"Henrij!" uzkliedza Džo. "Skrien, ko vari!"
Milzīga lielgabala sprādzienam līdzīga skaņa atbalsojās visapkārt Smaržu purvā. Un kas par smaku!…
"Kāds ir noķēris sārto smirdcūku māti," sacīja Randalfs.
Tajā brīdī Henrijs izdrāzās no mutuļojošās sārtās miglas uz takas. Mirkli vēlāk viņam sekoja Džo.
"Visiem sakāpt," sauca Norberts, paceldams viņus abus.
"Uz Milžu kalniem, Norbert!" uzkliedza Randalfs. "Un atcerieties, pirms būsim nonākuši tur, elpojiet caur muti!"
Saule rietēja, kad viņi tuvojās Milžu kalniem. Randalfa krācieni un Norberta soļu maigie būkšķi bija vienīgās skaņas klusajā gaisā, vismaz bija vienīgās, līdz tām pievienojās cita skaņa, tikpat neskanīga.
"La, la, la…"
Skaņa slīdēja pa vakara debesīm. Džo pacēla acis, un tur, pa ceļu viņu virzienā no Elfu meža puses soļoja sakumpis, ēnains stāvs apmetnī ar uzvilktu kapuci. Padusē tas turēja vīstokli, kas izskatījās pēc audekla vai paklāja.
Neskanīgā dziesma kļuva skaļāka.
"La, la, la, la-la."
Džo nodrebinājās, un pakausī viņam saslējās stāvus mati.
.
7
Kad vientuļais stāvs pienāca tuvāk un noņēma kapuci, Džo bija pārsteigts, ieraugot pazīstamu seju.
"Grabi!" iesaucās Randalfs. "Cik labi atkal tevi satikt!"
Grablijs paskatījās augšup. "Randij\" viņš atņēma sveicienu. "Ceļo šurp un ceļo turp, ko? Un es skatos, tev līdzi ir karotājvaronis, ietērpts kaujai."
"La, la, la…"
"Protams!" sacīja Randalfs. "Mēs esam svarīgā misijā Ragainā Barona uzdevumā, vai ne, Džo?"
Bet Džo neatbildēja. Viņš klausījās dziedāšanā.
"La, la, la… "
Džo sarauca pieri. Šķita, ka troksnis nāk no audekla vīstokļa, kas Grablijam bija padusē.
"Jā, mēs dodamies uz Milžu kalniem," Randalfs turpināja.
"Drīzāk jūs nekā es," sacīja Grablijs, sašķobīdams seju.
"Man ir pilnīga paļāvība, ka tavs karotāja ietērps kalpos savam mērķim," teica Randalfs.
"Tu dabū to, par ko tu maksā," apliecināja Grablijs.
"Tieši tā," atsaucās Randalfs. "Bet es esmu nepieklājīgs, Norbert," viņš piebilda, "palīdzi man tikt lejā."
"Nē, nekāp lejā manis dēļ," iebilda Grablijs. "Es jau tāpat esmu nokavējies."
"La, la, la. La, la, la." Neskanīgā dziesma skanēja aizvien skaļāk. "Vai neviens cits to nebija pamanījis?" Džo bija neizpratnē.
"Nokavējies?" apjautājās Randalfs, līdzjūtīgi noklakšķinot mēli. "Bet vispirms ko tu dari tik tālu no Goblinpilsētas?"
"La, la, la."
"Es arī esmu svarīgā misijā Ragainā Barona uzdevumā," sacīja Grablijs, paceldams nodriskāto, izbalējušo un mazliet netīro muzikālā auduma vīstokli. "Ak, es esmu tā noskrējies, tici man," viņš īgni skaidroja. "Izmeklējos visur, tik tiešām." Viņš nopūtās. "Aiz tā visa ir Ragainā Barona sieva…"
"Ingrida?" jautāja Randalfs.
"Ragainajam Baronam bija tikai viena sieva, kad es pēdējo reizi viņus redzēju," atcirta Grablijs. "Viņa grib dziedošos aizkarus. Es pats par tiem nekad neesmu dzirdējis, bet viņa zvēr, ka esot tos redzējusi manā katalogā. Un, ko Ingrida grib, to Ingrida dabū!"
Randalfs saprotoši māja ar galvu.
"Tā nu es esmu vazājies apkārt," viņš stāstīja. "Te un tur, un visur citur. Laimīgā kārtā man ir pazīšanās," viņš piebilda. "Man izdevās sadzīt rokā šo te. Apburts audums. Ļoti rets, par to es galvoju. Es dodos atpakaļ uz Goblinpilsētu, lai liktu no tā pašūt dziedošos aizkarus."
"La, la, la…"
"Un to sauc par dziedāšanu?" iejautājās Veronika. "Drīzāk izklausās pēc skumjas maušanas…"
"Aizveries, Veronika," viņu apsauca Randalfs. "Nešaubos, ka Ingridai tie patiks."
"Es tā ceru," nomurmināja Grablijs, pagriezdamies un aizsteigdamies uz Goblinpilsētas pusi. "Es tiešām ceru."
Tuvojoties Milžu kalniem, ainava kļuva akmeņaina un neauglīga. Krūmu audžu vietā parādījās zāles kušķi, dzelkšņi un biezlapu sukulenti, kas Norbertam šķita neatvairāmi.
"Ņam, te ir vēl viens," viņš sacīja, pēkšņi pieliecās, nolauza lapu un iebāza to mutē. No viņa pleciem atskanēja trauksmes un briesmu kliedzieni: Randalfs izmisīgi tvēra pēc atbalsta, Veronika uzspurdza gaisā, un Džo pūlējās noturēt Henriju, lai tas neizslīd viņam no klēpja. "Kur garšīgi!" viņš ar pilnu muti nomurmināja.
"Norbert, lūdzu, rimsties to darīt!" asi uzsauca Randalfs. "Šoreiz mēs visi gandrīz aizlidojām pa gaisu!"
"Atvaino, kungs," taisnojās Norberts. "Es tikai veselu mūžību neesmu ēdis marmelādes zāles. Es biju piemirsis, cik ļoti man tās garšo."
"Jā, labi. Tagad tu būsi diezgan ēdis," sacīja Randalfs. "Es tevi pazīstu. Tu ieraugi kaut ko tādu, kas tev garšo, un nevari apstāties. Nepataisi sevi par sārto smirdcūku!"
"Labi, kungs," teica Norberts. "Piedod, kungs."
"Un tagad kusties tālāk, Norbert," izrīkoja Randalfs. "Brašs puisis."
Viņi gāja tālāk. Paugurainie Milžu kalni stiepās tālumā.
"Tam milzim jābūt tepat kaut kur tuvumā. Turi acis vaļā, vai nemanīsi saspiestas aitas," sacīja Randalfs.
Džo nopētīja visu apkārtni. "Kādas tad vispār izskatās saspiestas aitas?" Džo skaļi brīnījās.
"Tieši tādas, kā vari iedomāties," paskaidroja Veronika.
"Hmmm," noņurdēja Džo. "Es neredzu nevienu aitu, ne saspiestu, ne kādu citādu. Īstenībā neko daudz es nevaru redzēt," viņš piebilda. "Vienīgi akmeņus."
"Skaties vien," Randalfs pamācīja. "Tu ari, Veronika."
"Ja tu uzstāj," sacīja Veronika. "Te ir tik šausmīgi. Sausa, putekļaina, vientulīga vieta. Kāpēc lai kāds te gribētu dzīvot?"
"Šeit es kādreiz dzīvoju," smaidot teica Norberts. "Manuprāt, te ir mājīgi."
"Tev taisnība, Norbert," piekrita Veronika. "Ja tavs priekšstats par māju ir akmens spilvena vietā un smilšu bedre gultas vietā."
"Smilšu bedres gulta?" Norberts pārjautāja. "Tīrā greznība. Man un maniem divdesmit brāļiem nācās gulēt uz oļiem. Un mēs jebko būtu atdevuši par akmens spilvenu. Dzelkšņi, lūk, kas mums bija. Un, ja nakts vidū mēs gribējām iet uz tualeti, mums vajadzēja…"
"Jā, jā, Norbert," viņu pārtrauca Randalfs. "Nu jau pietiks. Tikai turpiniet meklēt aitas."
"Re, kur viena!" Džo satraukti iesaucās un rādīja uz priekšu. "Tur! Skatieties!"
"Vai tu esi pārliecināts, ka tas nav akmens?" jautāja Randalfs.
"Tā kustas," paskaidroja Džo.
"Tiešām kustas," piekrita Randalfs. "Uz priekšu, Norbert."
Pieejot tuvāk, bija skaidrs, ka tā tiešām ir aita, turklāt visai nelaimīga. Tā klīda apkāit apļos, izskatīdamās apmulsusi un apjukusi. Tās vilna bija savilkta ap pleciem un pakaļkājām un saplacināta viduklī. Tā izskatījās pēc staigājošas vilnainas hanteles. Kad aita pamanīja milzi apņēmīgi slājam uz tās pusi, tā izgrūda savādu, pīkstošu blējienu, pagriezās un, tinusies putekļu mākonī, pazuda pāri korei.
"Šī aita noteikti ir tikusi saspiesta!" apgalvoja Randalfs. "Tai pakaļ!"
Norberts darīja, ko spēja, bet pārbiedētā aita bija no viņiem aizmukusi. Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz Veronika pamanīja divas citas.
"Re, tur!" viņa sauca, mādama ar spārnu uz sarāvušos, drebošu aitu pusi, kurām bija mežonīgas acis un hantejveida vilna. "Svaigi saspiestas aitas!"
"Labi, Veronika," uzslavēja Randalfs. "LJn, ja mēs sekosim viņu pēdām, tās mūs aizvedīs tieši pie vainīgā, neviena cita kā Engelberta Milzīgā, varu galvot!"
Džo cītīgi norija siekalas. "Es jūtos mazliet satraukts," viņš klusi atzinās.