"Es jau tev teicu," Veronika slepus nomurmināja.
Kad tika pieminēts Elfu mežs, Randalfs spēcīgi piesarka. "Tu saki, milzis. Tas, kas tev ir vajadzīgs," viņš steidzīgi turpināja, "ir karotājvaronis."
Ragainais Barons novaidējās. "Tieši to pašu tu teici iepriekšējo reizi, kad man bija tās nepatikšanas ar cauruļvadiem. Kā viņu sauca? Kventins Kūku garnētājs? Es vēl aizvien vācu to, ko viņš sadarījis." Viņš papurināja galvu. "Nelaime ir tā, ka karotājvaroņa kvalitāte ir atkarīga no viņu atsaucošā burvja kvalitātes, un pilnīgi atklāti…"
Ragainā Barona balss pieklusa, kad viņš, uzraucis uzacis un savilcis augšlūpu, nopētīja Randalfu no galvas līdz kājām. Randalfs izslējās visā augumā un izrieza krūtis.
"Karotājvaroņa atsaukšana prasa grūtu darbu, ilgstošus pētījumus un pilnīgu nodošanos šim uzdevumam," viņš teica. "Tikai paši apdāvinātākie burvji spēj izpildīt burvību ar tik augstām prasībām. Tāds burvis, es pazemīgi atļaujos teikt, kā es pats."
"Hmm," neticīgi noņurdēja Ragainais Barons. "Šoreiz mums būs vajadzīgs kaut kas vairāk par kūku garnētāju, Randalf. Savā vaļā ir ticis dusmīgs milzis, un viņa oma ar katru dienu pasliktinās. Pēc manā rīcībā esošiem avotiem, viņš ir pazīstams ar vārdu Engelberts Milzīgais. Tā ir bijusi viena vienīga slepkavošana, tici man. Namiņiem viņš plēš nost jumta segumu, nomīda laukus un sakņu dārzus un saspiež aitas…"
"Neizklausās diez ko labi," noteica Randalfs un līdzjūtīgi noklakšķināja mēli.
"Viņš saspieda veselu baru vakar vakarā!" Ragainais Barons turpināja. "Kaut kas ir jādara!"
"Un kaut kas tiks darīts!" Randalfs paziņoja. "Jo es nesu ziņu, ka pēc ilgiem un rūpīgiem eksperimentiem man ir izdevies atsaukt uz Jezgas zemi lielu karotājvaroni no tālienes. Viņš ir drosmīgs. Viņš ir varonīgs. Ar asu prātu
un nelokāms cīņā. Karotājvaronis, kura slava iet viņam pa priekšu. Un leģenda jau savos spēka gados…"
"Pietiek, ved viņu iekšā!" aizkaitināts uzsauca Ragainais Barons.
"Ļauj stādīt priekšā, Džo Barbariskais!" Randalfs teica un gaidoši pagriezās pret durvīm.
Neviens neparādījās.
"Nu?" jautāja Ragainais Barons. "Kur viņš ir?"
"Vienu mirkli, mans kungs," nomurmināja Randalfs un noklepojās. "Es dodu tev…" Viņš atgriezās pie durvīm un kliedza pilnā balsī: "DŽO BARBARISKAIS!"
Atbalss vēl nebija noklususi, kad atskanēja satraukta riešana un steidzīga nagu skrapstēšana un istabā iebrāzās Henrijs, ausīm plīvojot, ar izkārtu mēli un pavadai velkoties līdzi.
Ragainajam Baronam acis gandrīz izsprāga no pieres. "Pie Jezgas zemes ko tas nozīmē?" viņš iesaucās. Tad Ragainais Barons pievērsās burvim. "Barbariskais tas ir pareizi!" viņš ar izsmieklu teica. "Tur, no kurienes viņi nāk, matu griešana nav cieņā?"
Randalfs pasmaidīja. "Kungs ir pārpratis," viņš paskaidroja. "Šis nav karotājvaronis, par kuru es runāju, bet gan viņa uzticamais kaujas suns."
"Henrijs Spalvainais," Veronika nomurmināja un klusībā iesmējās.
"īstais karotājvaronis jau nāk," solīja Randalfs. "Džo Barbariskais," viņš atkal paziņoja. Viņa sejā aiz uzbudinājuma parādījās grumbas. "DŽO! Lūdzu, nāc iekšā! Tūlīt pat!"
No aizdurves satraukti parādījās Džo bālā seja. "Vai tu sauci?" viņš jautāja.
"Viņš taču nav kurls, ko?" noprasīja Ragainais Barons. "Nedomāju, ka viņam varētu veikties, ja viņš tāds ir."
"Protams, viņš nav kurls," sacīja Randalfs. "Kopumā šī karotājvaroņa visas sajūtas ir tik asas, tik jutīgas, tik smalki
uzskaņotas, ka viņš varētu zaudēt divas vai trīs no tām un tomēr palikt pilnīgi neuzveicams."
Džo ar šķindoņu ienāca istabā un nostājās blakus pārējiem. Ragainais Barons paskatījās uz viņa pusi un neapmierināts pavīpsnāja: "Diez ko daudzsološi viņš neizskatās." Tad pamāja uz Henrija pusi. "Vai tu droši zini, ka viņš galu galā nav īstais karotājvaronis?"
"Ārējais izskats var būt maldinošs," sacīja Randalfs. "Piemēram, tu pats. Mēs zinām, ka tu esi varenais un cēlais Ragainais Barons, tomēr paskaties uz sevi…"
"Ko… ko… ko tu gribi pateikt?" draudīgi ierunājās aizvainotais Barons. "Es noteikti nesaprotu, uz ko tu tēmē!"
Džo satraukts pasmaidīja. Par spīti lieliskajam titulam un cēlajai apkārtnei, Ragainais Barons to nācās atzīt bija visai neliela auguma. Viņš bija kalsns, ar asiem sejas vaibstiem un ar kaulainām rokām un kājām. Pat viņa vārds bija mazliet neatbilstošs. Džo bija domājis, ka Ragainajam Baronam būs milzīgi, izliekti ragi, kas aug tieši uz galvas. Tomēr viņš ar vilšanos redzēja, ka barona vārds cēlies no pārlieku lieliem ragiem uz bruņucepures, kura pastāvīgi noslīdēja viņam uz acīm.
Vārdu sakot, Ragainais Barons bija viena liela vilšanās.
"Kungs, es gribēju pateikt, lūk, ko," Randalfs turpināja. "Tava varenība un cēlums ir vēl jo iespaidīgāki, jo tie ir… tik labi apslēpti."
"Hmmf noņurdēja Ragainais Barons, nespēdams saprast, kā uztvert burvja teikto. Viņš atkal pievērsa uzmanību Džo un garlaikots nopūtās. "Manuprāt, ja tas ir vienīgais, kas tiek piedāvāts, būs jāiztiek ar viņu."
Randalfs atkal pasmaidīja. "Labāk barbars rokā nekā divi kūku garnētāji jebkādā naudā." Viņš saberzēja rokas. "Un, runājot par naudu, mēs varbūt varētu pieskarties kutelīgajam jautājumam par manu atalgojumu."
"Tavu atalgojumu?" pārjautāja Ragainais Barons, satraukti izliecis uzacis.
"Jā, divi zelta lielie, vai tā nebija?" Randalfs riskēja.
"Trīs sudraba nieķeli," sacīja Ragainais Barons, žvadzinādams kabatā monētas. "Un es esmu galīgi aplaupīts!"
Randalfs novaidējās. Tik maz naudas tik ilgam laikam. Nelaime bija tā, ka viņa pašreizējā reputācija neļāva viņam kaulēties. "Lai būtu trīs sudraba nieķeli," viņš piekrita un pastiepa roku, lai saņemtu naudu.
Ragainais Barons pēkšņi savu roku pievilka klāt. "Bet toreiz bija tas nelaimes gadījums ar uzsprāgušo elfu," viņš atgādināja. "Man būs mazliet jāatvelk. Jā, un tad vēl tā padarīšana ar izkausēto sudraba kausu. Un tā šausmīgā zaļā pelējuma invāzija pils vannasistabās… ļoti nejauka… Īstenībā pēc visiem atvilkumiem, esmu aprēķinājis, tu esi parādā man."
"Bet tas ir netaisni,.." Randalfs iesāka.
"Dzīve ir netaisna," skanēja atbilde. "Un tomēr par spīti visam es esmu devīgais Ragainais Barons," viņš teica. "Še, ņem šo kapara diženi."
"Tu nedrīksti viņam piekāpties," sacīja Veronika.
"Aizveries, Veronika," Randalfs nošņācās un, apspiezdams gan savu sakāmo, gan lepnumu, ielika kabatā vienu vienīgu monētu. Kas zina, iespējams, viņam vēl uzsmaidīs laime. Varbūt Džo Barbariskais ārkārtējais karotājvaronis varētu viņu pārsteigt. Viņš uz to nepaļautos, bet viņam tikai nāksies darīt to, ko viņš allaž tādās reizēs dalija, un samierināties.
"Tad ej!" uzsauca Ragainais Barons, vērsdamies tieši pie Džo. "Dodies uz dienvidiem, uzmeklē Engelbertu Milzīgo un dari galu viņa postošajai darbībai reizi par visām reizēm. Un, kad tu būsi to ļaundari nokāvis, es vēlos, lai tu man atnes viņa galvu. Kad būsi atnesis, tu saņemsi maisiņu ar sudraba niekeliem."
"Viņa galvu?" šausmās jautāja Džo. "Vē!"
"Tas ir tikai tēlains izteiciens," steigšus iejaucās Randalfs, satverdams Džo aiz pleca un bīdīdams viņu uz durvju pusi. "Jebkurš pierādījums būs labs." Viņš pagriezās atpakaļ pret Ragaino Baronu. "Uzskati to par paveiktu, mans kungs."
Tieši tajā brīdī neilgo klusumu pārtrauca sirdi stindzinošs kliedziens. "VOLTER!"
Mazliet nobālējis, Ragainais Barons vārgi pasmaidīja.
"Volter! Kur ir mani jaunie, dziedošie aizkari? Tie, kurus es tev rādīju tajā katalogā. Tu man tos apsolīji pirms veselas mūžības. Tu tikai runā pa tukšo, tā, redz!" viņa kliedza. "Es nezinu, tu vēl sauc sevi par Ragaino Baronu!"