Viņš uzmanīgi izņēma papīra lapiņu no sava apmetņa krokām, uzmanīgi atlocīja to un nokremšļojās.
"Nu, aiziet," no Randalfa cepures apakšas atskanēja klusināta balss, un burvis sāka no lapiņas lasīt buramvārdus: "Esiet sveicināti, Jezgas zemes Trejādie Mēneši. Lejiet savu gaismu pār šiem Buramiem Vārdiem, kurus es šobrīd izrunāju… mm…"
"Tas viss ir ļoti labi un skaisti," iejaucās Veronika, "bet galvenokārt tev jākoncentrējas pēdējam gabalam."
"To es zinu," Randalfs nomurmināja caur sakostiem zobiem. "Esi tagad klusu. Es mēģinu koncentrēties."
"Tas nu būs pirmoreiz," komentēja Veronika, izspraukdamās no cepures malas apakšas.
Randalfs bēdīgi skatījās lejup uz lapiņu ar buramvārdiem. Lai kā viņam to negribējās atzīt, Veronikai bija taisnība. Viņam tiešām vajadzēja koncentrēties burvestības pēdējai daļai. Nelaime bija tā, ka lapiņas apakša bija noplēsta un līdz ar to vissvarīgākie buramvārdi karotājvaroņa piesaukšanai. Kārtējo reizi viņam nāksies improvizēt.
"Brīnumu Darītāj, Sarežģīto Mākslu Meistar, Satriecošo Prasmju Profesor… " viņš iesāka.
"Nepārcenties," brīdināja Veronika. "Kaut ko līdzīgu tu sacīji, kad iepriekšējo reizi piesauci karotājvaroni. Vai tu gribi vēl vienu Kventinu Kūku garnētāju?"
"Nē, tev taisnība," teica Randalfs. Viņš domīgi paberzēja bārdu. "Labi," viņš beidzot sacīja, "kā būs ar šo?" Viņš dziļi ievilka elpu.
"Stiprs… un uzticams… un… "Viņš uzmeta drūmu skatu Veronikai. "Spalvām, noaudzis. Ak, Trejādie Mēneši, uz šiem vārdiem spoži spīdiet. Lai tūdaļ parādās varens karotājvaronis!"
Sekoja spožs zibsnis, skaļš blīkšķis, un no kamīna vēlās violetu, dzeltenu un zaļu dūmu mākoņi. Randalfs, Norberts un Veronika pagriezās un ar pavērtu muti un knābi cieši lūkojās uz stāvu, kas parādījās starp izkustošajiem dūmiem.
"Kas tad tas?" jautāja Norberts.
Veronika aiz prieka ieķērcās. "Man tikai viens ir sakāms," viņa noķiķināja. "Atgriezies, Kventin Kūku garnētāj, viss ir piedots!"
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs, "un beidz ķiķināt. Viss būs kārtībā! Tici man, es esmu burvis."
1
Džo dusmīgi nometa rakstāmo un ar rokām aizspieda ausis, lai nedzirdētu apkārtējo troksni.
"Tas ir bezcerīgi!" viņš iegaudojās. "Bezcerīgi!"
Troksnis nāca no visām pusēm — no augšas, no apakšas, no blakus istabas… Tas bija tā, it kā viņš atrastos iespiests starp milzīgām trokšņa sviestmaizēm.
Viņam priekšā uz rakstāmgalda viņa angļu valodas mājas darba virsraksts "Mans neparastais piedzīvojums" rēgojās tukšas papīra lapas augšpusē. Bija agrs vakars un saulainas svētdienas beigas vasaras vidū, un, ja Džo vajadzēja pabeigt mājas darbu, lai to nodotu pirmdienas rītā, tad viņam vajadzēja ķerties pie darba. Bet kā lai viņš to varētu, ja visapkārt gāja vaļā tā ellišķīgā kņada?
Džo Džefersons dzīvoja mazā ķieģeļu mājiņā kopā ar māmiņu, tēti, vecāko māsu, jaunākajiem dvīņu brāļiem un savu suni Henriju. Paviršam vērotājam Džefersoni šķita jauka, mierīga ģimene. Vienīgi ieejot pa durvīm, kļuva skaidrs, ka viņi ne uz to pusi tādi nebija.
Džefersona kundze strādāja bankā. Viņa bija gara, slaida tumšmate un fanātiski lepojās ar savām mājām. Džefersona kungs ceļojošs komivojažieris dienās un dedzīgs "dari pats" darbonis vakaros, nedēļas nogalēs,
svētku dienās un jebkurā citā brīdī, ko viņš varēja izbrīvēt, bija neliela auguma, plecīgs un nekad nejutās laimīgāks kā tad, kad bija satvēris rokās kādu motorrīku.
Gadu gaitā Džefersona kungs bija uzcēlis garāžu, izbūvējis bēniņus, izlauzis dažas istabu sienas, pielicis pie citām sienām plauktus un skapīšus, uzmeistarojis ziemas dārzu, ainaviski iekopis dārzu un pašlaik darbojās ap virtuves paplašināšanu. Vismaz tā viņš mēdza teikt. Pēc Džefersona kundzes domām, tas, ko viņas vīrs prata vislabāk, bija radīt nekārtību.
Tieši šajā brīdī elektriskais urbis cītīgi cīnījās ar putekļu sūcēju, jo Džefersona kundze sekoja Džefersona kungam pa virtuvi, pagarinājuma caunili augstu pacēlusi kā gaismas zobenu, iesūkdama putekļus no gaisa, iekams tie paguva nosēsties.
Troksnim vibrējot augšup cauri guļamistabas grīdai, Džo papurināja galvu. Tādā tempā viņš nekad nepabeigs mājas darbu, un, ja tā, tad viņam būs nopietnas nepatikšanas ar Diksones kundzi. Viņš paguris vēlējās saprast, kāpēc viņa tētis nebija izvēlējies kādu jauku, klusu vaļasprieku piemēram, šahu vai izšūšanu un kāpēc viņa māmiņa nevarēja būt
kaut mazliet mazāk apsēsta ar tieksmi uz tīrību. Un kāpēc viņa māsai Ellai, kurai bija pārbūvētā bēniņu istaba viņam virs galvas, vajadzēja darīt pilnīgi visu no žurnāla šķirstīšanas līdz skropstu krāsošanai skaļas, dārdošas mūzikas pavadījumā. Un kāpēc dvīņu iemīļotā rotaļa bija bļaujot vajāt vienam otru augšup un lejup pa kāpnēm.
Džo atvēra rakstāmgalda atvilktni, izņēma ausu aizbāžņus un jau taisījās iebāzt tos ausīs, kad Henrijs asinsstindzinoši iekaucās un sāka nikni riet.
"Pietiek!" Džo iekliedzās. Viņš pielēca kājās un traucās pāri istabai. "Henrij!" viņš sauca. "Šurp, draudziņ."
Riešana pieņēmās spēkā. Tā nāca no vannasistabas. Tāpat kā Marka un Meta sajūsmas spiedzieni.
"Viņš ir te iekšā, Džo," viņi kliedza.
"Henrij!" Džo atkal sauca. "Pie kājas!"
Henrijs izbrāzās uz kāpņu laukuma un, asti luncinot, ar izkārtu mēli nostājās Džo priekšā. Dvīņi parādījās aiz viņa.
"Viņš atkal dzēra no poda," viņi satraukti kliedza. "Tāpēc mēs norāvām ūdeni!"
Džo paskatījās lejup uz Henrija pilošo, spalvaino purnu. "Tā tev vajadzēja," viņš iesmējās.
Suns laimīgi ierējās un pacēla ķepu. Augšā atvērās Ellas istabas durvis, un mūzika kļuva vēl skaļāka. Atskanēja Ellas saniknotā balss.
"Lieciet tam sunim aizvērties!" vina kliedza.
>
Apakšstāvā elektriskā urbja skaņu pēkšņi aizstāja skaļi āmura sitieni.
"Iesim, draudziņ," teica Džo. "Pazudīsim no šīs trakomājas!"
Viņš pagriezās un, Henrijam sekojot pa pēdām, nokāpa lejasstāvā, paķēra pavadu no āķa blakus durvīm un jau taisījās iet, kad māmiņa pamanīja viņu.
"LJz kurieni tu iesi?" viņa sauca, pārkliedzot putekļu sūcēju un āmuru.
Vietējā parkā nebija neviena cilvēka. Džo pacēla kociņu, aizsvieda, Henrijs aizdrāzās kociņam pakal un nometa to viņam pie kājām, gaidot nākamo sviedienu. Džo plati pasmaidīja. Lai cik uztraucoša iegrozījās dzīve, viņš vienmēr varēja paļauties, ka Henrijs viņu uzjautrinās. Viņš pabužināja sunim ausis un otrreiz pasvieda kociņu, tad devās Henrijam pakaļ.
Viņi gāja pa zāli, garām koku pudurim un lejup pa nogāzi. Tuvojoties strautam, Džo uzsvilpa Henrijam, lai tas pienāk klāt, un piesprādzēja pavadu. Ja Henrijs atkal mestos bradāt netīrajā ūdenī, māmiņa sajuktu prātā!
Viņš sirsnīgi paglaudīja sunim galvu. "Nāc, draudziņ, mums jādodas atpakaļ. Tas domraksts pats neuzrakstīsies." Viņš pagriezās, lai ietu. "Mans neparastais piedzīvojums," viņš nomurmināja. "Kāds stulbs virsraksts… Henrij, kas tev lēcies?"
Henrijs stāvēja pilnīgi sastindzis, spalvas uz muguras bija sacēlušās, ausis un deguns raustījās.
"Kas ir, draudziņ?" Džo nometās ceļos un sekoja suņa ciešajam skatienam.