vietas, kur ceļš sadalījās, Norberts apstājās. "Uz kuru pusi, kungs?" viņš jautāja.
Randalfs, kurš uz pāris minūtēm bija iesnaudies, atvēra acis un paskatījās apkārt.
"Uz Ragainā Barona pili, kungs," Norberts turpināja, "man nogriezties pa labi vai pa kreisi?"
"Pa kreisi," teica Randalfs.
"Uz kurieni ved otrs ceļš?" jautāja Džo.
"Uz Nekurieni," atbildēja Randalfs. Viņš viegli pasita ar savu zizli Randalfam pa galvu. "Dodies tālāk, Norbert," viņš sacīja.
Tālāk, asi pagriežoties ap stūri, Džo ar bijību skatījās uz dūmeņu grupai līdzīgu kalnu, kas pavērās acīm. Liels un iespaidīgs tas slējās augstu pāri citiem kalniem. No krātera tā galā cēlās mazas dūmu strūkliņas, kas izlocījās pelējušajā gaisā un pazuda.
"Kas tas?" viņš jautāja.
Kalns izgrūda klusinātu, rībošu dunn un izmeta nelielu dūmu gredzenu. Randalfs, kas atkal bija iesnaudies, miegā noņurdēja.
"To sauc par Dunošo kalnu," teica Veronika.
"Jo tieši to tas dara," izpalīdzīgi piebilda Norberts. "Tas dun!"
Dunn.
Vārgais troksnis atskanēja atkal. To pavadīja otrs dūmu gredzens. Pelējuma smaka kļuva mazliet stiprāka. Šoreiz Randalfs atvēra acis.
"Vai es kaut ko dzirdēju?" viņš apjautājās.
"Tas bija Dunošais kalns, kungs," sacīja Norberts. "Tas dunēja."
"Lieliski," teica Randalfs. Viņš izberzēja acis. "Tad mēs esam gandrīz klāt. Ragainā Barona pilij vajadzētu būt aiz nākamā stūra. Burvīga vieta…"
"Ja neņem vērā smaku," piebilda Veronika.
Ceļš aizlocījās pa kreisi. Randalfs rādīja uz leju cauri pelējušam, putekļainam gaisam uz garu smaiļu un tornīšu grupu, kas pacēlās pāri robotām kalnu galotnēm. "Te tā ir," viņš paziņoja. "Ragainā Barona pils."
Norberts nodrebinājās. "Šī vieta man uzdzen drebuļus,"
viņš teica. "Vienmēr ir uzdzinusi."
"Un kas attiecas uz pašu Ragaino Baronu," piebilda Veronika, "viņš var būt tik…"
Tieši tad papagailienes balsi nomāca skaļa rīboņa, kas nāca no Elfu meža. Džo pagriezās, lai paskatītos. Žvadzošā skaņa pieņēmās spēkā. Nākamajā mirklī kaut kas savāds, biezu putekļu apņemts, parādījās no tālīnajiem kokiem un brāzās uz viņu pusi.
"Skrejošs bars!" Veronika iekliedzās. "Skrejošs āžu bars!"
Vismaz Džo likās, ka tā viņa teica. Samiedzis acis, viņš raudzījās tālumā. "Āžu bars?" viņš pārjautāja. "Vai tu esi droša?"
"Nevis āžu, kurlais," izlaboja Veronika, "bet nažu)."
"Patverties slēpnī!" Randalfs uzsauca, baram tuvojoties.
Džo paslēpās aiz liela akmens un izbrīnā vēroja, kā garām padrāzās liels pūlis dažādu virtuves un galda piederumu. Naži, dakšiņas un karotes, pavārnīcas un knaibles, grieznes un iesmi, lobītāji, asināmie, dauzāmie un stampas visi ar mežonīgu un neprātīgu sparu traucās uz Pelējuma kalniem.
"Elfu mežā noteikti kaut kas notiek," drūmi teica Veronika. "Briest kāda dīvaina, spēcīga maģija, pieminiet
manus vārdus. Un jūs zināt, kas aiz tā visa stāv. Doktors Kampiens…"
"Aizveries, Veronika!" dusmīgi uzkliedza Randalfs. "Cik
reižu man tev jāsaka? Šo vārdu nedrīkst pieminēt manā
klātbūtnē nekādos apstākļos."
Džo sarauca pieri un pievērsās Veronikai. "Bet tu teici…"
"Aizveries, Džo!" Veronika nošnāca. Vina atkal vērsās 7 > )
pie Randalfa. "Vai tev neliekas, ka mums jāsāk iet?" viņa tam jautāja.
"Tieši tā," sacīja Randalfs. Viņš piesardzīgi piecēlās kājās un paskatījās apkārt. Galda piederumi bija pazuduši. "Tad aiziet," viņš teica. "Mēs droši varam turpināt ceļu."
Beidzot nonācis Ragainā Barona pils iekšpusē, Randalfs (ar Veroniku atkal uz galvas) veda Norbertu, Džo un Henriju pa platām un liektām kāpnēm uz otro stāvu. Randalfs apstājās pie iespaidīgām ozolkoka durvīm.
"Gaidi šeit," viņš deva norādījumu Džo, vārdiem atbalsojoties augstajās griestu velvēs. "Es tevi stādīšu priekšā baronam, kad būs īstais brīdis. Pareizi izvēlēties laiku nozīmē visu. Tici man, es esmu burvis."
Viņš pagriezās un pieklaudzināja.
"Iekšā!" atskanēja skaļa, dārdoša balss.
Randalfs atvēra durvis un iegāja iekšā. "Mans Kungs Ragaino Baron," viņš teica un zemu paklanījās. Veronika ar lēcienu pārcēlās viņam uz pleca. Norberts taisīja reveransu. "Un cik labi redzēt viņa Augstību tik labi izskatāmies."
Neliela auguma pārāk māksloti ģērbies vīrs pārstāja soļot un pagriezās pret Randalfu. "Ā, tas atkal esi tu," viņš teica.
"Tik tiešām esmu," priecīgi atsaucās Randalfs.
Ragainais Barons uzmeta viņam drūmu skatienu. "Tu esi nokavējies!" viņš noskaldīja. "Es sūtīju pēc burvja pagājušo otrdien."
"Tūkstoškārt atvainojos, mans kungs," sacīja Randalfs, "Bet tu jau zini, kā tas ir. Viena burvestība ved pie citas, un, iekams pats to aptver…"
"Tik tiešām es nezinu, "kā tas ir"," teica Ragainais Barons, balsij noskanot mazliet par spalgu un augstu. "Kad es aicinu burvi uz pili, es sagaidu, lai viņš mestu pie malas visu, ko tobrīd dara. Vai tas ir skaidrs?"
"Pilnīgi, mans kungs… Jā, mans kungs… Es atvainojos, mans kungs…" Randalfs minstinājās. "Es esmu bijis tik aizņemts. Ņemot vērā, ka visi pārējie burvji ir devušies… mm… brīvdienās…"
"Jā, šķiet, ka tev nāksies iztikt," Ragainais Barons nopūtās. "Es galīgi nezinu, ko iesākt! Acīmredzot visapkārt plosās kāds nelietīgs milzis. Tas ir tāds milzīgs tēviņš. Tas nu ir beidzamais, ko man vajadzētu. Kur nu vēl visas tās baumas, ka Elfu mežā kaut kas neesot kārtībā."