"Bija tieši tā, kā tu teici," skaidroja Džo un piesita ar pirkstu pie galvas. "Psiholoģija!"
"Redzi nu!" uzvaroši iesaucās Randalfs, "Vai es tev neteicu? Ar tavu Viltības trejzari un Sarkasma bruņucepuri…"
"Nē, nē," Džo viņu pārtrauca. " Tiem ar to nebija nekāda sakara. Īstenībā tie tikai traucēja, tāpēc es tos noņēmu." Viņš vainīgi pacēla acis. "Diemžēl tie tika mazliet samīcīti, kad Engelberts tiem netīšām uzkāpa virsū."
"Par to tagad neuztraucies," sacīja Randalfs. "Ko īsti tu domāji ar psiholoģiju?"
"Bija skaidrs, ka Engelbertam patīk Henrijs," Džo paskaidroja. "Tajā brīdī, kad viņš to pacēla un paberzēja uz augšu un uz leju sev gar vaigu, viņš bija cits milzis. īsts muļķis…"
Randalfs sarauca pieri. "Engelberts bija pazaudējis savu miera mīļumu, ja?" burvis jautāja. "Tādēļ milzis bija tik dusmīgs. Un, kad viņš atrada Henriju, viņš atkal nomierinājās."
Džo piekrītoši pamāja.
"Viss iekrīt savā vietā," sacīja Randalfs. "Niknuma uzplūdi. Saspiestās aitas. Norbert, tev būtu vajadzējis saprast."
"Piedod, kungs," Norberts atvainojās.
"Tomēr Henrijs tagad ir pie tevis," teica Randalfs, domīgi pētīdams suni. "Kā tev izdevās panākt, lai milzis tev vinu atdod?"
"Vienkārši," skaidroja Džo. "Es atradu miera mīļumu, ko viņš bija pazaudējis."
"Kur?" ar interesi jautāja Randalfs.
"Ragainā Barona pilī," sacīja Džo un pasmaidīja par Kandalfa acīmredzamo apjukumu. "Es mēģināšu atgādinat," viņš piedāvāja. "Mēs visi bijām redzējuši milža miera
mīļumu," viņš teica, "kad devāmies uz Milžu kalniem. Redzējām to un dzirdējām to…"
"Grābis!" Randalfs iesaucās. "Viņš taču, padusē iespiestu, nesa dziedošo audumu, vai ne? Tagad es atminos, viņš bija ceļā uz Goblinpilsētu, lai to pārvērstu aizkaros Ragainā Barona sievai." Viņš sarauca pieri. "Norbert, tu esi milzis. Es būtu gaidījis no tevis, ka tu pazītu cita milža miera mīļumu."
"Piedod, kungs," vēlreiz atvainojās Norberts. "Šķiet, ka man tā nav bijusi visai veiksmīga diena," viņš skumji piebilda.
"Grablij, Grablij," sacīja Randalfs, caur sakostiem zobiem ievilkdams elpu un purinādams galvu. "Es nekad viņam neesmu uzticējies. Kas par blēdi! Kas par nelieti! Nozagt milzim miera mīļumu! Viņa dēļ visā Jezgas zemē izcēlās nemiers." Viņš uzsita Džo pa pleciem. "Un tā tas būtu palicis, manu zēn, ja tu nebūtu nācis līdzi."
"Tas… tas nebija nekas liels," teica Džo.
'"Nekas liels?" Randalfs iekliedzās. "Džo Barbariskais, karotājvaroni no tālienes, Jezgas zeme mūžīgi būs tava parādniece."
"Tas ir labi," sacīja Džo, "bet tagad, ja tev ir vienalga, es tiešām, tiešām gribētu tikt mājās. Es savu esmu padarījis…"
"Bet Džo," iebilda Randalfs. "Džo Barbariskais. Ir kāds mazs apstāklis…"
"Ak, jā, es gandrīz aizmirsu," teica Džo, no kabatas izvilkdams maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Ragainais Barons to man iedeva. Tas ir mans atalgojums." Viņš sniedza to Randalfam. "Tu to vari ņemt. Tur, uz kurieni es dodos, tas man nebūs vajadzīgs."
"Ak, Džo!" iesaucās Randalfs. "Tava varonība ir nepārspējama, tava atjautība ir neatkārtojama, un tagad es
redzu, ka tava devība arī ir nesalīdzināma, un tomēr tas nebija tas mazais apstāklis, par kuru es runāju."
"Kas tad tas ir?" jautāja Džo. Viņam sirds sāka strauji sisties. "Es esmu izpildījis savu darījuma pusi. Tagad ir laiks tev pildīt savējo. Tev jānosūta mani mājās."
"Es to nevaru," viņš teica.
"Nevari?" pārvaicāja Džo. "Ko tu ar to gribi teikt, nevaru?
Randalfs nodūra acis. "Es gribu teikt nevaru," viņš atkārtoja.
"Zini, viņam ir taisnība," sacīja Veronika. "Viņš nemaz nezinātu, ar ko sākt, par to es galvoju."
Džo vēderā viss sagriezās. Galva noreiba. "Bet… bet tu dabūji mani šurp," viņš teica.
"Es zinu," sacīja Randalfs. "Es izmantoju savu karotājvaroņa atsaukšanas burvestību," viņš paskaidroja. "Diemžēl tā ir vienīgā burvestība, kas man ir pa rokai."
"Jāā," nicīgi novilka Veronika, "tas ir tāpēc, ka visas citas burvestības, ieskaitot karotājvaroņa atgriešanas burvestību, ir…"
"Ir citur," Randalfs steidzīgi pārtrauca.
"Vai tu to nevari dabūt?" jautāja Džo.
"Baidos, ka nevaru," atbildēja Randalfs.
"Tu gribi teikt, ka es te esmu iestrēdzis!" ar sašutumu iesaucās Džo.
"Pagaidām, jā," Randalfs apstiprināja.
"Nē, nē, man jātiek atpakaļ…" nerimās Džo. "Kāpēc tu to nevari dabūt?" viņš prasīja. "Kāpēc?"
"Tāpēc… tāpēc…" Randalfs minstinājās.
"Nu, izstāsti viņam," teica Veronika. "Tu zini, kur tā ir. (ialu galā ir tikai viena vieta, kur tā varētu būt!"
"Kur?" jautāja Džo.
Randalfs sašķobīja seju. "Ņirgu norā," viņš sacīja.
"Ņirgu norā?" pārjautāja Džo. "Tā atrodas Elfu meža vidū," paskaidroja Randalfs.
"Elfu meža vidū?" atkārtoja Džo. Veronika agrāk bija pieminējusi Elfu mežu. "Tur mitinās…" Randalfs spēcīgi nodrebinājās. "Doktors Kampiens."
"Doktors Kampiens…" lēni novilka Džo.
"Ko niekus!" iesaucās Veronika. "Viņš ir vairāk papagailis nekā es, un tas kaut ko nozīmē!"
"Doktors Kampiens ir… ir tas, kurš nozaga Rodžera Grumbainā Lielo burvestību grāmatu," Randalfs klāstīja. "Kopš tā laika viņš to lieto. Tu atminies lidojošos trauku skapjus?"
"Un skrejošos galda piederumus?" piebilda Norberts.
Džo pamāja ar galvu. Randalfs atkal nodrebinājās.
"Tas, bez šaubām, bija doktora Kampiena darbs," viņš sacīja. "Ja kaut kas Jezgas zemē saiet grīstē, tad vari derēt uz savu pēdējo nieķeli, ka tam visam kaut kur apakšā tu atradīsi doktoru Kampienu no Ņirgu noras!"
"Tā tas ir!" iesaucās Veronika.
"Viņš ir varas traks!" teica Randalfs. "Viņu nekas neapturēs, lai pārņemtu savā ziņā Jezgas zemi un kļūtu par tās absolūto valdnieku. Un, ja tas kaut kad notiktu," viņš turpināja, "tad visi Jezgas zemes iemītnieki būtu spiesti dancot pēc viņa ļaunās stabules…"
"Tā tas ir!" vēlreiz iekliedzās Veronika.
"Kas ir?" aizkaitināts noprasīja Randalfs.
"Ne jau Grablijs nozaga milža miera mīļumu," sacīja Veronika. "Viņš teica taisnību, ka esot to ieguvis caur pazīšanos. Jautājums, kurš ir tas paziņa?"
Randalfs papurināja galvu. "Tu taču negribi teikt…" viņš sacīja.
Veronika neiecietīgi noklakšķināja. "Tikai padomā par to. Kam no tā būtu labums, ja Engelberts niknumā iznīcinātu Ragainā Barona pili?" viņa vaicāja. "Kas būtu apsveicis mazu ķildu starp gobliniem un milžiem? Un no kurienes Grablijs nāca ar dziedošā auduma vīstokli? No Elfu meža! Un kas dzīvo Elfu mežā?"
"Doktors Kampiens," klusinātā unisonā teica Randalfs, Norberts un Veronika. "Nozagt milzim miera mīļumu! Kas vēl viņam ienāks prātā?" Viņi visi papurināja galvu.
Džo bija tas, kurš pārtrauca sekojošo ilgo klusumu. "Tas ir ērti," viņš sacīja.
Randalfs zobgalīgi paskatījās uz Džo. "Ērti?" viņš jautāja.
"Par to tu varēsi pārliecināties, kad mēs viņu apciemosim, lai palūgtu atdot Lielo burvestību grāmatu," viņš paskaidroja.
Randalfs satraukti iesmējās. "Džo, manu mīļo puisīt, neviens neiet ciemos uz Ņirgu noru. Tu nevari tā vienkārši palūgt doktoru Kampienu, lai viņš atdod burvestību grāmatu. Tieši to pašu bija domājuši Rodžers Grumbainais un citi burvji. "Mēs to jauki pārrunāsim pie tējas tases, Randalf," viņi teica, un paskat, kas ar viņiem notika!"
"Kas tad?" jautāja Džo.
"Nu, īstenībā es nezinu," atzinās Randalfs. "Bet vini neatgriezās!"
Džo paraustīja plecus. "Ja apciemot doktoru Kampienu no Ņirgu noras ir mana vienīgā iespēja atgriezties mājās, tad es esmu ar mieru riskēt. Turklāt," viņš piebilda, iekams Randalfs vai Veronika paguva ierunāties, "jūs esat piemirsuši kaut ko ļoti svarīgu."