"Protams, tas ir pie durvīm," apgalvoja Randalfs.
Trešajām klaudzienam sekoja otras šķavas un ilgs, paguris vaids.
"Ver vaļā, Norbert!" sauca Randalfs. "Tūlīt pat."
Norberts aizsoļoja pāri istabai un atvēra durvis. Un tur, saredzams pret zemajiem saules stariem, atradās mazs, kaulains, no galvas līdz kājām slapjš radījums, kas stāvēja paša veidotā peļķē. Uz smailās cepures, kas viņam bija galvā, varēja saskatīt burtus E.P.
Viņš izņēma slapju aploksni no izmirkušās pasta somas un sniedza to Norbertam.
"Sva… apči-ī. Svarī… apči-ī. Svarīga… apčiī! apči-ī! apči-ī!" Viņš izvilka no kabatas mutautu, izgrieza to, cik sausu vien varēja, un nošņauca tajā degunu. "No visām stulbajām vietām, kur dzīvot," viņš žēlojās, "jums vajadzēja izvēlēties lidojoša ezera vidu. Vai jums ir kāds priekšstats, cik ilgs laiks man pagāja, lai uzpeldētu augšā pa to ūdenskritumu? Saprotiet, es parasti nežēlojos…"
"Priecājos to dzirdēt," asi ierunājās Randalfs. "Dod nu šurp aploksni."
"Ne jau tev," sacīja elfs.
"Un kāpēc ne man, ko?" aizvainots jautāja Randalfs.
"Tāpēc ka tu neesi tā persona, kas minēta uz šīs aploksnes," pasta elfs paskaidroja. "Elfu pasta direktori neatbalsta vēstuļu, kartīšu, paku un saiņu izsniegšanu nepareizajām personām."
"Bet, ja tu esi atnācis pareizā adresē, tad tai jābūt domātai man," apgalvoja Randalfs. "Ja vien tā nav Norbertam. Vai Veronikai."
Pasta elfs skatījās no cita uz citu un tad papurināja galvu. Kādu muļķīgu mirkli Džo iedomājās, vai tā nevarētu būt viņam.
"Kam tad tā ir?" Randalfs prasīja.
Elfs palūkojās lejup. "Varenajam burvim…"
"Nu, tas noteikti izslēdz tevi, Randalf," Veronika nomurmināja.
"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs.
"Varenajam burvim Rodžeram Grumbainajam," elfs nolasīja. "Un tu," viņš apsūdzoši rādīja uz Randalfu, "neesi grumbains. Varbūt Rodžers Resnais, bet ne Rodžers Grumbainais. Turklāt," viņš piebilda, "tas kanārijputniņš tevi nosauca par Randalfu."
"Kanārijputniņš'!" Veronika iekliedzās. "Kā tu uzdrīksties!"
Randalfs izslējās visā augumā. "Es esmu Randalfs Gudrais," viņš paziņoja, "Varenajā Burvja Rodžera Grumbainā personiskais palīgs; viņš, būdams projām… atvaļinājumā, atstājis mani savā vietā." Viņš izrāva aploksni elfam no rokas. "Esmu pilnvarots saņemt visu vina > )
korespondenci."
Elfs mēģināja satvert vēstuli, bet Randalfs bija veiklāks un noslēpa to aiz muguras. Izskatījās, ka elfs ir tuvu asarām.
"Man būs nepatikšanas," viņš sacīja.
"Vini man atņems
smailo cepuri un nozīmīti."
neteikšu, ja tu neteiksi," Randalfs mierināja viņu. "Tas būs mūsu mazais noslēpums."
"Bet kā ar to kanārijputniņu?" ar aizdomām jautāja elfs. "Vai tam var uzticēties?"
"Tu nupat esi piegādājis savu pēdējo vēstuli, pastniek," Veronika nomurmināja.
"Viņas knābis būs aizslēgts," apsolīja Randalfs. "Tici man, es esmu burvis. Un tagad ej projām." Viņš pagriezās pret milzi. "Norbert, parādi elfam durvis."
Norberts norādīja uz durvīm. "Tās ir durvis," viņš teica.
Kad pasta elfs bija projām, Randalfs nopētīja aploksni. "Elegants, cēls rokraksts," viņš atzina. Tad pacēla aploksni pie deguna un dziļi ievilka gaisu. "Un, ja vien es loti nekļūdos, vissmalkākā rožu ziedlapiņu smarža… Nez, no kā tāda varētu būt? Iespējams, no kādas burves? Vai princeses?"
"Kāpēc tu netaisi to vaļā un neapskaties?" jautāja Veronika.
"Tāpēc, mana nepacietīgā spārnotā draudzene, ka puse no prieka, saņemot aploksni, ir minējumā, kas tajā varētu būt iekšā," sacīja Randalfs. "Šobrīd tajā varētu būt jebkas." Viņš iegrūda pirkstu aploksnes locījumā un atplēsa tās augšmalu. "Mīlestības vēstule, čeks, paziņojums par kādu lielu panākumu…"
"Vai pēdējais pieprasījums samaksāt," Veronika piezīmēja.
"Mēs redzēsim," teica Randalfs. Viņa roka ieslīdēja aploksnē. Rādītājpirksts un īkšķis satvēra prāvu, sārti baltu kartīti. "Ak, gaidu pilnais satraukums!"
Viņš izvilka kartīti un ātri to nopētīja. Uzacis viņam parāvās uz augšu.
"Nu?" apjautājās Veronika. "Laba ziņa vai slikta ziņa?"
"Tas ir ielūgums," paziņoja Randalfs.
"Tad jau laba ziņa," sacīja Veronika.
"No Ragainā Barona un viņa kundzes…"
Veronika ievaidējās. "Par ātru pateicu."
"Nolasi to, kungs," palūdza Norberts.
Randalfs pamāja ar galvu un noklepojās. "Godājamo Rodžer Grumbainais… "
"Es gan nezinu," kurnēja Veronika. "Lasīt citu vēstules. Tas ir apkaunojoši."
"Aizveries, Veronika," uzsauca Randalfs. "Kur es paliku? Ak jā. Ragainais Barons, Jezgas zemes Kungs, Tālo plašumu Imperators un Ieleju Monarhs; mīļotais, devīgais, dāsnais, gudrais valdnieks…"
"Izlaid to," ieteica Veronika.
Randalfs sarauca pieri un turpināja lasīšanu, "…un viņa skaistā sieva Ingrida… tā, tā, tā… Ā, te būs," viņš sacīja. "…sirsnīgi ielūdzRodžeru Grumbaino un viņa sabiedrotos burvjus uz Dārza svētkiem, kuri notiks viņu skaistās senču pils labi uzturētajā, plašajā, krāšņajā parkā. (Pie Pelējuma kalniem nogriezieties pa kreisi un vadieties pēc deguna.)… "
"Jā, jā," nepacietīgi iebilda Veronika. "Mēs visi zinām, kur viņa pils atrodas. Bet kad notiks dārza svētki?"
"Ak jā, protams," sacīja Randalfs. Viņš atkal pievērsa uzmanību ielūgumam. "Es… mmm… Ak, Jezgas zemes lielie mēneši! Tie ir šodien! Divos pēcpusdienā! Un viņi vēlas, lai svētkus atklātu burvis, vislabāk Rodžers Grumbainais."
"Tad viņi būs vīlušies," teica Veronika. Viņa nosprauslājās. "Dārza svētki, ko tu neteiksi! Vai jūs esat redzējuši, kādā stāvoklī ir Ragainā Barona dārzs? Kāpēc lai kāds, pie pilna prāta būdams, gribētu tajā rīkot svētkus, man galīgi nav skaidrs…"
"Tu nezini pašu galveno, Veronika," sacīja Randalfs. "Atlīdzība par to, ka burvis pārgriezīs lenti un teiks dažus vārdus majestātisko dārza svētku atklāšanā, ir trīs zelta gabali un tik daudz mandeļu krēma želejas, cik vien var ieēst. Es esmu iztērējies līdz pēdējam misiņa diženim," viņš skumji piebilda. "Es nevaru atļauties laist garām tādu izdevību…"
"Bet kā mēs tur nokļūsim?" Veronika neatlaidās. "Tu teici, tie sākas pulksten divos."
"Bez ceturkšņa pēcpusdiena!" noskandēja pulksteņa elfs, pabāzis galvu pa durtiņām.
"Mēs darīsim to, ko mēs vienmēr darām, kad mums kaut kur jānokļūst tiešām, tiešām ātri," Randalfs atbildēja.
Norberts nobālēja. "Tikai ne spārnotos zābakus…"
"Nav citas izvēles," stingri noteica Randalfs.
Džo pagriezās pret Norbertu. "Spārnotie kasP" viņš jautāja.
"Atceries, kas notika iepriekšējo reizi," nodrebinājusies atgādināja Veronika. "Daži burvji nekad neko nemācās."
Randalfs steidzinot sasita plaukstas. "Ātri, visi!" viņš sauca. "Šis pasākums jādabū uz ceļa."
"Bet kā būs ar mani?" iejautājās Džo.
Randalfs pasmaidīja. "Uz Norberta pleciem vienmēr būs vieta karotājvaronim, manu zēn," viņš sacīja. Henrijs ierējās un paluncināja asti. "Jā, un viņa uzticamajam kaujas sunim."
"Ne jau to es gribēju zināt," paskaidroja Džo. "Tu apsolīji palīdzēt nokļūt mājās. Es tam veltīšu visu uzmanību, tu teici."
"Vēlāk," papildināja Randalfs. "Es teicu, ka darīšu to vēlāk. Un tā arī būs."
"Bet kad?" jautāja Džo.
"Mēs atradīsim iespēju," Randalfs līksmi sacīja. "Bet pagaidām…" Viņš paraustīja plecus. "Pienākums sauc. Manas rokas ir saistītas."