"Neraizējies!" Ragainais Barons attrauca. "Tev ir aizkari, vienīgi tas ir svarīgi." Viņš sarauca pieri. "Kur tie ir?"
Grablijs noņēma mugursomu un atvēra to. Priekšnamu pildīja divu apslāpētu balsu nesaskanīga dziedāšana. Grablijs izvilka aizkaru pāri un izrādīja tos uz saliektas rokas.
"Tie izskatās mazliet noplukuši," piezīmēja Ragainais Barons. Viņš sašķobīja degunu. "Un tie mazliet ož," viņš piebilda. "Varbūt tādēļ tu varētu mazliet atlaist no galīgās cenas…"
"Tu laikam joko," stipri apvainojies, iebilda Grablijs. "Šie dziedošie aizkari ir unikāli. Tu neticētu, kā man nācās nopūlēties, lai tos atrastu."
Dūcošā dziesma kļuva skaļāka. Tā atbalsojās zem velvētajiem griestiem un uzvijās augšup pa kāpnēm.
"Volter!" atskanēja griezīga, tomēr cerību pilna balss. "Vai tā ir dziedāšana, ko es dzirdu? Vai mani dziedošie aizkari beidzot ir klāt?"
"J… jā, tie ir klāt," Ragainais Barons sauca uz augšu. "Ja šo neskanīgo kakofoniju var saukt par dziedāšanu," viņš pusbalsī nomurmināja.
"Protams, es tev tos neuzspiežu," sacīja Grablijs, salocīdams aizkarus. "Ja tu tos nevēlies, es zinu daudzus, kas vēlas…"
"Ak, Volter!" Ingrida atsaucās. "Tu brīnišķīgo Ragaino Baron, tu! Es zināju, ka mani nepievilsi. Es ne mirkli par tevi nešaubījos."
"Bet, ja tu tos liesām vēlies," Grablijs turpināja, atvērdams mugursomu, "tad, kā tu labi zini, tu esi man parādā maisiņu ar sudraba nieķeļiem."
"Laupīšana gaišā dienas laikā," Ragainais Barons žēlojās. "Viens maisiņš ir vairāk nekā pietiekami…"
"VOLTER!" Ingrida spalgi kliedza. "Es esmu pacietīga sieviete. Bet tu pārbaudi manu pacietību, Volter. Tu to noved līdz pēdējai robežai." Viņa uz brīdi apklusa. "ES GRIBU SAVUS DZIEDOŠOS AIZKARUS UZ VIETAS!"
"Tūlīt pat," Ragainais Barons atsaucās. Viņš pagriezās pret Grabliju un iegrūda viņam rokā maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Es pieņemu, ka aizkaru piekarināšana ir iekļauta cenā."
"Parasti ne," sacīja Grablijs. Ragainā Barona uzacis draudīgi satuvinājās. "Bet tādam dārgam klientam," viņš piebilda lišķīgā balsī, "esmu priecīgs pakalpot."
Tajā brīdī pie durvīm atskanēja mežonīga dauzīšanās. Grablijs salēcās. Ragainais Barons apsviedās apkārt.
"Kas tad nu?" viņš brīnījās.
"VOLTER!"
"Eju… tas ir, nāku…" Ragainais Barons atsaucās, dodamies vispirms uz kāpnēm, tad atpakaļ pie durvīm, ne mirkli nezinādams, vai viņš nāk vai iet.
Dauzīšana atsākās vēl skaļāk nekā iepriekš, un to pavadīja skaļi kliedzieni: "Atveriet! Atveriet! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!"
Ragainais Barons pacēla uzacis pret griestiem. "Ja ne viens, tad otrs!" viņš teica.
"VOL-TER!!"
"Uznes augšā aizkarus," Ragainais Barons izrīkoja Grabliju. "Es paskatīšos, kas ir pie durvīm. Iespējams, tas ir vēl viens gadījums, kad briesmīgi saspiestas aitas." Viņš papurināja galvu. "Kad tas Randalfs kritīs manās rokās…"
Kad Grablijs bija uzkāpis pa kāpnēm, Ragainais Barons šķērsoja priekšnamu. Tomēr, iekams viņš paguva pieiet pie durvīm, tās atsprāga vaļā un atsitās pret sienu. Durvju ailē Ragainais Barons ieraudzīja stiegrainu, izspūrušu jaunekli ar putekļainām drēbēm mugurā un vienu stulmzābaku kājā. "Nesaki man neko," Barons sa"Tu esi ieradies, lai žēlotos, ka tavas aitas ir saspiestas. Klausies, simt pirmo reizi…"
"Ragainais Barons," teica Džo, iesoļodams priekšnamā. "Tieši tas, ko es gribēju satikt." Viņš pastiepa roku. "Es esmu Džo. Vai atceries? Džo Barbariskais.
Karotā j varonis."
"Barbariskais? Karotājvaronis?" izklaidīgi pārjautāja Ragainais Barons, paskatīdamies garām Džo un augšup pa kāpnēm. "Džo… Ak, jā. Es tevi nepazinu bez kastroļa galvā. Kā tev klājas un kā tev veicās? Un kur ir tas burvis?"
No augšstāva atskanēja sajūsmināta ūjināšana un ājināšana. "Ak, Volter, tie ir dievīgi!" Ingrida sauca. "Nevienam citam nav nekā tāda. Brīnišķīgi! Modes kalngali!" Uz brīdi iestājās klusums. "Tie taču ir modes kalngali, vai ne, Volter?"
"Jā, mīļā," viņš garlaikoti atbildēja. "Un labas gaumes virsotne."
Džo pasmaidīja.
"Jauni aizkari," Ragainais Barons paskaidroja.
"La, la, la. La, la, la…"
"Dziedošie aizkari," viņš turpināja. "Ingridai tie iekrituši sirdī. Acīmredzot tādi tagad ir modē."
"Jā," piekrita Džo. "Tā man Grablijs teica, kad es viņu satiku."
"Dziedošie aizkari!" Ingrida trallināja. "Pašai savi dziedošie aizkari!"
"Ļoti liels retums," sacīja Džo. "Ļoti grūti dabūjami, katru dienu nepatrāpās apburts audums."
"Un kas par to?" pēkšņi kā aizsargādamies jautāja Ragainais Barons. "Man tā šķiet, ka Ragainajam Baronam ir tiesības savai sievai laiku pa laikam nopirkt mazu dāvaniņu. Bet gribētu zināt, ko tu te dari?"
Džo ievilka gaisu un iztaisnojās visā augumā. Šo daļu viņš bija vingrinājies pateikt. "Es, Džo Barbariskais, esmu izpildījis uzdevumu, kuru tu man uzticēji veikt."
"Ko tu esi…?" jautāja Ragainais Barons.
"Es esmu tev atgādājis Engelberta Milzīgā galvu."
Ragainajam Baronam iepletās mute. "Esi atgādājis?" viņš jautāja, tad aizdomīgi sarauca pieri. "Tad kur tā ir?"
"VĀĀĀĀĪĪĪ!!!"
Spalgs šausmu kliedziens noteikti bija visskaļākā skaņa, ko Ingrida visas dienas laikā bija izdevusi. Tas bija apdullinošs. No tā notrīcēja logu rūtis un nodrebēja kāpnes.
"VĀĀĀĀĀĀĪĪĪĪ!!!"
Pat Ragainais Barons, kas bija pieradis pie Ingridas histēriskās reakcijas uz zirnekļiem, kukaiņiem un nepiepildītām vēlmēm, saprata, ka šoreiz kaut kas tiešām nav kārtībā. Izklausījās, ka nabaga sieviete aiz šausmām zaudējusi prātu. Tur augšā kaut kas bija, un pirmo reizi, kopš Džo bija ielauzies, Ragainais Barons bija priecīgs, ka pilī ir karotājvaronis.
"Seko man," pavēlēja Barons, tad pagriezās un devās augšā pa kāpnēm.
Tiklīdz viņi iebrāzās Ingridas guļamistabā, aizcirtās durvis uz viņas personisko vannasistabu.
"Tiec no tā vaļā!" kliedza Ingrida, paglābusies aiz durvīm. "Tas ir pretīgs!"
Ragainais Barons paskatījās apkārt un logā ieraudzīja rēgojamies Engelberta Milzīgā galvu ar trim acīm. "Ko tas nozīmē?'" viņš noprasīja.
"Engelberta Milzīgā galva," atbildēja Džo. "Kā tu lūdzi."
"Bet tā vēl turas pie ķermeņa!" nodārdināja Ragainais Barons. "Tas ir briesmīgi! Kas tu par karotājvaroni?"
"Un kas tu par Ragaino Baronu?" Džo atcirta. "Nolaisties tik zemu, lai pirktu aizkarus, kas šūti no milža miera mīļuma!"
"No milža miera mīļuma?" pārsteigts pārjautāja Ragainais Barons.
"La, la, la… "neskanīgi dziedāja viena aizkaru puse.
"La, la, la…" otra puse dūca pretī.
Ragainais Barons iepleta acis. "Tu man saki, ka šie dziedošie aizkari ir gatavoti no milža miera mīļuma?"
Džo to apliecināja ar galvas mājienu. Tajā mirklī milzu spalvaina roka pasniedzās pa logu un satvēra vispirms vienu, tad otru aizkaru pusi un aizrāva tās projām.
"Grablij!" ierēcās Ragainais Barons. "Grablij, es pieprasu atpakaļ savu naudu!"
Bet Grablija tur vairs nebija. Kad viņa vārds atbalsojās pils sienās, viņš pats jau bija uz ceļa un steidzās atpakaļ uz Goblinpilsētu, ko kājas nes.
"Viens miera mīļums," Engelberts sacīja, berzēdams to augšup un lejup gar kreiso vaigu. "Otrs miera mīļums." Viņš berzēja otru augšup un lejup gar labo vaigu. "Pat labāk nekā iepriekš."
"Divtik labi," teica Džo, atvieglots, ka milzis nebija apbēdināts, redzot savu miera mīļumu pārgrieztu uz pusēm.