Drošības dēļ saspiedušies kopā, Randalfs un Norberts lēni virzījās atpakaļ pa savām pēdām. Veronika modri vēroja, sēdēdama Randalfam uz galvas.
"Es domāju, ka mēs tuvojamies," viņa pēc kāda laika paziņoja un pavēzēja spārnu uz priekšu. "Paskatieties uz tām lielajām pēdām un kā ir uzvandīti putekļi."
Randalfs pamāja ar galvu. Norberts sāka īdēt.
"Kšššš!" nošņācās Randalfs, piespiedis pirkstu pie lūpām. "Mēs negribam…"
"AK, VAI!" novaimanājās Norberts un rādīja uz saliektu trejzarotu metāla gabalu. "SKATIETIES!"
Tas bija Viltības trejzaris, galīgi saliekts un atstāts guļam putekļos. Randalfs to pacēla un noskurinājās.
"Un te!" iesaucās Veronika. Viņa nolaidās lejā un uzmetās uz pamesta Spēka stulmzābaka.
Norberts sāpēs iegaudojās. "Ak, Džo," viņš pinkšķēja. Viņš pacēla vientuļo gumijas zābaku un izmisīgi to apskāva. "Tas laikam ir nomucis no kājas," viņš šņukstēja, "kad viņš… kad viņš… viņš…" Norberts iztaisnojās un nopētīja apvārsni, vai kaut kur nemanīs savu jauno draugu karotājvaroni. Bez milzu pēdu nospiedumiem putekļos, kas stiepās pāri korei, nekā cita nebija. "DŽO!" viņš kliedza. "DŽO!"
Izmisīgā skaņa atbalsojās kailajos kalnos un izzuda bez atbildes.
"DŽO!!"
Veronika uzspurdza gaisā un nolaidās viņam uz pleca. "Diez vai Džo var tevi dzirdēt," viņa klusi teica.
"Nekad jau nevar zināt," sacīja Norberts, un viņa lūdzošajā balsī skanēja vēlēšanās, kaut tā būtu. "Ja nu mans vectēvocis Lerijs Nelaimīgais man kaut ko iemācīja, tad tas ir nekad nezaudēt cerību. "Kaut kas gadīsies," tā viņš mēdza teikt, iekams pūķis viņu apēda. "Kaut kas gadīsies…""
"Baidos, ka tas ir gadījies," Randalfs maigi teica. Viņš turēja rokā saplacinātu nespodra sudraba disku.
"K… kas tas ir?" Norberts nodrebinājās.
Randalfs viņam parādīja saliekto melno rokturi, kas rēgojās vienā malā. "Sarkasma bruņucepure," viņš sacīja.
"Nē," Norberts noelsās. "Nevar būt… Tu taču nedomā…"
"Kā tu pareizi teici," Veronika sarūgtināta nomurmināja, "tu dabū to, par ko tu maksā." Viņa noklakšķināja. "Skopulis!"
"Bet tā nevar būt viņa bruņucepure," teica Norberts, aptaustīdams plakano metāla gabalu. "Lūdzu, pasaki, ka tā nav."
"Baidos, ka ir gan," sacīja Randalfs. Viņš papurināja galvu. "Pilnīgi saplacināta. Saberzta miltos. Sadauzīta. Plakanāka par uzsprāgušu gāzes vardi, pat tā varētu teikt…"
"Izbeidz!" Norberts iegaudojās un ar rokām aizspieda ausis. "Izbeidz! Izbeidz! Izbeidz!"
"Mieru, mieru," teica Randalfs un paplikšķināja Norbertam pa roku. "Ir jau labi, Norbert."
"Bet nav gan labi, kungs!" Norberts bļāva. "Nemaz nav labi. Vispirms Kventins. Tagad Džo!" Viņš no kabatas izvilka netīru mutautu un skaļi izšņauca degunu. "Es to vienkārši nevaru izturēt!"
Veronika metās virsū Randalfam. "Tu pie tā visa esi vainigs!" viņa kliedza. "Es ne mirkli nedomāju, ka Džo tam ir gatavs. Ir nu gan karotājvaronis!"
"Bet viņš tāds bija" Randalfs iebilda. "Es pats viņu atsaucu…"
"Tu atsauci Kventinu!" nerimās Veronika. "Un kas ar vinu notika?"
"Au-vai-vai!" vaimanāja Norberts.
"Norbert, esi rāms!" uzsauca Randalfs. "Mēs varam atsaukt vēl citus karotājvaroņus. Pat labākus…"
""AU-AU-VAI!"
"Trešā reize ir laimīga, ja?" Veronika pajautāja. "Nu vai zini, Randalf, tu gan reizēm vari būt nejūtīgs. Varbūt paņem līdzi to saliekto cepeša dakšu un samīcīto kastroli?" viņa nicīgi ieteica. "Varbūt varēsi dabūt atlīdzību!"
"Tā nu gan ir ideja," domīgi sacīja Randalfs.
"AU-VAI-VAI!"
"Slikta ideja," Randalfs steidzīgi piebilda. "Protams, man ne prātā nenāk…"
"Tev taisnība," teica Veronika. "Grablijs tam nemūžam nepiekristu."
"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Es brīnos par tevi. Neņem viņu vērā, Norbert."
"Bet ko tad mēs darīsim, kungs?" Norberts raudulīgi vaicāja.
"Mēs nevaram palikt te," sacīja Randalfs. "Un man nav nekādas patikas atgriezties pie Ragainā Barona. Ja mēs viņam pastāstīsim, ka tas nelietis milzis vēl aizvien ir savā vaļā un ka mēs vēl turklāt esam pazaudējuši savu karotājvaroni," viņš turpināja, kamēr Norberts nošņaukājās mutautā, "viņš nebūs nekāds laimīgais Ragainais Barons."
"Es neesmu laimīgs," sacīja Ragainais Barons, staigādams šurp un turp pa lielo pieņemšanas zāli. "Es nemaz neesmu laimīgs!" Viņš centās sevī panākt attiecīgu noskaņojumu.
Vispirms jau Ingrida visu dienu nebija likusi mieru ar saviem dārgajiem dziedošajiem aizkariem, un nebija nekādu ziņu no Grablija, kopš viņš tam bija iedevis maisiņu ar sudraba nieķeļiem. Vēl ļaunāk, pili bija apsēdusi nepārtraukta goblinu, elfu un troļļu plūsma, kas visi žēlojās par saplacinātu ražu, par norautiem salmu jumtiem, par saspiestām aitām, un ko viņš kā Jezgas zemes Ragainais Barons domājot darīt, lai vērstu to par labu? To viņi visi vēlējās zināt.
"Viss ir manā ziņā," viņš tiem bija teicis. "Tieši šobrīd slavens burvis un labi apmācīts karotājvaronis ir ceļā, lai tiktu galā ar nelietīgo milzi." Tomēr viņam pašam šie vārdi neizklausījās diez ko patiesi.
Ragainais Barons noņurdēja. "Randalfs Gudrais, tik tiešām! Es esmu valkājis gudrākus apakšbikšu pārus!"
Viņš desmito reizi tikpat minūšu laikā paskatījās pulkstenī un piegāja pie loga.
"Visa šī neciešamā gaidīšana!" viņš novaidējās, skatīdamies laukā. "Tā ir tā nelaime, kad esi tik varens un svarīgs. Pusi mūža tu pavadi, gaidot, kad citi izpildīs tavas pavēles!"
"VOL-TER!"
Ingridas griezīgā balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis nazis, la ka sacēlās putekļi un Ragainajam Baronam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Viņš aizvēra acis un lēni izskaitīja lulz desmit. Uz kādu mirkli viņš pilnīgi bija aizmirsis savu sievu. Tas nekad nebija prātīgi.
" VOLTER!" viņa spalgi kliedza. Kristāla lustra klusi iešķindējās. "Vai tu mani dzirdi?"
"Deviņi… desmit." Ragainais Barons atvēra acis. "Skaļi
un skaidri, manu mazo ritulmaizlt," viņš atsaucās.
"Nesaukā mani par rituļmaizīti," Ingrida kliedza. "Kur ir mani dziedošie aizkari? To es gribētu zināt. Kur tie ir, Volter?"'
"Viss ir manā ziņā," Ragainais Barons atbildēja. "Es tos gaidu kuru katru bridi."
"To pašu tu teici pirms stundas," Ingrida iebilda. "Bet katru reizi, kad klaudzina pie durvīm, tas ir vēl kāds, kas žēlojas par savām draņķa aitām!"
"Tagad kuru katru bridi," Ragainais Barons viņai apgalvoja.
"Labāk nemelo man, Volter," sacīja Ingrida, un viņas balsī, tai kļūstot klusākai, ieskanējās draudi. "Vai atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad es tevi pieķēru melos?"
"Par daudz labi atceros," attrauca Ragainais Barons un maigi noglāstīja savas spurainās ūsas. Zaļā krāsa, ūsām augot, bija gandrīz izzudusi.
"Nākamreiz es izlietošu visu pudeli!" viņa kliedza.
Ragainais Barons saviebās un bēdīgi paskatījās uz tukšo ceļu. "Kur tu esi, Grablij?" viņš nomurmināja. "Nepievil mani…"
"Un drāšu suku!" Ingrida piebilda.
Ragainā Barona acis ieguva metālisku mirdzumu. "Ja tu tiešām mani pievilsi, Grablij, tad tevi gaidīs vieta blakus Randalfam lejā pagraba cietumā."
"Volter!"
"Vismazākā cietuma kamera bez logiem."
"Volter!"
"Un divdesmit īpaši izvēlētas smirdcūkas sabiedrībai…"
"Kāds ir pie durvīm, Volter!" Ingrida iebļāvās. "Vai man viss jādara pašai?" "Un pastāvīgi Baroneses apmeklējumi," Ragainais Barons nomurmināja, steigdamies uz durvju pusi. "Es jau eju, mana mīļā!"
"Labi darīts!" ar izsmieklu nokliedzās Ingrida. "Un tevis paša labā, Volter, es ceru, ka tur beidzot ieradušies dziedošie aizkari. Man līdz nāvei apnicis klausīties par saspiestām aitām. Es gribu, lai mani ieaijā, Volter. Es gribu, lai mani mierina…"