"Džo, Džo, Džo," sacīja Randalfs, it kā runādams ar mazu bērnu. "Mēs neesam satraukti, ja? Protams, mēs atceramies, ka mums ir mūsu Viltības trejzaris. Ūū, draudīgs trejzaris! Mums ir mūsu Sarkasma bruņucepure. Bīstama, bīstama bruņucepure! Viss, kas mums jādara, ir jāparāda tam Engelbertam, kurš te ir noteicējs. Kurš ir noteicējs, Džo? Kurš ir noteicējs?"
"Es esmu noteicējs," nedroši teica Džo. "Es esmu noteicējs."
Norberts slampāja tālāk, sekodams aitu pēdām. Viņš gāja augšā un lejā pa viļņaino, akmeņiem klāto apkārtni dziļāk un dziļāk Milžu kalnos. Reizēm viņi pagāja garām alu atverēm, no kurām bija dzirdamas snaudošo milžu miegainās skaņas.
"iMāmiņ, māmiņ," kāds noņurdēja.
"Mans miera mīļum," murmināja citi zemās, piesmakušās balsis.
Un gaisu pildīja žļakstoņa no sūkātiem īkšķiem un varena, dārdoša krākšana.
"Va… vai tu domā, ka mēs tuvojamies?" Džo apjautājas drebošā balsī.
Randalfs piekrītoši pamāja. "Spriežot pēc tā tur nelaimi vēstošā jucekļa," viņš teica, "tieši te mūsu aitas tika saspiestas. Klusu visi!"
Vējš pēkšņi norima, un gaiss kļuva savādi mierīgs. Norberts nolika Randalfu un Džo zemē, un Džo pieāķēja Henrijam pavadu. Veronika, sabužinājusi spalvas, sēdēja Randalfam uz galvas. Visi saspringti klausījās.
"Tik klusi," Veronika pusbalsī noteica. "Pārāk klusi. Man tas nepatīk."
"Aizveries, Veronika," nočukstēja Randalfs, kas domāja tieši to pašu.
"Ko īsti mēs cenšamies saklausīt?" čukstus jautāja Džo.
Tajā brīdī kalnos skaļi atbalsojās sāpju pilns blējiens, un aita ar izvalbītām acīm un saspiestu vilnu uzbrāzās pāri korei un aizsteidzās pāri akmeņainajai zemei.
"Kas tad…?" Randalfs iesāka.
"NĒ!" nodunēja skaļa un dusmīga balss. "TAS NAV TAS PATS! TAS GALĪGI NAV TAS PATS!"
Džo ar šausmām skatījās tajā virzienā, no kura bija nākusi balss, un, kamēr viņš skatījās, viņš dzirdēja rībienus un blīkšķus, un vairākus skaļus būkšķus. Pacēlās biezs putekļu mākonis.
"KUR TAS IR?" lielā balss prasīja. "KUR, AK KUR TAS IR PALICIS?"
"Va… vai tu domā, ka t… tas ir Engelberts?" nočukstēja Džo.
"Ja vien es neesmu ļoti maldījies," čukstus atbildēja Randalfs.
"Viņš izklausās milzīgs."
"Es nešaubos, ka tik milzīgs viņš nebūs," mierināja Randalfs. "Aiziet, Džo Barbariskais! Pacel augstu savu Viltības • trejzari, sakārto savu Sarkasma bruņucepuri un ļauj Spēka stulmzābakiem vest tevi pretī uzvarai."
"KĀDS TO NOTEIKTI IR NOZADZIS." balss trakoja. "UN, KAD ES UZZINĀŠU, KURŠ, ES… ES…"
"Tas laiks ir klāt, Džo Barbariskais," sacīja Randalfs, pagrūzdams Džo uz priekšu. "Ej un stājies viņam pretī. Tu to vari!"
Ar trejzari vienā rokā un suņa pavadu otrā Džo nedroši gāja uz priekšu. Henrijs slapstījās viņam pie kājām.
Pēkšņi patiesi masīva milža galva vairāk nekā divas reizes lielāka par Norberta galvu parādījās virs kores. Džo sastinga. Galvai ātri vien sekoja milzu pleci, mucveida krūtis, uzblīdis vēders, kājas kā koku stumbri un pēdas kā laivas, līdz viss gigantiskais milzis stāvēja viņam priekšā. Džo nespēja pakustēties.
Milzis mežonīgi ierēcās un nāca uz priekšu, paceldams lielus akmeņus un paskatīdamies zem tiem, pirms aizsvieda tos sānus.
"KUR JŪS ESAT?" viņš auroja, seja viņam bija violeta un aiz niknuma sašķobīta, asinīm pieplūdušās acis izvalbītas. "KUR JŪS ESAT?" Gaisma zalgoja uz siekalām, kas pilēja no asajiem ilkņiem. Tad viņa trīs acis apstājās pie Džo. Milzis sastinga uz mirkli, kas pretī stāvošajam karotājvaronim šķita kā mūžība.
"Nevar būt!" Randalfam aizrāvās elpa. "Tiešām liekas, ka viņš ir sarūgtināts."
"Es ceru, ka Džo tiks galā," satraukti sacīja Norberts.
Džo varonīgi pacēla trejzari. "Tas viss ir psiholoģijas jautājums," viņš sev atgādināja. Viņa acis uztvēra milža
šausminošo skatienu. "Es… es esmu karotājvaronis no tālienes," viņš sacīja. "Džo Barbariskais! Un… mm… ja tu tūlīt pat nedarīsi galu visām šīm muļķībām, man būs jāsadod tev pa dibenu!"
Milzis pamirkšķināja acis.
Džo pagriezās pret pārējiem. "Vai man likt lietā Sarkasma bruņucepuri?" viņš nošņācās. Tad sakārtoja bruņucepuri. "Starp citu, es nešaubos,' ka neviens nekad tev nav teicis, ka tava seja izskatās gluži kā sārtās smirdcūkas pakaļa…"
Milzis atlieca atpakaļ galvu, un Milžu kalnus satricināja vina varenais rēciens.
"Ko lai mēs tagad darām?" nopīkstēja Džo.
"Mēs varam darīt tikai vienu!" sacīja Randalfs. "SKRIENAM!"
.
8
Sirdij dauzoties pie paša kakla, ar putekļiem matos viņi izmisīgi drāzās projām. Viņu panikas kliedzieni pārtrauca klusumu. Randalfs, apkārt neko neredzot, skrēja, līdz vairs nejaudāja paskriet. Piepeši apstājies, viņš saliecās uz priekšu un kampa gaisu.
"Tas bija par mata tiesu," sacīja Veronika, glīti nolaizdamās burvim uz sēžamvietas.
"Vari pateikt to vēlreiz," atsaucās Norberts, slādams viņiem pakaļ.
"Tas bija par mata tie…"
"Aizveries, Veronika!" Randalfs neiecietīgi elsa. Viņš izslējās un papurināja galvu. "Ārkārtīgi neparasti," viņš teica. "Nekad agrāk neesmu sastapis tik sadusmotu milzi. Viņu laikam iedzina šausmās mūsu karotājvaronis, kas šeit…"
"Kur?" iejautājās Veronika.
"Šeit," atkārtoja Randalfs. "Džo… Nu, nē. Kur viņš ir?"
"Džo?" sauca Norberts. "Džo, kur tu esi? Džo! Džo!"
"Tas nu ir par daudz, Randalf!" aizkaitināta iesaucās Veronika. "Tiklīdz jaušama ķeza, tu ņem kājas pār pleciem un pamet viņu tās varā."
"Bet viņš bija tieši aiz manis," taisnojās Randalfs, skatīdamies visapkārt. "Un es skaidri devu pavēli skriet. Tā nav
mana vaina, ka viņš mani nedzirdēja. Droši vien tā Sarkasma bruņucepure bija noslīdējusi viņam uz ausīm…"
"Viņš ir pazudis!" Norberts vaimanāja. "Un Henrijs tāpat!"
"Tipiski!" noteica Veronika. "Atkal viss tāpat kā ar Kventinu."
"Mums jāatgriežas pēc viņiem," Norberts asaraini šņukstēja.
"Tā, visu bez steigas," satraukts sacīja Randalfs. "Jūs redzējāt, kādā noskaņā bija milzis. Varbūt mums vispirms jāļauj, lai putekļi mazliet nosēžas, un tad pēc kādas nedēļas mēs varam…"
Tu atvedi puisi šurp uz Milžu kalniem," apsūdzoši viņu pārtrauca Veronika. "Tagad tu viņu nevari pamest. Tu nekad to sev nevarēsi piedot."
Randalfs cieši nopētīja savu pirkstu nagus. "Protams, man ir slikta sajūta. Nepārproti mani, Veronika. Mēs visi tā jūtamies! Bet domā reāli…"
"Nabaga Džo! Nabaga Henrijs!" Norberts vaimanāja. "Un nabaga mīļais Kventins. Ū-ū!'
""Tici man, es esmu burvis," tā tu viņam teici," Veronika turpināja. "Un viņš tev tiešām ticēja. Džo Barbariskais ticēja tev. Un kā tu tagad atmaksā viņa uzticēšanos, ko? Pamezdams viņu." Papagailiene pārmetoši noklakšķināja knābi. "Tu esi mums par apkaunojumu! Ja mēs tūlīt neiesim atpakaļ, tad es tevi pametīšu!"
"Lūdzu, kungs, lūdzu," nerimās Norberts, šņukstēdams arvien skaļāk. "Mēs varētu aiziet un pārbaudīt. Varbūt ir kāda iespēja…"
Randalfs nopūtās. "Labi, labi," viņš sacīja. "Jūs esat uzvarējuši! Es tikai esmu pārāk līdzjūtīgs, tā ir mana nelaime! Reizēm pastrādāju muļķības. Iesim, lai tas būtu darīts. Sekojiet man." Viņš pagriezās un savāca augstāk savu mantiju. "Bet turieties blakus."