"Un kas tas būtu?" jautāja Randalfs.
Džo pasmaidīja. "Es esmu DŽO BARBARISKAIS!" viņš pilnā balsī paziņoja.
"Es… es to zinu," nenoteikti iebilda Randalfs. "Bet…"
"Tici man," sacīja Džo. "Es esmu karotājvaronis."
Dzestrs vējš pūta caur Elfu meža kokiem. Lapas čabēja, zari čīkstēja. Meža pašā vidū plankumainā gaisma, kas apspīdēja Ņirgu noru, strauji gaisa.
"Mums neizdevās, saimniek," atskanēja doktora Kampiena palīga balss ar deguna pieskaņu.
"Jā," nāca pīkstoša atbilde, kurai sekoja augstas ņirgas. "Mums neizdevās."
"Un mēs tik labi izplānojām gājienu ar dziedošajiem aizkariem! Viltotais sludinājums katalogā. Engelberta Milzīgā miera mīļuma zādzība, ak, šie milži var būt tik stulbi! Kaulēšanās ar to pretīgo mazo goblinu Grabliju… Viss gāja tik labi."
"Jā," doktors Kampiens nepatīkami ieņirdzās, "ap šo laiku Jezgas zemē valdītu haoss! Un es būtu tās valdnieks. Nebiju domājis, ka mans vecais draugs Randalfs Māceklis spētu to burvestību pielietot vēlreiz." Ļaunās ņirgas pieņēmās spēkā. "Lai nolādēts tas karotājvaronis!"
"Gluži manas domas," viņa palīgs piekrita.
"Bet mūsu darbs turpināsies. Es izstrādāšu vēl labāku plānu. Tādu, kas nevar neizdoties! Es iznīcināšu karotājvaroni reizi par visām reizēm!" viņš kliedza, katru vārdu pavadīdams ar derdzīgām ņirgām. "Es pieveikšu Ragaino Baronu!"
Visā klajumā meža radības iztraucēja aizvien skaļākas balss skaņas. Kad tās sasniedza šausminošu kāpumu, ķekatpeles streipuļoja, koku truši krita no kokiem, bet iesnaudušies sikspārņputni, jau paguruši un cietuši pēc trauku skapju uzbrukuma, pameta savas laktas un aizlidoja debesīs.
"Tas izklausās pilnīgi lieliski," sacīja viņa palīgs. "Kā tagad būtu ar jauku tējas tasi un rituļmaizīti? Vienu es esmu īpaši garnējis ar taviem sejas vaibstiem…"
"Ko es bez tevis iesāktu, Kventin," teica doktors Kampiens. "Tagad man jāķeras pie sava plāna." Viņš nobraucīja zodu. "Man jāaptver visas iespējas. Jāparedz visas varbūtības." Viņš pacēla acis. "Es domāju par pūķiem. Es domāju par runkuļu marmelādi. Es domāju par mazām, džinkstošām tējkarotēm…" Viņš ieņirdzās un līksmi saberzēja rokas. "Tas būs nevainojami, Kventin."
"Oo, tu esi tik ļauns, saimniek," Kventins nomurrāja. Ņirgas kļuva draudošas. "Tu vēl neko neesi redzējis, tici man, Kventin," viņš sacīja. Viņa balss (un ņirgas) kļuva skaļāka. "Un Randalfs vai kāds cits neko nevar darīt, lai mani apturētu! ES, DOKTORS KAMPIENS NO ŅIRGU NORAS, KĻŪŠU PAR JEZGAS ZEMES KUNGU UN PAVĒLNIEKU!!!" viņš auroja un atmeta galvu neprātīgā triumfā. a Hī-hī-hī-bī-hī-bī-hī-bī…!"
.
2. GRAMATA TE MĪT PŪĶI
.
Prologs
Jezgas zemē bija iestājusies nakts un gaiss bija rāms. Tās trīs mēneši viens violets, viens dzeltens un viens zaļš bija izmētāti augstu tumšajās, skaidrajās debesīs. Tie spoži mirdzēja kā trīs starmeši, metot daudzkrāsainas gaismas un ēnas uz celtnēm, kokiem un Apburto ezeru, kas lidinājās gaisā virs ūdenskrituma. Mēneši apspīdēja lielu baru spožu galda un virtuves piederumu, kas stāvēja plašā puslokā pie lielas kalnu alas ieejas.
Kreisajā pusē bija nažu nodalījums. Vairākas glītas nažu rindas: daži gludi, daži roboti, daži taisni, daži liekti izkārtoti pēc lieluma no pieticīgiem sviesta nažiem priekšplānā, tālāk gaļas nažiem, maizes nažiem un virtuves nažiem līdz prāviem gaļas dalāmiem cirvjiem pakaļējās rindās.
Labajā pusē bija karotes, arī sastājušās glītās rindās: vispirms olu karotītes, tad tējkarotītes, tad deserta karotes un zupas karotes un beidzot visai kauslīga garu smeļamo kausu kolekcija, kuri visi centās ieņemt izdevīgāku vietu.
Starp šim sekcijām atradās pārējie. Visi no dakšām, putotājiem, iesmiem un lāpstiņām līdz dzirnaviņām un rīvēm, olu griezējiem, riekstu standziņām un ķiploku spiedēm.
Šķita, ka visi gaidīja. Bet ko gaidīja? Likās, ka neviens to nezina. Baumoja, ka maza tējkarotīte esot pazudusi un ka viņiem nevajadzētu sākt, iekams tā neatradīsies. Tomēr gaidīšana lika sevi manīt. Noskaņojums bija saspīlēts. Dakšas dīdījās, karotes stumdījās un grūstījās savā starpā, bet gaļas naži, ar kuriem labāk nekad neielaisties, sāka izrādīties, spiezdamies virsū smeļamajiem kausiem un mēģinādami uzsākt kautiņu ar visiem, izņemot gaļas dalāmos cirvjus.
Vidējās sekcijas priekšpusē -, stīvi turēdamies savrup, nepacietīgi trinkšķēja olu griezējs.
Kad gan tas viss sāksies?
Tieši tad priekšpusē bija kāda sakustēšanās. Cukura standziņas uzpūtīgi aizsoļoja pa putekļaino zemi un uzkāpa uz neliela laukakmens. Krāsainie mēneši atmirdzēja uz to nospodrinātajiem vijumiem un pinumiem. Standziņas pacēla vienu no savām spailēm un asi uzsita pa akmeni.
Neskaitot olu griezēju, kas uzreiz bija nogaidoši apklusis, neviens no galda un virtuves piederumiem nebija pamanījis jaunpienācēju priekšpusē. Standziņas atkal uzsita, šoreiz uzstājīgāk.
Pāris karošu tuvāk priekšpusei piebikstīja viena otrai un apsauca pārējās. Grupa siera nažu pārtrauca sarunu, piešķieba liektos asmeņus un pagriezās uz priekšu.
Cits pakaļ citam visi galda piederumi aprima, līdz bija tik kluss, ka varētu dzirdēt nokrītam zobu bakstāmo.
Centrālās sekcijas priekšpusē atskanēja apslāpēts blīkšķis, kur sudraba zobu bakstāmais bija nokritis zemē, tam sekoja murmināta atvainošanās, kad tas atkal piecēlās.
Cukura standziņas uzsita pa akmeni trešo reizi un pacēla vienu spaili augstu gaisā. Tad, būdamas apmierinātas, ka visi pievērsuši uzmanību, plaši pavicināja spaili.
Visi kā viens, galda piederumi sāka spēlēt, un gaiss pildījās ar savādu un uzmācīgu sitamo mūziku. Šķindot un žvadzot, klaudzot un rībot galda piederumi sekoja diriģējošo cukura standziņu pavēlēm, tagad spēlēt klusi, melodiski; tagad pieņemties spēkā, pamazām, pamazām, līdz krāšņam, skanīgam kāpumam.
Tieši tad, kad mūzika taisījās sasniegt skaļāko punktu, tai pēkšņi pievienojās cita skaņa. Tā bija dziļa un čerkstoša. No tās drebēja zeme. Tā nāca no alas ieejas.
Cukura standziņas atzinīgi pamāja un mudināja galda piederumus spēlēt vēl skaļāk. Galda piederumi paklausīja.
Nākamajā mirklī no alas ieejas piķa tumsas parādījās dūmu grīste, mirdzot mēnešu krāsainajā gaismā. Tā vijās un tinās, un aizpeldēja projām. Tās vietā nāca cita, kamēr dziļā, rībošā skaņa pieņēmās spēkā.
Kaut kas kustējās.
Debesis kļuva gaišākas, mēneši norietēja, un saule uzlēca, sākoties jaunai dienai Jezgas zemē. Ragainā Barona pilī skanēja smagi soļi un dusmīga murmināšana. Ragainais Barons pats noskrēja lejā pa pils kāpnēm un izgāja dārzā.
"Kur tās ir?" viņš kurnēja. "Kur tās varētu būt? E$ Ūūūf! Kas tas tāds?"
"Tas esmu es, kungs," atskanēja sīka balss. "Bensons."
Ragainais Barons paskatījās lejup uz zemi sev pie kājām, kur mazs goblins ar lielu degunu viens no pils dārzniekiem gulēja putekļos. "Skaties, kur tu ej, Benson."