"Un tevi gan ieaijās, gan mierinās, manu cukurzirnīt," Ragainais Barons sauca pretī.
Viņš atvēra durvis. Neliela auguma smalks indivīds svītrainā tunikā un ar spalvu pie cepures stāvēja uz augšējā pakāpiena. "Sveicienu elfs!" viņš paziņoja. "Es nesu sveicienus no Grablija kunga Goblinpilsētā."
"Vai sveicieniem līdzi ir arī kāds sainis?" Ragainais Barons cerīgi jautāja.
"Nē, tikai ziņa," teica elfs, nodūris galvu un skumji to papurinājis.
Ragainais Barons izbolīja acis. "Un kāda ir ziņa?" viņš prasīja.
Elfs dziļi ievilka elpu un ieklepojās.
"Izceļojies līdz Jezgas zemes malai uz visām četrām debespusēm, Grablijs no Goblinpilsētas ir ieguvis gabalu apburta auduma, kurš jau pašlaik tiek veidots par dziedošajiem aizkariem, kādi iepriekš nav ne redzēti, ne dzirdēti."
"Labi, ka tā," Ragainais Barons nomurmināja.
"Tomēr…" elfs turpināja.
Ragainais Barons pacēla roku. "Tomēr?" viņš pārjautāja. "Man nepatīk šī vārda skaņa."
"Es varētu uzreiz pāriet pie: "labākie novēlējumi", ja tev tīk," sacīja elfs.
"Vai ziņojumā nekas nav par to, kad aizkari būs gatavi?" vaicāja Ragainais Barons.
"Tā ir tā daļa, kas seko "tomēr"," paskaidroja elfs.
Ragainais Barons noklakšķināja mēli. Viņš varēja dzirdēt, kā virs galvas Ingrida aizvien nepacietīgāk slāj šurp un turp. "Nu tad labi," viņš nopūtās. "Saki to."
"Tomēr," atsāka elfs, "neparedzētu apstākļu dēļ aizkaru gatavošana prasa mazliet vairāk laika, nekā domāts. Iespējams, tie tev tiks piegādāti pats vēlākais rītdien tējas laikā.
"Rītdien tējas laikā!" noelsās Ragainais Barons. "Iespējams!"
"Grablija Palētināto tērpu veikals vēlētos izmantot šo iespēju, lai atvainotos par iespējamām neērtībām…"
Ragainais Barons nosprauslājās. "Tu nezini ne pusi no tā," viņš nomurmināja. "Es nezinu, kā lai to visu paskaidroju viņai tur augšā." Viņš papurināja galvu. "Tas tad ir viss?" viņš jautāja sveicienu elfam.
Elfs pamāja ar galvu. "Tā kā būtu," viņš sacīja un pastiepa roku. "Tas maksās trīs misiņa diženus."
"Ko?" brīnījās Ragainais Barons. "Tu gribi teikt, ka Grablijs atsūtīja sveicienu elfu, nesamaksājis par marku?"
"Ak, jā," atjēdzās elfs. "Es biju piemirsis. Ir vēl postskripts. Atvainojos par marku. Par to var atskaitīt no galīgās summas, kad būsim norēķinājušies."
"No galīgās summas!" Ragainais Barons kliedza. "Kad būsim norēķinājušies! Es norēķināšos gan. Ar vienu cietumu, divdesmit sārtām smirdcūkām un nekam nederīgu burvi vajadzētu pietikt!"
"Vai tā ir ziņa, ko tu gribi nosūtīt atpakaļ?" jautāja sveicienu elfs.
"Jā, es…" Ragainais Barons sarauca pieri un nobraucīja zodu. "Tas ir, nē," viņš teica.
"Nē?"
"Nē," Ragainais Barons apstiprināja. "Tikai pateicies Grablijam par vēsti un pasaki viņam, ka es nepacietīgi gaidu viņa ierašanos…"
"VOLTER!"
"Viņa drīzu ierašanos," viņš sevi pārlaboja.
"Labi," sacīja sveicienu elfs, "lai gan man pašam tā smirdcūku ziņa patika labāk." Viņš otrreiz pastiepa roku.
Ragainais Barons nopūtās un iemeta plaukstā trīs diženus. Sveicienu elfs no kabatas izvilka marku, nolaizīja to un uzlīmēja sev uz pieres. Tad pagriezās un aizlēkšoja lejā pa kāpnēm un projām. Uz īsu brīdi Ragainais Barons iedomājās, ka viņš ir sveicienu elfs, kas dodas projām bez jebkādām rūpēm.
" VOZ-TER!!"
Bezrūpīgais sapnis nopaukšķēja. Ragainais Barons aizvēra durvis. "Jā, manu mīļumiņ," viņš sauca pret kāpņu augšu.
"Vai tie bija mani aizkari?" viņa kliedza pretī.
"Ne paši," Ragainais Barons atzinās.
"Kā lai to saprot?" noprasīja Ingrida.
"Tā bija ziņa par taviem aizkariem, mana mīļā," viņš paskaidroja. "Ir gadījusies maza ķeršanās…"
"Ķeršanās, Volter?" jautāja Ingrida. "Man nepatīk vārds ķeršanās. Tu to zini. Man tas nemaz nepatīk."
"Es zinu, manu dūjiņ," mierinoši teica Ragainais Barons. "Gadījušies neparedzēti apstākļi. Tu zini, kā tas ir! Grablijs apsolīja, ka rītdien tie būs klāt," viņš piebilda.
"Rītdien!" spalgi iekliedzās Ingrida. "Un ko lai es šovakar daru? Es nespēšu gulēt ne ar pusaci, es vienkārši zinu, ka nespēšu. Un tu zini, kāda es varu būt, kad esmu pārāk nogurusi."
"Jā, zinu gan," garlaikoti teica Ragainais Barons.
"Īdzīga, Volter. Es būšu ļoti īdzīga. Tu mani nepazīsi!"
"Domāju, ka varētu gan pazīt," viņš pusbalsī nomurmināja. "Tici man, Ingrid," viņš sauca pret kāpņu augšu, "šīs padarīšanas nevar steidzināt. Saproti, dziedošie aizkari, Ingrid, gatavoti no smalkākā apburtā auduma, ko izpušķojis, apdarinājis un ar rokām šuvis meistarīgs elfu drēbnieks. Būs bijis vērts gaidīt, kad tie būs klāt, dodu savu vārdu…"
"Ja tie būs klāt," Ingrida kliedza, un visa pils nodrebēja, kad viņa aizcirta savas guļamistabas durvis. No augšas atbalsojās skaļi būkšķi un apslāpēti šņuksti, Ingridai mētājoties pa istabu.
Ragainais Barons papurināja galvu. "Tā pilnībā ir tava vaina, Grablij," viņš sacīja. "Kāpēc ielikt sasodītu dziedošo aizkaru sasodītu reklāmu tajā tavā sasodītajā katalogā, ja tev īstenībā nav krājumā to sasodīto dziedošo aizkaru un tev tie jādzenā rokā pa visu Jezgas zemi? Sasodīti savāds veids, kā veikt darījumus!" Viņš samiedza acis. "Tu esi sarūgtinājis manu mīļo Ingridu, tiešām gan, un, kad Ingrida ir sarūgtināta, es esmu sarūgtināts! Un kad es esmu sarūgtināts…"
"Ragainais Barons būs tik apmierināts ar mani," sacīja Grablijs.
"To tu jau teici," nomurmināja goblins, atkal apgādādams ar diegu savu šujamo elfu. "Divas reizes."
"Bet viņš tiešām būs apmierināts!" Grablijs atkārtoja. "Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu viņa seju…" "La, la, la," dziedāja audums.
Goblins paņēma lielas, mirdzošas šķēres, izklaja audumu uz darbgalda un sāka griezt to uz pusēm.
"La, la… Vai! Vai! Vai!"
"Vai tu izbeigsi?" uzkliedza goblins un nometa šķēres. Viņš pievērsās Grablijam. "Tu redzi, kāda man te ķibele! Katru reizi, kad es mēģinu pārgriezt drēbi uz pusēm, tā ceļ troksni. Un tas ir ļoti mulsinoši," viņš teica. "Vai tu pilnīgi droši zini, ka gribi aizkarus? Es varētu pagatavot ļoti jauku sarullējamo žalūziju."
Grablijs papurināja galvu. "Acīmredzot katalogā bija minēti dziedošie aizkari," viņš sacīja, "un Ragainajai Baronesei tie ir iekrituši sirdī."
Goblins atkal paņēma šķēres. "Vispirms es nesaprotu, kāpēc tu reklamē kaut ko tādu, kā tev nemaz nav noliktavā," viņš kurnēja.
"Tas ir pats dīvainākais," skaidroja Grablijs. "Es neatceros, ka būtu tos ielicis katalogā."
"Kāds taču to ir izdarījis," teica goblins.
"Es zinu," saraukdams pieri, sacīja Grablijs. "Es tikai to nesaprotu." Viņš pacēla acis. "Tomēr tagad man ir drēbe. Tas ir pats svarīgākais. Un, tiklīdz tu to būsi sašuvis aizkaros, es tos nogādāšu Ragainā Barona pilī. Tāpēc, ja tev nekas nav pretī…"
"Tev jau nekas," goblins norūca. "Tev nav jāstrādā ar audumu, kas negrib ciest klusu." Viņš aptaustīja nodriskāto drēbi, kas spalgi iekliedzās. "Uzdzen man šermuļus, tiešām gan."
"Še, ņem," teica Grablijs, no kabatas izvilkdams lielu, pūkainu ausu sildītāju pāri. "Pamēģini šos te."
Goblins skatījās uz tiem. "Ko lai es ar tiem iesāku?" viņš jautāja.