"Labi, kungs. Piedod, kungs," viņš teica, pieceldamies kājās un tīrīdams sevi. "Es tikai veicu pēdējos darbus dārzā," viņš paskaidroja un plašā lokā norādīja ar roku.
Ragainais Barons paskatījās apkārt. Tā kā steķu galdi stāvēja tukši, teltis un letes gulēja zemē, gaidot, lai tās uzstāda, un maza goblinu armija ar pilnām rokām tekalēja šurp un turp, gobliniem nepārtraukti uzskrienot cits citam virsū, kopskats radīja iespaidu par pilnīgu haosu. Pēc tā, kā tas izskatījās, viņi tikko bija sākuši gatavot dārza svētkus.
"Par to nekas," viņš sacīja, satverdams Bensonu aiz piedurknes. "Vai tu tās neesi redzējis?"
"Kuras tad?" jautāja Bensons.
"Nevis kuras, tu plānprātiņ," auroja Ragainais Barons.
"Bet ko! Baroneses cukura standzinas! Vai tu tās neesi redzējis?"
Dārznieks lēni papurināja galvu. "Diemžēl neesmu, kungs," viņš teica. Ragainais Barons aizkaitināts nopūtās. "Tās droši vien ir pazudušas kā visi citi," Bensons turpināja.
"Citi?" Ragainais Barons ierēcas. "Ka lai to saprot, citi?"
"Visi citi galda piederumi. Pavārs nekur nevienu nevar atrast. Tie ir pazuduši. Visi. Visā pilī nav palicis pat ne sudraba zobu bakstāmais."
Ragainais Barons nobālēja. "Vai tu man saki?… Vai tu gribi teikt?…" Viņš norija siekalas. "Vai vismaz ir kāds sviesta nazis? Pasaki man, ka ir daži sviesta naži."
"Nē, nav."
"Tējkarotes?"
"Nevienas pašas."
"Un kā ir ar?…"
"Visi ir projām, kungs. No gaļas dalāmajiem cirvjiem līdz smeļamajiem kausiem karstajam punšam. Tie visi pazuduši bez pēdām."
"Bet tā ir varmācība!" Ragainais Barons dārdināja. Viņš kļuva bāls. "Ko sacīs Ingrida? Viņa jau ir neprātā cukura standziņu dēļ. "Es nekādi nevaru sarīkot dārza svētkus bez cukura standziņām!" tādi bija viņas vārdi. Ko gan viņa teiks, atklājot, ka arī pārējie galda piederumi ir pazuduši?"
Tieši tobrīd viņiem aiz muguras atskanēja skaļš blākš. Bensons un Ragainais Barons pagriezušies ieraudzīja divus goblinus guļam zemē. "Piedod," vainīgi teica viens, berzēdams galvu.
"Tikai mana vaina," teica otrs. "Es neskatījos, kur eju."
Abiem apkārt mētājās zīmuļi, kociņi un spēļu kārtis. Ragainais Barons pieliecās un pacēla zīmuli.
"Kas tas tāds?" viņš jautāja.
"Tas ir zīmulis, kungs," atbildēja goblins.
"To es redzu!" Ragainais Barons atcirta. "Bet ko tas te dara? Ko tie visi te dara?"
"Tā ir pavāra ideja," sacīja pirmais goblins.
"Viņš izmanto zobenu, lai sagrieztu maizi, un lineālu, lai uzziestu sviestu," otrais goblins iespraucās pa vidu.
"Zīmuļi ir domāti tējas maisīšanai," pirmais goblins paskaidroja.
Ragainais Barons nespēkā novaidējās.
Bensons pacēla noasinātu zariņu. Viņš to sniedza, lai Ragainais Barons varētu apskatīt. "Tas ir manis paša izgudrojums," viņš lepni teica.
Neizskatījās, ka tas būtu atstājis iespaidu uz Ragaino Baronu. "Noasināts zariņš?"
"Nevis tikai noasināts zariņš," sacīja Bensons. "Tas ir cukurgraudiņu uzdūrējs. Cukura standziņas pieder pagātnei. Tās ir vēsture. Toties ar šādu cukurgraudiņu uzdūrēju var…"
Pēkšņi Ragainais Barons saliecās uz priekšu un satvēra galvu rokās. "Tā ir katastrofa!" viņš vaimanāja. "īsta nelaime! Ingrida sāks trakot. Viņa ar mani vairs nekad nerunās!" Viņš domīgi sarauca uzacis. "Tomēr nav ļaunuma bez labuma."
Ragainais Barons pamanīja sev pie kājām spēļu kārti. Bensons un divi virtuves goblini noskatījās, kā viņš to paceļ un pagriež otrādi. Viņš dziļi ievilka elpu.
"Tā, kas tā tāda ir un kam tiks lietota?" viņš jautāja.
"Tā ir spēļu kārts," sacīja pirmais goblins.
"Tā ir domāta…" otrais goblins stomījās. "Domāta…" Piepeši viņa seja atplauka. "Kāršu spēlēšanai."
Ragainā Barona seja no piesārtušas kļuva sarkana, tad violeta. Baidīdamies, ka viņa darba devējs varētu uzsprāgt, Bensons iejaucās starpā. "Tās paredzēts aiznest uz to tur spēļu telti," viņš sacīja, rādīdams uz apaļu, zaļu telti, kas bija iespiesta starp steķu galdu un kiosku Pārbaudi savu spēku. "Mūsu jaunākajiem viesiem," viņš paskaidroja, "es esmu sarīkojis visādus aizraujošus laika kavēkļus. Piespraud asti sārtajai smirdcūkai, Notver sprāgstošo gāzes vardi, Muzikālie tārpi, Padod tālāk pankūku…"
"Jā, jā," Ragainais Barons viņu pārtrauca. "Dodieties tālāk." Viņš pagriezās, lai ietu. "Man jāiet un jāpasaka Ingridai," viņš noteica. "Tomēr viņai tas nepatiks. Viņai tas nemaz nepatiks… OŪŪUFf Tikai ne atkal!" viņš iesaucās, kad otrs steidzīgs gājējs uzskrēja viņam virsū. "Vai tad neviens šeit neskatās, kur iet?"
"Ļoti lūdzu man piedot," nošļupstēja klusa, mazliet apslāpēta balss. Pagriezies Ragainais Barons ieraudzīja garu, salīkušu indivīdu, kas bija tērpies apmetnī ar kapuci. "Es tevi tur neredzēju, Baronība. Uzmanīgi ar to kociņu, ar to kādam var izdurt aci…" Viņa balss pieklusa. Viņš pārvietoja smago saini no labās paduses kreisajā. "Tātad, kur tu to vēlies?"
"Ko, lūdzu?" izgrūda Ragainais Barons.
"Šo te," sacīja svešinieks, rādīdams saini. Tajā bija mieti un āķi, un audekla rullis uzbāzīgi sārtā un ceriņu krāsā.
"Kas tas ir?" noprasīja Barons. "Saki man, ka tie ir galda piederumi. Es tevi lūdzu!"
"Tu nu gan esi," atskanēja balss no kapuces apakšas. "Tas ir Rožlapiņu jaukuma paviljons, protams."
"Protams," stingri sacīja Ragainais Barons. "Cik muļķīgi no manas puses. Man ir vajadzīgas cukura standziņas, nemaz nerunājot par nažiem, dakšām un karotēm, un tu man atnes Rožlapiņu jaukuma paviljonu."
"Pareizi, kungs," balss apstiprināja. "Nevienus dārza svētkus nevajadzētu rīkot bez tāda. Tici man. Baronesei tas patiks."
"Es tiešām ceru," sacīja Ragainais Barons. "Uzstādi to tur," viņš teica, rādīdams uz kādu tukšu stūri.
"VOLTER!"
Viņa vārdam atbalsojoties dārzā, Ragainais Barons nobālēja. Viņš paskatījās augšup uz Baroneses guļamistabas logu. "Es nāku, manu dūjiņ," viņš atsaucās. "Man te ir kaut kas tāds, kas tevi padarīs ļoti, ļoti laimīgu." Viņš cieši
satvēra noasināto zariņu.
>
"Lai nu tā būtu!" noskanēja Ingridas balss, zema un draudu pilna. "Atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad tev neizdevās padarīt mani loti, ļoti laimīgu, Volter."
Ragainais Barons maigi paberzēja ausis un, to atcerējies, saviebās. "Kā lai es aizmirstu?" viņš nomurmināja. "Kā lai es to jebkad aizmirstu?"
Gaiss ap Troļļu tiltu bija mierīgs, kluss un smirdīgs. Troļļu kārei uz runkuļiem bija kāda nejauka blakus parādība, kas viņus mocīja miegā. Burkšķoša skaņa, it kā tiktu uzskaņots pūtēju orķestris, cēlās no guļošās pilsētas.
Kad smaka sasniedza sikspārņputnus, kas netālu sēdēja uz laktas, tiem sāka asarot acis. Gaisam lēni ceļoties augšup, kāds nelaimīgs koku trusis saņēma pamatīgu devu šīs plūsmas un nokrita no sava augstā zara nāvīgā nesamaņā.
Uzmeties uz ķebļa lielās grabažu kaudzes vidū, atspiedis elkoņus uz ceļiem un galvu rokās, sēdēja Troļļu lilia galveno vārtu nodokļu savācējs. Drukns radījums ar kušķainiem matiem, kam no mutes rēgojās zobi, tāpat
kā visi Troļļu tilta iemītnieki bija aizgulējies. Viņa ķivere bija sašķiebusies un klēpi atradās pusēsts runkulis. Viņš lēni un vienmērīgi krāca. Viņa vēders kurkstēja un bikses burkšķēja. " Pflīīīnp!"
Viņa salāpīto, plato bikšu pakaļpusē bija manāma kustība. Kaut kas bija viņa bikšu pakaļējā kabatā un tas mēģināja tikt laukā.
Trollis uz mirkli aizturēja elpu un, vēl būdams cieši aizmidzis, pasniedzās un pakasīja sev pēcpusi. To darot, kustība viņa kabatā kļuva aizvien drudžaināka. Nākamajā brīdī kaut kas spožs un sudrabots parādījās no kabatas. Tā bija karotes galviņa.