Orķestris pagāja soli uz priekšu.
Vienā mirklī pūķis pagriezās apkārt un metās virsū. Lielais, zvīņainais zvērs nokrita zemē orķestrim priekšā, saceldams putekļu mākoni, un ar asti strauji apķēra to lielā aplī, kas tos visus iesprostoja. Tie bija notverti ikviens un katrs no mirdzošajiem priekšmetiem.
Tā vismaz pūķis domāja. Galda piederumiem tomēr bija citi uzskati. Dažās vietās jau kāds no tiem bija pārvarējis astes sienu un izlauzies brīvībā.
Grupa olu karotīšu kāpa pāri pūķa garajam bultveida astes galam; pusducis smeļamo kausu palīdzēja cits citam augšējā posmā, bet vidū olu griezējs lēca uz lielas dakšas izliektajiem zariem, aizšaudams brīvībā nažus, kas bija satupuši uz tās spala.
Pūķis aiz niknuma tik skaļi ieaurojās, ka nodrebēja kalni. Tas noklabināja nagus, uzšāva gaisā asti, aizmēzdams tās nelaimīgās karotes un dakšas, kas vēl turējās pie tā zvīņām, augšā debesīs un tālu projām. Tajā pašā laikā galda piederumu orķestra pārpalikums izmantoja izdevību un skriešus metās bēgt.
Tie drāzās projām pāri putekļainajai plakankalnei ar ievērojamu ātrumu un izveicību. Pūķis palika stāvam. Paliecies uz priekšu, tas atvāza žokļus un aizsūtīja tiem nopakaļ kvēlojošu uguns lāpu. Liesmas apsvilināja zemi un skāra muguru dažām lēnākām deserta karotēm. Bet galda piederumi neapstājās.
Cits pēc cita noklīdušie un nomaldījušies atgriezās pie galvenās grupas. Visi kopā tie brāzās lejup pa šauru taku starp diviem milzu laukakmeņiem.
Pūķis apjucis stāvēja un nekustējās. Vienā brīdī tas bija sagūstījis visbrīnišķīgāko mirdzošu sudraba galda piederumu kolekciju, ko pievienot savai apslēptajai mantai; nākamajā brīdī pūķis tos visus bija zaudējis!
Putekļu, dūmu, zibošu nagu un plīvojošu spārnu jūklī pūķis aiztraucās pāri līdzenumam pakaļ bēgošajām sudrablietām. Tas negribēja padoties; tas nespēja.
Pakaļdzīšanās ritēja pilnā sparā.
Ragainais Barons stāvēja pils kāpņu augšgalā un skatījās uz kalniem. Viņš jau piekto reizi tikpat minūšu laikā pameta acis savā zelta kabatas pulkstenī un papurināja galvu.
"Desmit pāri diviem, un vēl joprojām ne miņas," viņš nomurmināja. "Kas gan viņiem būtu noticis?" Vispirms galda piederumi, un tagad šis te. Dārza svētki bez burvjiem? Tā tas vienkārši neies! Ingrida viņam nekad nepiedotu. "Kur viņi ir?" Barons novaidējās. "Kur viņi ir?"
"Tie ir te," sacīja Bensons.
"Vai burvji?" satraukts jautāja Barons.
"Nē," laipni atbildēja Bensons. "Cukurgraudiņu uzdūrēji, kurus tu nupat nometi. Laimīgā kārtā es tos pacēlu." Goblins pasniedza noasinātu zariņu.
"Ā, tas," noteica Ragainais Barons.
"Vai Baronese ar tiem bija apmierināta? Vai bija?" satraukti jautāja Bensons.
"Ne gluži," atbildēja Ragainais Barons, berzēdams roku un saviebdamies.
"VOLTER!" Ingridas balss izšķēlās cauri saules apspīdētai pēcpusdienas dūmakai kā ledaina gaisa plūsma. Ragainais Barons nodrebēja.
"Cukura standziņas ir mazākā no manām raizēm. Tieši tagad man vajadzīgs burvis. Jebkuri burvis," viņš satraukti sacīja. "Jā, manu eņģei," viņš atsaucās.
"Nesauc mani par eņģeli," noskanēja Ingridas griezīgā balss. "Tu neesi nekas cits kā vien liels, nekam nederīgs lamzaks!"
"Vai tiešām esmu?" sauca Ragainais Barons.
"Jā, esi Volter! Mana korsete ir saplīsusi! Stulba, lēta, neizturīga lieta!" viņa žēlojās. "Es nezinu, kur tu tādu dabūji."
"Tā mega-turbo josta?" nespēdams tam noticēt, nomurmināja Ragainais Barons. "Smagsvara, super nostiprinātais modelis? Neizturīga?" Viņš klusi novaidējās. "Tā man maksāja veselu bagātību…"
"Vai tu mani dzirdēji, Volter?" Ingrida spiedza. "Nu vai zini! Sauc vien sevi par Ragaino Baronu. Tu pat pašu vienkāršāko neproti izdarīt pareizi."
"Tūkstoškārt atvainojos, manas dzīves gaisma," Ragainais Barons garlaikots atsaucās. "Es tūlīt uziešu augšā."
"Un paņem līdzi divdesmit piecus metrus telšu audekla," viņa pieprasīja. "Mums būs jāpāršuj kleita. Un šoreiz neaizmirsti adatu un diegu!"
"Kā tava greznība vēlas," Ragainais Barons izdvesa.
"Ja būtu kaut kas, kā es varētu palīdzēt," teica Bensons.
"Es domāju, ka tu esi darījis pietiekami daudz," sacīja Ragainais Barons, salauzdams noasināto zariņu un nomezdams to uz pakāpiena. Viņš pagriezās un jau gribēja doties projām, kad viņam ienāca prātā kāda doma.
Viņš nopētīja Bensonu no galvas līdz kājām viņa salīkušo, stūraino augumu, viņa mazo bārdiņu. Pareizajās
drēbēs no vina iznāktu lielisks burvis.
>
"Īstenībā, pārdomājot vēlreiz, Benson, tomēr ir kaut kas tāds, ko tu varētu izdarīt," viņš teica. "Ietērpies mantijā, uzliec smailu cepuri un atgriezies te pie manis pēc…"
Viņš ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja astoņas minūtes pāri. "Pēc divdesmit divām minūtēm."
"VOLTER!" Ingrida skaļi, caururbjoši kliedza. "ES GAIDU!"
"Lēnāk, Norbert!" Džo sauca, sasvērdamies šurp un turp uz milža kreisā pleca. Viņš ar vienu roku satvēra Norberta apkakli, cik cieši vien jaudāja, un ar otru turēja Henriju, kas sēdēja viņam klēpī. "Lēnāk!"
"Nevaru, kungs," bez elpas atbildēja Norberts. "Tie ir tie sasodītie spārnotie zābaki."
"Lūdzu, mēģini!" Džo lūdzās. "Es nupat gandrīz nokritu!" Šķita, ka viņi pa īsāko ceļu drāžas lejup pa ļoti stāvu Puvuma kalnu taku.
"Hūūūūā!" Norberts kliedza, mežonīgi vicinādams rokas, mēģinot noturēt līdzsvaru.
"Tā visa ir Randalfa vaina," sacīja Veronika, kas bija pieķērusies pie burvja smailās cepures malas. Viņa paliecās uz priekšu un kliedza viņam ausī: "Mosties, tu smieklīgais, mazais vīreli! Mosties!"
Bet Randalfs tikai krāca mazliet skaļāk. Viņš vienmēr iemiga, ceļojot uz Norberta pleca, un, jo vairāk kratīja, jo dziļāks bija miegs.
Sekoja spēcīgs grūdiens, un kādu brīdi Džo krita atpakaļ smilšu un haki krāsas ainavā, kamēr Henrijs slīdēja uz priekšu. Tad Norberts paklupa vēlreiz. Džo tvēra Henriju un pieķērās milža žaketes auduma krokai.
"NORBERT! LĒNĀK!" kopā kliedza Džo un Veronika, un Henrijs piekrītot rēja.
"Es… nevaru… lēnāk…" katram vārdam nākot ar pūlēm, Norberts noelsās, traukdamies lejup pa sausu ieplaku un kratoties bum-bum-bum pāri ceļa posmam ar lieliem, apaļiem oļiem. "Zābaki… man… neļauj…"
Džo palūkojās uz leju. Norbertam kājās bija spārnoto zābaku pāris, katram pie zoles četri riteņi un pa balsta ritenim pakaļpusē pie papēžiem gluži kā Džo skrituļslidām mājās. Iesākumā bija licies, ka milzis ar tiem labi tiek galā…
"Kolosālā ātruma Spārnotie zābaki," noelsās Norberts. "Man nav nekādas vainas, braucot pret kalnu. Toties, lai brauktu lejā otrā pusē, man mazliet jāpavingrinās."
Tieši tobrīd zeme viņiem priekšā pilnīgi pazuda. Norberta kājas mežonīgi minās pa gaisu. Veronika ķērca. Henrijs smilkstēja. Džo sakoda zobus un gaidīja nenovēršamo grūdienu.
" Ūūūf!" brīdi vēlāk viņš noelsās, kad Norberts piezemējās. Viņi atkal bija uz ceļa un brauca tikpat ātri kā iepriekš.
"Es viņu brīdināju!" Veronika spiedza. "Es lūdzu viņu, lai neliek Norbertu Kolosālā ātruma Spārnotajos zābakos."
"Tu lūdzi?" pārjautāja Džo.
"Vai tad viņš klausījās?"
"Acīmredzot ne," secināja Džo.
"Uzmanies!" iekliedzās Veronika.
"Palīgā!" Norberts iesaucās. "Es laikam atkal braukšu pa īsāko ceļu… Hūūūūūūūāā!"
Krītot no augstuma lejup pret smilšu bedri, mazā tējkarotīte tuvojās sava īsā lidojuma beigām. Ar klusu, šņācošu skaņu un mazu nopūtu tējkarote nokrita mīkstajās smiltīs un līdz kātam pazuda zemē.