"Viss ir nokārtots, manu mazo putniņ," viņš atsaucās. "Esmu licis tos nosūtīt. Tie ir gatavoti no vissmalkākā auduma, un eņģeļa balss ir garantēta. Tie man izmaksā vai visu zemi."
"VOL-ter!" Ingrida sašutusi iespiedzās.
"Bet tie, protams, ir tā vērti līdz pēdējam kapara diženim," viņš steigšus piebilda.
Iekams Ragainais Barons bija spējis atcerēties, kur tieši palicis viņa pēdējais kapara diženis, Randalfs steigšus izveda pārējos laukā pa durvīm, lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam. Viņš bridi apstājās uz pakāpieniem pie pils ārējiem vārtiem.
"Ņemot vērā visus apstākļus," viņš sacīja, "es domāju, ka gāja tīri labi."
"Ja tikt pazemotam un apkrāptam skaitās, ka gājis labi, tad tev ir taisnība," sausi noteica Veronika.
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. Viņš pievērsās Džo un uzsita viņam uz pleca. "Un nu, Džo Barbariskais, mūsu laiks ir gandrīz klāt," viņš paziņoja, mēģinādams runāt, cik vien iespējams līksmi. "Pa nakti mēs atpūtīsimies te. Kad rit no rīta saule lēks pār Jezgas zemi, sāksies mūsu misija!"
.
6
Nākamā diena uzausa dzidra un agri nevis kā iepriekšējā, kad tā bija par stundu novēlojusies, vai pagājušā trešdiena, kas nebija uzaususi līdz vieniem divdesmit pēcpusdienā. Visapkārt riņķoja neapstiprinātas baumas, ka par to atbildīgs doktors Kampiens. Lai vai kā, šajā rītā saule uzlēca, kad tai pienācās lēkt, un labi, ka tā, citādi Randalfam un pārējiem nebūtu iespējams sasniegt Milžu kalnus vienā dienā.
"Esiet mundri," Randalfs vairākas reizes atkārtoja, mudinādams visus tikt gatavībā. Beidzot viņi devās ceļā.
Šūpodamies šurp un turp uz Norberta kreisā pleca, Džo nemaz nejutās laimīgs. Pat neņemot vērā jūras slimību no milžiem, kas, dodoties ceļā, ar uzviju bija atgriezusies, viņš noteikti jutās satraukts par gaidāmo misiju.
"Visas tās runas par milžiem un saspiestajām aitām…" viņš runāja. "Man tas nemaz nepatīk. Es neesmu karotājvaronis, es esmu vienkāršs skolnieks, un es gribu iet mājās."
Randalfs, sēdēdams uz Norberta labā pleca, paliecās uz priekšu un mierinoši paplikšķināja Džo pa roku. "Neuztraucies," viņš teica. "Viss būs lieliski! Tici man, es esmu burvis."
"Tev viegli teikt," iebilda Džo. "Bet paskaties uz Norberta apmēriem, un viņš ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais! Kāds gan būs šis… šis Engelberts Milzīgais?"
"Milzīgs," paskaidroja Veronika. "Es domāju, tu atradīsi pavedienu viņa vārdā."
"Nešaubos, ka viņš ir milzīgs," sacīja Norberts. "Gluži masīvs! Divreiz garāks par mani un varbūt trīs reizes platāks. īstenībā Engelbertam vajadzētu būt pat lielākam par manu vectēvu Umberto Neticami Dižo, nemaz nerunājot par tēvoci Malkolmu Deviņvēderi…"
"Jā, jā, Norbert," iejaucās Randalfs. "Tas ir aizraujoši." Viņš atkal pievērsās Džo. "Patiesībā es nemaz negaidu no tevis, lai tu pa īstam cīnītos ar Engelbertu."
"Tu negaidi?" Džo brīnījās.
"Protams, ne," teica Randalfs, daudznozīmīgi sizdams pie galvas ar pirkstu. "Tam visam ir sakars ar psiholoģiju."
"Ak tā?" Džo jautāja.
"Saproti," Randalfs turpināja, apspiezdams žāvas, "kā
visiem zināms, milži ir tikai lieli muļķi. Vai tā nav, Norbert?"
Džo cieši turējās, kad Norberts apstiprinoši pamāja ar galvu.
"Vai tiešām?" neticēja Džo.
"Tiešām," miegaini apstiprināja Randalfs. "Tev tikai jāpiesoļo viņam klāt savos Spēka stulmzābakos, jāpavicina viņam sejā Viltības trejzaris, cieši jāuzlūko viņš no Sarkasma bruņucepures apakšas un jāsaka viņam, lai izbeidz būt nerātns, citādi…"
"Citādi ko?" jautāja Džo.
"Citādi tu sadosi viņam pa dibenu. Tad tu vari izteikt patiesi dzēlīgu piezīmi par viņa izskatu, un viņš sāks pinkšķēt kā mazs bērns. Vienkārši."
"Ja tas ir tik vienkārši," taujāja Džo, "tad kāpēc es jums esmu vajadzīgs?"
"Psiholoģija," nožāvājās Randalfs. "Tu esi karotājvaronis. Milži baidās no karotājvaroņiem. Viņi ir citu milžu galētāji, pūķu kāvēji, troļļu pieveicēji, tomēr nevienam nav izredžu pret karotājvaroni. Tā ir labi zināma patiesība!"
"Bet es neesmu karotājvaronis," uzstāja Džo. "Es tev atkārtoju, es nekad mūžā neesmu nogalinājis milzi vai pieveicis trolli. Goda vārds!"
"Šajā tērpā, manu zēn," sacīja Randalfs, iekārtodamies ērtāk un atbalstīdamies pret Norberta labo ausi, "Engelberts kā-viņu-tur-sauc tikai paskatīsies uz tevi, izplūdis asarās un solīs, ka būs labs milzis, īpaši tad, ja tu teiksi, ka viņam acis ir pārāk tuvu kopā un ka viņš smird kā sārts vepris. Tici man, es esmu…"
"Burvis?" pabeidza Džo. Bet Randalfs bija cieši aizmidzis. Klusa, ķērcoša krākšana trīsuļoja gaisā.
"Viņš atkal ir atslēdzies," secināja Veronika. "Nezinu nevienu citu, kas tik daudz gulētu. Tomēr tā vismaz viņš ir aizvēries."
"Aizveries, Veronika," Randalfs miegā nomurmināja.
"Tipiski!" iesaucās Veronika.
Viņi atgriezās pa to pašu ceļu, atpakaļ pa līkumoto taku cauri Pelējuma kalniem. Lēni pagāja rīts, un drīz jau bija agra pēcpusdiena.
Dunn.
Tālu viņiem aiz muguras klusi sprāga Dunošais kalns. Pūkainās pīkstkodes nemierīgi laidelējās, meklēdamas pazaudētas zeķes, ko ēst, sušķaputni vāļājās ceļmalā pelējuma putekļos, bet bars apaļīgu, ragainu vaboļu lēni aizdūca garām, meklējot kāvējpīpenes, ko apputeksnēt.
"Tās izskatās pēc maziem Ragainajiem Baroniem," Džo iesmējās.
Veronika pamāja ar galvu, noklakšķināja knābi un norija siekalas. "Vienīgi tās labāk garšo," viņa sacīja.
Džo saviebās un novērsās. Pagriežot galvu, viņš ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko mirgojam.
"Kas tas bija?" viņš jautāja, skatīdamies uz leju.
"Kas bija kas, kungs?" atsaucās Norberts.
"Tas," teica Džo, rādīdams lejup uz Norberta kreiso pēdu. "Uzmanīgi, neuzkāp virsū."
Tiešām, blakus Norberta kreisajai kājai, mirgojot pusgaismā, maza sudraba tējkarotīte putekļos dejoja kaut ko līdzīgu vientulīgai mazai dejai. Tā gāja riņķī apkārt aizvien mazākos apļos. Beidzot apļi kļuva tik mazi, ka tējkarote apstājās uz vietas, sagrieza pēdējo spīguļojošo pirueti un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.
Džo nolēca zemē un uzmanīgi to pacēla. Kad viņš tējkaroti bija saņēmis rokā, tā nopūtās.
"Vai jūs dzirdējāt?" Džo jautāja, paceldams to augstāk. "Man liekas, ka tā klusi nopūtās."
"Tā ir vientuļa," sacīja Norberts. "Tā droši vien ir nošķīrusies no tā skrejošā galda piederumu bara."
"Apburta tējkarote," drūmi noteica Veronika.
"Vai es to varu paturēt?" apjautājās Džo.
"Kas atrod, tas patur," sacīja Veronika. "Tā labi saderēs ar tavu kastroli un cepeša dakšu." Viņa sabužināja kakla spalvas un pacēla knābi. "Tu vari to saukt par Šausmu tējkaroti un iebiedēt ar to milžus!"
"Kāpēc mēs esam apstājušies?" atskanēja Randalfa balss. "Un vai kāds pieminēja tēju?"
"Es gandrīz uzkāpu uz tējkarotes, kungs," paskaidroja Norberts. "Tas varētu būt ļoti sāpīgi. Mana tante Berta Lielkāje vienmēr kāpa visam kam virsū. Vai, pareizāk sakot, kāpa iekšā. Toreiz, kad viņa iekāpa tādā prāvā…"
"Jā, jā," pārtrauca Randalfs. "Paldies, Norbert. Tagad, kad tu esi pilnībā gatavs, Džo, mums varbūt vajadzētu doties tālāk. Mūsu misija mūs gaida, un mums vēl tāls ceļš ejams."