Džo piekrītoši pamāja un ieslidināja karoti pakaļējā kabatā. Norberts pieliecās, uzvilka viņu augšā un vēlreiz sāka iet. Randalfs sakņupa uz priekšu un atkal iesnaudās.
Nepagāja ilgs laiks, kad ceļš izvijās laukā no Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm un sāka līkumot pa to pakājes pauguriem. Tie bija tikpat kaili un appelējuši kā kalni un stipri oda pēc vecām zeķēm. Labajā pusē Džo ieraudzīja augstu, ieapaļu pauguru, kurn viņš iesākumā nebija pamanījis. Atšķirībā no citiem to klāja bieza zāle un milzīgas dzelteni baltas pīpenes, kuru saldā smarža bija jūtama gaisā. Ķekatpeles skraidelēja starp zaļojošiem augiem; virs galvas plivinājās tauriņi. Džo ieelpoja brīnišķīgo, svaigo gaisu. Viņš viegli uzsita Norbertam pa plecu.
"Ne tik ātri, Norbert. Izbaudīsim šo skatu," viņš sacīja. "Cik jauka vieta! Kā to sauc?"
Norberts nemierīgi nodrebinājās, tā ka Džo gandrīz zaudēja līdzsvaru.
"Uzmanīgāk!" viņš iekliedzās. "Es nupat gandrīz nokritu! Skaties, Norbert! Re, tur! Cik glīta!"
īpaši pievilcīga ķekatpele ar lielām, zilām acīm uzmanīgi nāca cauri zālei, kas šūpojās smaržīgajā vējiņā, kurš uzbužināja peles baltās spalviņas.
"Tas ir Nekaitīgais paugurs," paskaidroja Norberts.
"Nekaitīgais paugurs!" Randalfs uztrūkās no miega. "Norbert, mīļo draudziņ," burvis teica, "kāpēc tā gadās, ka pamodies es allaž tevi redzu stāvam uz vietas ar ieplestu muti?"
"Tas bija Džo dēļ," Norberts taisnojās. "Viņš gribēja izbaudīt šo skatu."
Tieši tobrīd ķekatpele īsi iekliedzās, jo pīpene plaši atvēra žokļus un aprija to veselu. Tad pīpene pretīgi atraugājās.
"Man likās, ka to sauc par Nekaitīgo pauguru!" Džo šausmās iesaucās.
"Jā, paugurs ir gluži nekaitīgs," sacīja Veronika. "Tikai jāpiesargās no kāvējpīpenēm."
Džo papurināja galvu. "Šī ir traka vieta," viņš nomurmināja. Viņš paskatījās lejup, lai pārbaudītu, vai Henrijs ir vēl tuvumā. "Pie manis!" viņš uzsauca.
"Nāc te augšā man blakus, ja nu priekšā
ir vēl kāds "pilnīgi drošs" kalns vai ap stūri kāda "neraizējies, viss kārtībā" pļava."
"Es nekad neesmu dzirdējis par tādām vietām," teica Norberts. "Bet izklausās šaušalīgi!"
"Vai mēs, lūdzu, varam iet tālāk?" aizkaitināts ierunājās Randalfs. "Pamodiniet mani, kad būsim nonākuši pie Troļļu tilta."
Norberts atkal devās tālāk, šoreiz raitākā solī. Džo pa šo laiku bija sācis pierast pie jāšanas milzim uz pleca, un, tā kā Henrijs droši sēdēja viņam klēpī, Džo nomierinājās. Pamazām acu plakstiņi kļuva smagi un galva sāka klanīties.
Nākamajā mirklī Džo pamodās ar zemēm pilnu muti, un Henrijs laizīja viņam seju. Viņš pacēla acis. Randalfs bija kājās, un Norberts rosījās ap viņu, mēģinādams notīrīt vina drēbes.
"Nē, nestāsti man," Randalfs rājās. "Vēl viena bedre! Tev tiešām jāiemācās skatīties, kur tu ej, Norbert."
"Tā nebija bedre," asarainā balsī taisnojās Norberts.
"Nē," atskanēja maza, dusmīga balstiņa. "Tā īstenībā bija tējkannas bedrīte, un mana tējkanna ir pilnīgi norakstāma!"
Elfs, kas stāvēja mazā ceļa bedrītē, nosvieda zemē saplacinātu metāla disku ar kaut ko līdzīgu snīpim un saīdzis aizsoļoja. Džo pietrausās kājās, paskatījās apkārt, un viņam aizrāvās elpa. Tur, viņiem priekšā, bija Troļļu tilts.
Celts uz četrām arkām pāri upei, tilts bija stingra, tomēr bagātīgi rotāta akmens konstrukcija ar augstiem smailiem tornīšiem un krāšņiem vārtu torņiem. Tikai tad, kad Džo ieskatījās vērīgāk, viņš pamanīja, cik nolaists īstenībā Troļļu tilts bija.
"Tas ir mazliet nokvēpis," viņš sacīja. "Un tas tornis izskatās tā, it kā tas tūlīt sabruks," viņš piebilda, rādīdams uz augšu.
Randalfs paraustīja plecus. "Troļļu tiltam ir īpaša "apdzīvotības" pievilcība," viņš teica. "Troļļiem ir daudz labu īpašību, bet tīrība un kārtība nav starp tām. Un ietiepība ir vēl viena padarīšana. Troļļi var būt ļoti ietiepīgi, kā tu zinātu, ja jebkad būtu centies piedabūt trolli pie savas guļamistabas uzkopšanas…"
"Un viņi nekad neko nemet projām," piebilda Veronika, pamādama ar spārnu uz grabažu kaudzi vārtu torņu pakājē. "Paskat vien uz to jucekli!"
"Labdien," no kaudzes vidus atskanēja skarba, tomēr līksma balss. "Vai varu jums palīdzēt?"
Čupā sakrauti bija velosipēdu riteņi, krāni, dēļu gali, skrūves un naglas, uzgriežņi un bultas, stieples rituļi, veļas rullis, putnu būris, trauku mazgājamā bļoda… un tur, uzmeties uz trejkāju soliņa, sēdēja drukns, līkkājains radījums ar kušķainiem matiem, un no viņa izvirzītā žokļa uz augšu slējās visai briesmīga paskata zobi.
"Protams, vari," atbildēja Randalfs, paiedams uz priekšu. "Mēs vēlamies šķērsot jūsu lielisko tiltu."
"Par to es prasīšu vienu runkuli," sacīja trollis.
"Runkuli?" pārjautāja Randalfs un izrādīja, ka meklē pa drēbēm. "Diemžēl man nupat beigušies runkuļi."
"Tad rāceni," neatlaidās trollis. "Tev noteikti jābūt kādam rācenim."
"Nav gan," teica Randalfs.
"Nu tad burkānu," sacīja trollis. "Derēs jebkura no saknēm."
"Piedod," taisnojās Randalfs.
"Kartupeli?" viņš vedināja. "Nekāda vaina, ja tas būs mazliet iepelējis."
"Diemžēl nav," teica Randalfs.
Trollis nopūtās. "Sīpolu? Redīsu? Jaunu kukurūzas vālīti? Labi, es samierināšos ar mazu zirnīti."
Randalfs skumji pašūpoja galvu.
"Kas jūs par ceļotājiem?" trollis bija neizpratnē. "Jums pa visiem nav ne pupiņu pāksts. Es nezinu," viņš noklakšķināja mēli. "Un kas tad jums ir?"
Randalfs vērsās pie Džo. "Es esmu nonācis mulsinošā situācijā," viņš sacīja. "Saproti, man ir mana karotājvaroņa atsaukšanas burvestība un kareivīga papagailiene, bet vairāk nekā…"
"Mani tu noteikti neiztirgosi!" sašutusi iekliedzās Veronika.
"Kas tad tevi ņems?" atcirta Randalfs. "Tagad tā, Džo. Laikam jau tev…"
Džo parakņājās bikšu kabatās, tad izvilka vecu autobusa biļeti un saldējuma kociņu. Viņš tos pasniedza Randalfam.
"Kaujas ratu ceļazīme no tālas zemes," sacīja Randalfs, turēdams rokā autobusa biļeti.
Trollis izskatījās domīgs. "Tas ir vilinoši," viņš atzinās. "No tālas zemes, tu saki? Nelaime ir tā, ka es tā īpaši nekur netieku…"
"Tu mani pārsteidz," ierunājās Veronika.
"Aizveries, Veronika," noteica Randalfs un atkal pievērsās trollim. "Nē? Labi. Tad kā būtu ar šo? Ar miniatūru airīti?"
"Miniatūrs airītis," atkārtoja trollis, aplūkodams saldējuma kociņu. "Ļoti jauks, ļoti jauks. Lielisks darinājums, bet mazliet kā lai to pasaka? Mazliet tāds kā pamazs."
Randalfs jautājoši paskatījās uz Džo.
Džo izgrieza uz āru priekšējās kabatas. "Tukšas," viņš nočukstēja. "Man nekā cita nav…" Runājot viņš pārbaudīja pakaļējās kabatas, un tur, iespiedusies stūrī un valdīdama šņukstus, bija mazā sudraba tējkarotīte.
"Te ir šī," viņš nenoteikti teica, paceldams to rokā. "Šī te… Šausmu… tējkarote!"
"Šausmu tējkarote!" iesaucās Randalfs, ar plašu vēzienu paņemdams karoti. Karote bikli iepīkstējās.
Randalfs to neņēma vērā. "Elfu izkalta. Maģijas pilna…"
"Šausmu tējkarote," bijīgi atkārtoja trollis, kad Randalfs ielika to viņa lielajā, netīrajā rokā. Tējkarote nopūtās. "Protams, parastā samaksa ir runkulis vai rācenis. Bet tev ir godīgs paskats… Nu tad ejiet. Tā ir Šausmu tējkarote! Laipni lūgti uz Troļļu tilta."
"Beidzot," Randalfs nomurmināja. "Un vēlreiz paldies," viņš sacīja, kad trollis atvēra vārtus un ar rokas mājienu aicināja viņus iekšā. "Bija prieks ar tevi sadarboties."