"Pfiīūītīīp/" atskanēja no troļļa, un pāri lidojošs sikspārņputns nokrita no debesīm.
Karote grozījās, dīdījās un knosījās, līdz tika laukā no kabatas un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.
Tā nopūtās, piecēlās un atkal nopūtās. Agrā rīta saule atmirdzēja uz mazās karotītes, kas piesardzīgi tipināja cauri grabažām. Tā pagāja garām sarūsējušai lejkannai un ieplīsušam šķīvim, pāri uzgriežņu un skrūvju kaudzēm un tālāk laukā uz platā, putekļainā ceļa.
Kaut kas to sauca. Kaut kas tāds, ko nevarēja neņemt vērā.
1
Džo Džefersonu no miega rupji pamodināja skaļš krab. Viņš pagriezās, bet acis turēja cieši aizvērtas. Viņš saspringti klausījās.
Varēja dzirdēt tik daudz dažādu skaņu. Pulksteņa tikšķēšanu. Trauku šķindoņu. Kādu blakus istabā neskanīgi dungojam…
Džo sirds sāka sisties straujāk. Vai tas varēja būt viņa guļamistabas pulkstenis, kas tikšķ? Vai tā bija māmiņa, kas gatavoja brokastis, un viņš to varēja dzirdēt? Vai tas bija tētis, kas dungoja dušā?
Vai viņš uzdrīkstēsies atvērt acis, lai par to pārliecinātos?
Lēnām viņš mazliet pavēra kreiso aci. Istabā bija tumšs, tās iekārta neskaidri saskatāma. Tik tālu viss bija labi. Vai viņš atkal bija atgriezies pats savā guļamistabā pēc tā, kas droši vien bijis pats dīvainākais sapnis viņa mūžā?
Viņa acis atsprāga vaļā.
Nē, viņš nebija atgriezies! Viņš atradās guļamtīklā mājaslaivā, kas peldēja lidojošā ezerā. Tas, kas bija palicis pa i i no viņa tā saucamā karotājvaroņa ietērpa, katla vāks, stulmzābaks un maisaudekla apmetnis ar mākslīgās
kažokādas apšuvumu mētājās viņam apkārt, gaidot, kad viņš saģērbsies.
"Nolādēts un sasodīts!" viņš iesaucās, pietrūkdamies sēdus. "Es vēl aizvien esmu te, Jezgas zemē."
"Un es tev arī novēlu labu rītu," sapīkusi teica Veronika.
Džo pagriezās pret papagaiļiem, kas bija uzmetusies uz mezglainajām virvēm guļamtīkla kājgalī. Džo pamanīja, ka viņas spalvas izskatījās mitras un izspūrušas.
"Es… es atvainojos," viņš sacīja. "Es tikai domāju… cerēju…" Acis viņam aizmiglojās. "Sapņoju…"
"Ak, sapņi," saprotoši teica Veronika. "Es sapņoju par jauku, mazu būrīti. Neko smalku. Mazu spogulīti, putnu barību, varbūt mazu zvaniņu, ko patrinkšķināt, ja man būtu garlaicīgi. Bet man jāsamierinās ar šo te mājaslaivu un
Randalfu, tā saukto Gudro. Drīzāk jau Randalfs Skopais. Mazs spogulītis. Saproti, tas taču nav daudz prasīts, vai ne?"
Tobrīd atvērās durvis un ienāca neliela auguma tukls indivīds ar bieziem, baltiem matiem un smailu burvja cepuri. Tas bija Randalfs Gudrais. Džo suns Henrijs bija viņam blakus tik slapjš, ka pilēja. Līdzko viņš ieraudzīja Džo, tā metās pāri istabai, ielēca guļamtīklā un sāka laizīt Džo seju.
"Labrīt, Džo," sveicināja Randalfs. "Es nupat biju aizvedis Henriju uz agru rīta peldi." Viņš paplikšķināja sev pa apaļo vēderu. "Nekas tā nenoskaņo dienas darbiem, kā agra rīta pelde."
"Nākamreiz pamodini mani, iekams tu meties ūdenī," sapīkusi sacīja Veronika, purinādama ūdeni no spalvām.
"Ā, te tu esi, Veronika," mundri teica Randalfs. "Es aizmirsu, ka tu man esi uz galvas. Piedod."
"Tas nenotiktu, ja man būtu jauks būrītis kā normālam papagailim," aizrādīja Veronika. "Un mazs spogulītis, varbūt zvaniņš, ja man būtu garlaicīgi…"
"Tu taču atkal nesāc par to pašu, ko?" iebilda Randalfs. "Es jau iepriekš esmu tev teicis būrīši ir domāti kanārijputniņiem. Tu esi mana tuva draudzene. Tava vieta ir te, kur es varu tevi pieskatīt." Viņš paplikšķināja sev pa galvas virsu. Veronika aizplivinājās un atkal nolaidās uz tās.
"Sapņi," viņa nopūzdamās teica.
KKAH!
Tas bija tas pats troksnis, kas pirmīt bija pamodinājis Džo, tikai skaļāks. Tam nekavējoties sekoja blīkšķis, durvīm atsitoties pret sienu istabas tālākajā galā. Masīvs, punains milzis iebrāzās iekšā, lielajā dūrē satvēris smagu cepamo pannu.
"Norbert!" Randalfs uzsauca. "Kā tev liekas, ko tu dari?"
"Tas elfs, kungs!" Norberts auroja. "Viņš ir bijis pie rituļni; ii zīlēm."
Pagriezies Džo pamanīja kaut ko mazu un apaļīgu traucamies pa grīdu. Nākamajā mirklī cepamā panna noblākšķēja viņam aiz muguras, par mata tiesu neskarot elfu. Mājaslaiva sašūpojās.
"Nenāc ne tuvumā manai virtuvei!" Norberts kliedza. Elfs slīdēdams apstājās un drāzās atpakaļ, Norbertam starp kājām. Norberts noskatījās viņam pakaļ, liekdams galvu aizvien zemāk un zemāk, līdz nogāzās garšļaukus. Mājaslaiva spēcīgi sasvērās.
"Esi uzmanīgs, Norbert!" sauca Randalfs. "Tu taču negribi apgāzt laivu."
"Atkal," dzēlīgi piebilda Veronika.
"Piedod, kungs," sacīja Norberts, pieceldamies kājās.
Elfs aiztraucās virzienā uz pulksteni, kas karājās pie sienas. "Pusstunda pāri rītam!" tas priecīgi nokliedzās, uzrāpdamies augšā pa svārstu un pazuzdams pa mazajām durtiņām virs pulksteņa ciparnīcas.
"Laiks brokastīm," teica Randalfs.
"Kurkuļu biezenis! Mans mīļākais ēdiens," sacīja Norberts, pētīdams Randalfa pilošās cepures saturu. "Tas ir tik garšīgs, kad sacepts pankūkās."
"Vē," Džo nodrebinājās.
"Ar iemantotu garšu," pamādams teica Randalfs. "LIn ķekatpeles arī ir visai garšīgas…"
"Kurkuļi, ķekatpeles," Džo aiz pretīguma purināja galvu. "Kad mana māmiņa cep pankūkas, viņa piegriež klāt ananasus vai banānus…" Seja viņam izstiepās. Apakšlūpa nodrebēja.
"Džo," norūpējies teica Randalfs. "Ja šīs pankūkas tev tik daudz nozīmē, tad varbūt… šovakar…"
"Tās nav pankūkas!" Džo iekliedzās. "Tā ir mana māmiņa. Un mans tētis. Un dvīņi, un pat Ella. Man viņu visu pietrūkst." Viņš dziļi ievilka elpu. "Es gribu tikt mājās."
Randalfs ar roku uzsita Džo pa plecu. "Tici man, manu zēn, neko citu es nevēlos vairāk, kā aizsūtīt tevi mājās. Es esmu lauzījis galvu, meklējot risinājumu, bet…" Viņš paraustīja plecus. "Nezaudē cerību, Džo. Vēlāk es tam veltīšu visu uzmanību. Kaut kas gadīsies. To es droši zinu."
Džo nokāra galvu. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi viņš bijis Jezgas zemē. Tā kā dienu un nakšu garums nekad nelikās viens un tas pats no dienas uz dienu, to nebija iespējams noteikt. Vienīgais, ko viņš zināja, Randalfs to pašu bija teicis vai desmit reižu, kaut kas gadīsies. Bet vai gadīsies? Kāpēc lai šī reize būtu atšķirīga no visām citām? Viņš jau taisījās to pateikt, kad sadzirdēja klusu klaudzienu pie durvīm.
Randalfs apsēdās pie mazā galdiņa. "Nes šurp pankūkas, Norbert, veco zēn," viņš sacīja. "Es esmu tik izsalcis, ka varētu apēst sārto smirdcūku!"
"Vai tas nebija pie durvīm?" iejautājās Džo.
Norberts sarauca pieri un pakasīja galvu. "Vēl joprojām ir," viņš teica. "Vai tad ne?"
"Es neko nedzirdēju," paziņoja Randalfs.
"Es arī ne," pievienojās Veronika.
Atskanēja vēl viens klaudziens, pat vārgāks nekā iepriekš; tam sekoja mazas, pīkstošas šķavas.
"Apčīīf"
Tev taisnība," apstiprināja Randalfs. "Lieliska dzirde, manu zēn, varētu teikt, karotājvaroņa dzirde. Atver durvis, Norbert, mīļais," sacīja Randalfs.
Norberts vilcinājās. "Tu domā, tas ir pie durvīm?" viņš jautāja. "Kādu brīdi es nebiju drošs…"