Elfs izlēca laukā no pulksteņa. "Jūs nekādi nepaspēsiet," tas smējās. "Jūs būsiet par vēlu, par vēlu, par vēlu!" tas sauca un sabruka histēriskos smieklos.
"Tas pulkstenis ir uz pusi par daudz priecīgs," nomurmināja Veronika. "Tas jāuzvelk."
"Tev taisnība," piekrita Randalfs. "Es to tūlīt izdarīšu." Viņš pievērsās pulkstenim. "Tu esi nožēlojams laikrāža izsmiekls!"
Dusmīgais elfs savieba seju. "Vai tu ainā ar mani?" tas noprasīja draudīgā balsī. "Vai tu runā ar mani?"
"Tā," teica Randalfs, "esmu to uzvilcis. Tagad dosimies ceļā. Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirki."
Kad uzlēca saule, mazā tējkarotīte lēni un uzmanīgi meklēja ceļu no viena smaržojoša zāļu kušķa uz citu, ik pa brīdim nopūzdamās. Tējkarote, savāda spēka pievilkta, bija pametusi Troļļu tiltu un gājusi pa putekļaino Milžu kalnu ceļu, līdz nogriezās Smaržu purvā.
Brīdi apstājusies uz kāda īpaši smaržīga zāļu kušķa, mazā tējkarotīte pagrieza savu kausiņu, it kā lai ieklausītos. Kaut kur no kreisās puses nāca sēcošs, šļakstošs troksnis.
Tas bija tuvāk nekā pirmīt. Tējkarote nopūtās, nodrebinājās un pārlēca uz nākamo zāles kušķi.
Un nākamo.
Un nākamo.
Tās priekšā garajā zālē kaut kas iezaigojās un paspīdēja. Karotīte turpināja ceļu, pieceldamās, kad pakrita, un nolēmusi nepadoties. Zaigošana un spīdēšana kļuva spožāka.
Pēkšņi zāle pašķīrās, un tur, pieplakusi smaržīgajos dubļos, sēdēja sprāgstošā gāzes varde, turklāt milzīga.
Tā pamirkšķināja vienu apaļo aci, tad otru. Tā parāpās uz priekšu ar savām lielajām priekškājām, gatava uzbru& kūmam. Kārpas pa visu tās violeto ādu draudīgi pulsēja.
Tējkarote nolecot paslīdēja, tad atkal
piecēlās. "Ah," tā nopūtās.
Sprāgstošā gāzes varde paslējās uz pakaļkājām. Tās kārpainās lūpas pavērās, un gara, resna, lipīga mēle izšāvās gaisā un apvijās ap mazo tējkarotīti.
Pazūdot gāzes vardes alkatīgi gaidošās mutes tumšajā, smirdošajā mitrumā, tējkarote izdvesa ilgu pēdējo nopūtu.
"Aaaaa…"
Gāzes varde aizcirta žokļus, norija un apmierināti pasmaidīja. Tā slinki pagriezās apkārt un jau taisījās lēkt projām uz muklāja mitrāko daļu, kur varētu netraucēti sagremot maltīti, kad kaut kas sāka notikt.
Vispirms no gāzes vardes vēdera atskanēja zema, burbuļojoša skaņa. Tad tās kārpainā āda sāka mainīt krāsu no violetas uz sarkanu, tad zaļu, tad oranžu. Tās smaids izvaikstījās.
"Kvāk," tā satraukta nokurkstēja. "Kvāk. Kvāk…"
Tā mēģināja palēkāt uz vietas, tā mēģināja uzsist sev pa muguru, tā mēģināja smagi nokrist zemē, bet veltīgi. Tējkarote bija cieši iesprūdusi.
Gāzes varde bezpalīdzīgi vārtījās. Tās acis izspiedās, mēle izkārās, kājas kļuva nekustīgas un nekam nederīgas. Tā drebēja un vibrēja, nespēdama pat pakurkstēt, un
piepūtās līdz milzu apmēriem. Āda bija tik stingri nostiepta un tik plāna, ka kuru katru bridi…
BLAUKŠ!
Gāzes vardes sprādziena troksnis atbalsojās visā Smaržu purvā, liekot glumajiem muklāja dēmoniem slēpjoties ienirt dziļāk un sārtajām smirdcūkām nolaist gaisu. Tas bija apdullinoši. Un, kad nelaimīgās gāzes vardes atliekas beidzot noplivinājās atpakaļ zemē, izrādījās, ka tapusi arī liela netīrība.
Lidojot augstu virs Smaržu purva lielā, plašā lokā, mazā karotīte nopūtās.
2
Pie ieejas alā orķestris muzicēja pilnā sparā. Sekojot cukura standziņu aizrautīgajai diriģēšanai, karotes šķindēja, naži skanēja; smeļamie kausi sasitās, kūku dakšiņas klikšķēja, un olu griezējs uzsāka visai godkārīgu solo, ko izbeidza stipri vien nepatīkama saķeršanās ar griežamo nazi.
No alas iekšpuses nākošie dūmu mutuļi kļuva biezāki, blīvāki. Orķestris spēlēja aizvien skaļāk.
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
Pēkšņi, gaisam noskaidrojoties, alas ieejā rēgojamies bija redzams snuķis ar divām kūpošām nāsīm. Tas paostīja gaisu, tas nodrebēja un panāca mazliet tālāk uz priekšu.
Lēnām, lēnām parādījās visa pārējā lielā, zvīņainā galva. Viens pēc otra pacēlās smagu plakstu pāris, atsedzot divas dzeltenas acis, kas apstulbumā raudzījās apkārt, līdz apstājās pie mirdzošo galda piederumu plašās ierindas tieši priekšā. Zvīņas nograbēja, kad galva, acīmredzami iepriecināta, notrīsēja.
Pēc cukura standziņu komandas un ne mirkli nejaucot ritmu orķestris paspēra soli atpakaļ. Radījums izlīda vēl mazliet tālāk. Skatam atklājās garš, zvīņains kakls.
Cukura standziņas atkal lika orķestrim atkāpties; un radījums atkal panāca uz priekšu.
Parādījās bruņots rumpis un četras garas, zvīņainas kājas, no kurām katra beidzās ar sarepējušām pirkstu locītavām, kam galā bija gari nagi.
Šķind! Šķind! Kling! Klang! Šķind! Šķind! Kling! Klang! Orķestris turpināja spēlēt, pa solim atkāpjoties pie katra klang.
Sprīdi pa sprīdim radījums lēni izlīda no tumšās, ēnainās alas drošības ārā spožajā rīta saulē. Tas nopētīja katra naža formu un lielumu, tas apostīja iesmus un karotes, bet, jo tālāk tas iznāca laukā, jo tālāk atkāpās orķestris.
Draudīgi rūcot, radījums pacēlās pakaļkājās, saplivināja platus, ādairv % nus spārnus un savicināja garo čūskveida asti. Tad, paskatījies augšup debesīs, tas mežonīgi nosprauslājās. Divas biezu, melnu dūmu grīstes izplūda tam pa nāsīm, un, kad tas atvēra žokļus, tā skaļo, skanīgo rēcienu pavadīja oranži sarkana, svilinoša liesma.
Milzīgais, lieliskais un šausmīgais zvērs daudzus garus gadus bija gulējis miegā, saritinājies sargādams savus dārgumus. Tagad galda piederumi bija to pamodinājuši. Te tie bija, tam priekšā, spoži mirdzēdami saulē un spēlēdami tik jauku mūziku. Pūķis tos gribēja.
Ja vien tie paliktu mierā!
Pūķis vēlreiz atlieca atpakaļ galvu un ierēcās. Liesmu mēles skāra garām lidojošu drēbju skapju eskadriļu, apsvilinot tiem durvis un vienu sagriežot liktenīgā grīstē. Tas nokrita zemē Pelējuma kalnu pakājē, sašķeldamies ar skaļu būkški.
Galda piederumi nodrebēja.
Šķind! Šķind! Kling! Klang!
Tie atkāpās vēl vienu soli.
Pūķis pielieca galvu un alkatīgi nopētīja orķestri. Kārdinošo sudraba galda piederumu izskats un skaņa to bija tik ļoti satraukusi, ka tas tik tikko spēja valdīties.
Tas gribēja pievienot mirdzošos sudraba piederumus savai milzu mirguļojošajai apslēptajai mantai. Tas vēlējās tos iegūt sev; skaitīt, sašķirot, pulēt un apmīļot tos. Tas gribēja sajust karošu gludumu, dakšu durstīgumu; tas gribēja apvīt savus tinumus galda piederumiem, apsargāt tos līdz laika beigām.
Kad galda piederumi atkāpās, pūķis samiedza acis. Kādu spēlīti tie visi spēlē? Kādēļ tie tik šausmīgi ķircinās?
Pūķa muskuļi noraustījās. Tā aste mētājās no vienas puses uz otru, saceļot putekļus. Tā nāsis dūmoja. Tas bija vienīgais, ko radījums varēja darīt, lai apvaldītos un nemestos virsū orķestrim, bet, ja to darītu, tad galda piederumi izklīstu un tam beigās paliktu vien dažas zupas karotes.
Nē, pūķim vajadzētu būt gudrākam. Tas sakumpa, ar augumu pieplakdams zemei, lielajiem, muskuļotajiem gurniem trīsot. Tad, vienu aci nenovēršot no orķestra, pagrieza galvu, it kā gribēdams iet projām.
Muzicēšana saminstinājās, jo galda piederumi nevarēja saprast, ko lai dara tālāk. Cukura standziņas pacēla vienu spaili un pamāja.