"Tie ir ausu sildītāji, muļķi," aizkaitināts paskaidroja Grablijs. "Tos liek uz ausīm."
Goblins darīja, kā viņam bija teikts, izlīdzināja audumu un izslēja augšup īkšķi. Viņš neko nebija dzirdējis.
"Lieliski," sacīja Grablijs. "Tagad ķeries pie aizkariem."
Goblins truli skatījās uz viņu.
"Ķeries klāt pie aizkariem!" kliedza Grablijs.
Goblins sarauca pieri un ar muti izveidoja vārdu: "Ko?"
Grablijs saniknots pacēla vienu no ausu sildītājiem un pieliecās uz priekšu. "ĶERIES KLĀT PIE AIZKARIEM!" viņš auroja goblinam ausī.
"Labi, labi," atsaucās goblins, iegrozīdams ausu sildītājus atpakaļ vietā. "Es neesmu kurls!"
"Dodiet man spēku!" Grablijs nomurmināja.
Goblins apsēdās uz ķebļa, atkal paņēma šķēres un šoreiz par spīti dziedāšanai, gaudām un biežajiem " Vai!" saucieniem pārgrieza drēbi un palaida šujamo elfu mežonīgā ātrumā apmētāt vīles.
"Ļoti jauki," atzina Grablijs, beidzot paceldams aizkarus. "Ļoti mājīgi. īsti dziedošie aizkari."
"La, la, la. La, la, /«/'dziedāja aizkari nesaskanīgā duetā.
"Kas tad tā par dziedāšanu!" iebilda goblins. "Drīzāk jau pēc…"
"Vismaz tu nesāc," pārtrauca Grablijs. "Ragainā Baronese neatšķir skaņu toņus. Viņai tie patiks, un vienīgi tas ir no svara." Viņš sarauca pieri. "Randalfs Gudrais," viņš sacīja. "Gudrais, patiesi! Ceļā uz Milžu kalniem. Ne visai gudri, ja man kāds jautā!"
"Mēs atnācām, mēs ieraudzījām, mēs aizbēgām," teica Veronika, sēdēdama Randalfam uz galvas, tikmēr Norberts slāja atpakaļ lejā pa kalnu ceļu. "Džo Barbariskais, varenais karotājvaronis un Henrijs Spalvainais, uzticamais kaujas suns pazuduši, iespējams, samalti miltos…"
"Jā, labi, Veronika," sacīja Randalfs. "Mēs tevi sapratām."
"Engelberts Milzīgais," viņa turpināja, "pazudis, iespējams, spiež aitas…"
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.
Norberts notrauca asaru. "Vai tu jau esi izlēmis, uz kurieni mēs ejam, kungs?"
Randalfs nopūtās un pamāja ar galvu. "Uz mājām," viņš teica.
"Uz mājām, kungs?" pārprasīja Norberts.
"Jā, Norbert," apstiprināja Randalfs. "Iesim mājās."
.
9
Divi no Jezgas zemes trim mēnešiem bija augstu debesīs. Tie spoži apspīdēja aptuveni divdesmit milžu sanāksmi; tie visi sēdēja savu alu priekšā ap rūcošu milzu ugunskuru. Gaisā atbalsojās klusa, apmierināta žļerkstoņa, milžiem sūkājot īkšķus.
Viens milzis lielākais no visiem saņēmis rokā suni, lēnām to berzēja uz augšu un uz leju gar vaigu un laimīgi smaidīja. Suns luncināja asti un izdeva dīvainas jodelējošas ārkārtēja apmierinājuma rejas.
Viens no milžiem izņēma īkšķi no mutes un pagriezās pret blakusstāvošo zēnu. "Vecais Engelberts atkal ir tāds pats kā agrāk," viņš sacīja.
"Jā, tu esi viņu nomierinājis, Džo," teica cits.
"Viņam tikai vajadzēja mazliet izpratnes," turpināja pirmais milzis.
"Tā mums visiem ir vajadzīga," iemeta starpā trešais.
"Galu galā," atsāka pirmais, "kā jums tas patiktu, ja jūs būtu zaudējuši savu īpašo miera mīļumu?" Viņš pacēla noplukušu lācīti ar vienu aci, vienu ausi, vienu priekšķepu un bez pakaļķepām. "Es nezinu, ko es darītu, ja Turziņš pazustu!"
Džo pamāja ar galvu. Viņš īsti nespēja noticēt tam, ko redzēja un dzirdēja. Pārējie milži citu pēc cita pacēla savus miera mīļumus netīru, pūkainu trusīti, mīkstu sedziņu, skrandainu dvieļa gabalu…
"Protams, Engelberts vienmēr sevišķi lepojās ar savu miera mīļumu," sacīja pirmais milzis. "Tas bija mazliet netīrs. Un izdilis. Bet Engelbertam tas bija mīļš. Un vai tu zini, kāpēc?"
"Kāpēc?" vaicāja Džo.
"Tāpēc, ka tas bija apburts," paskaidroja milzis. "Tas dziedāja."
"Vai tiešām?" domīgi teica Džo.
"Viņa māte to viņam pagādāja, kad viņš bija bērns," milzis turpināja. "No kācla Apburtā ezera burvja. Viņu sauca Rodžers Grumbainais…"
"Protams, tas bija vēl pirms burvji pazuda," otrais milzis viņu pārtrauca. "Mūsu dienās nevar dabūt neko apburtu. Tas miera mīļums bija unikāls. Neaizstājams."
"Tāpēc Engelberts to uztvēra tik sāpīgi, kad tas pazuda.
Katru vakaru tas mēdza vinu iemidzināt."
"Engelbertam bija mīļš viņa miera mīļums," teica otrais milzis. "Viņš teica, ka tas smaržojot pēc siltiem apkampieniem, ņēma to visur sev līdzi…"
Engelberts, kurš noteikti bija klausījies, pēkšņi paliecās uz priekšu. "Līdz kāds to paņēma!" viņš iesaucās. "Pagājušo nedēļu es pamodos un, še tev, tas bija pazudis." Viņa seja apmācās. "To nozaga! Kāds bija nozadzis manu miera mīļumu. Manu jauko, dziedošo miera mīļumu…"
"Mieru, lielo puis," pārējie milži viņu apsauca. "Esi rāms."
Tas Engelbertu saniknoja, Engelberts turpināja ar drebošu balsi, viņa pūtainā seja piesarka. "Un no aitām nav nekāda labuma. Tās, iespējams, ir mīkstas, bet tās izdod tik briesmīgu skaņu pat tad, ja tās tikai vieglītēm saspiež."
Henrijs satraukti ierējās un nolaizīja Engelberta apaļo degunu. Plats smaids parādījās milža sejā.
"Nevis kā šis te Henrijs," viņš sacīja. "Viņam ir jauka dziedamā balss."
"Tas miera mīļums," iejautājās Džo, "vai tas skanēja la, la, la…?" viņš dungoja cik vien iespējams zemā un stenošā balsī.
"Jā," milži satraukti apliecināja. "Kā tu to zināji?"
"Iespējams, ka esmu to redzējis," Džo teica, atcerēdamies tikšanos ar Grabliju uz ceļa no Elfu meža.
"Lai nu kā, tam tagad nav nozīmes," Engelberts sacīja. "Man vairs nav vajadzīgs mans vecais miera mīļums. Tagad man ir Henrijs." Viņš atkal mīļi paberzēja Henriju uz augšu un uz leju pa vaigu.
Henrijs aiz prieka luncināja asti un dīvaini, jodelējoši ierējās. Engelberts iesmējās.
"Paklausieties tikai," viņš teica, pakutinādams tam videni. "Viņš ir lielisks."
Džo skumji palocīja galvu. "Man ari tā liekas," viņš pie krita. "Nelaime ir tāda, Engelbert, ka viņš pieder man. Un man arī viņa pietrūks. Viņš ir bijis mans, kopš bija mazs kucēns."
Engelberts pacēla acis. Viņam atkārās žoklis. "Tu… tu taču nevedīsi viņu projām, ko?" viņš jautāja. "Tu neatstāsi Engelbertu atkal bez miera mīļuma? Es to neizturētu."
"Un tu zini, kas notika pagājušo reizi," citi milži viņu brīdināja.
"Es zinu," sacīja Džo. Viņš vērsās pie Engelberta. "Bet ja nu es dabūtu tavu īsto miera mīļumu atpakaļ," viņš ieminējās, "vai tad es varētu atdabūt Henriju sev?"
Milzis sabozās. "To nu es nezinu," viņš negribīgi atbildēja.
"Engelbert, es runāju par tavu veco miera mīļumu," Džo klusi teica. "Tavu vislabāko miera mīļumu. To miera mīļumu, kas tev piederējis, kopš biji milžu bērns; kas tevi iemidzina un smaržo pēc siltiem apkampieniem." Viņš pasmaidīja. "To miera mīļumu, kuru tu mīli tikpat ļoti, kā es mīlu Henriju."
Engelberts paskatījās uz Džo, tad uz Henriju, tad atkal uz Džo.
"Nu tad labi," viņš beidzot sacīja. "Norunāts."
Nākamajā dienā drīz pēc tējas laika pie pils durvīm atskanēja skaļš klaudziens. Ragainais Barons skrēja atvērt. Durvīs stāvēja Grablijs.
"Beidzot!" Ragainais Barons iesaucās. "Tev tas prasīja mūžību!"
"Ar dziedošajiem aizkariem nevar steigties," Grablijs paskaidroja. Saticis sveicienu elfu pusceļā starp Goblinpilsētu un pili, viņš jau zināja, cik izmisīgi Ragainais Barons vēlas tos saņemt. "Turklāt," viņš piebilda, "ko nozīmē tas par cietumiem un burvjiem, un sārtajām smirdcūkām?"