Henrijs nostiepa pavadu un iesmilkstējās.
"Ko tu redzi?" Džo murmināja. "Taču ne jau vāveri, es ceru. Tu zini, kas notika pagājušo rei… āāāl"
"Āra," atsaucās Džo. Viņš atvēra durvis. "Kur ārā?"
Bet Džo jau bija projām.
Nespēdams nostāvēt mierā ne mirkli ilgāk, Henrijs pēkšņi metās uz priekšu. Galvu noliecis un vadīdamies pēc ožas, viņš drāzās tieši uz prāvu rododendra krūmu,
vilkdams Džo sev līdzi. Labā ziņa bija tā, ka Henrijs virzījās uz kāda cauruma pusi lapotnē. Sliktā ziņa bija tā, ka caurums sniedzās tikai suņa augstumā.
"Henrij! Henrij, stāvēt!" viņš kliedza un veltīgi vilka pavadu. "Stāvēt! Tu stulbais…"
Teikuma turpinājums pārtrūka, jo Džo tika ievilkts krūmā un mute viņam bija pilna ar lapām. Viņš pieliecās un, cik vien labi varēdams, ar brīvo roku centās piesegt acis, bet Henrijs vilka viņu dziļāk un dziļāk.
Negaidot zari un lapas sāka sprakšķēt no sudrabainām elektrības šķiedrām, gaiss mirgoja un virmoja, un pildījās ar lēnu, sērīgu mūziku, un piedegušu grauzdiņu smaržu.
"Kas te īsti…" Džo aizrāvās elpā, jo nākamajā brīdī viņš ar galvu pa priekšu tika aizrauts lejup garā, zibošā tunelī. Mūzika pieņēmās spēkā. Deguma smaka kļuva arvien stiprāka un stiprāka, līdz…
BLĪKŠ!
"Āāā!" iebļāvās Džo. Viņš vēl aizvien krita, vienīgi tagad viņš varēja just, kā tuneļa malas nobrāž viņa elkoņus un dauza ceļgalus, turpinoties kritienam. LJn bija tumšs piķa melna tumsa. Džo iekliedzās aiz bailēm un sāpēm un palaida vaļā pavadu. Henrijs pazuda lejā zem viņa. Kā likās, pēc veselas mūžības viņš izkūleņoja laukā no garā, vertikālā tuneļa un ar smagu būkšķi nogāzās zemē.
Džo atvēra acis. Viņš sēdēja uz flīžu grīdas, sasities līdz zilumiem, apdullis, no visām pusēm viņu apņēma biezs smacējošu putekļu mākonis, un viņam nebija ne mazākās jausmas, kas nupat bija noticis.
Vai viņš bija iekritis caurumā zem krūma?
Vai viņš tik stipri bija trāpījis ar galvu pret zaru, ka bija izdauzījis laukā saprātu?
Kad mutuļojošie putekļi kļuva plānāki, Džo atklāja, ka atrodas pavardā blakus milzīgam katlam, kas bija iekarināts ķēdēs. Viņš paskatījās laukā blāvi apgaismotā un ārkārtīgi pārblīvētā istabā.
Pie visām sienām bija galdi, uz visiem atradās podi, papīri un neparasti piederumi. Istabā atradās ķebļi, trauku un grāmatu skapji, līdz augšai piekrauti ar kastēm, pudelēm un grāmatām. Katru sienu sprīdi aizņēma plaukti un skapīši ar atvilktnēm, kartes un tabulas, un neskaitāmi āķi, apkarināti ar zariņu saišķiem, saknēm un kaltētiem augiem, beigtiem dzīvniekiem un putniem un spīdīgiem rīkiem, par kuriem Džo netika skaidrībā, kam tie domāti. Grīda tā bija pilna ar piebāztiem maisiem, māla podiem un dažādiem no koka un metāla gatavotiem stūrainiem daiktiem ar atsperēm, virzuļiem un zobratiem, un visa šī haosa vidū, pagriezuši muguru, stāvēja divi indivīdi.
Viens bija īss un apaļīgs ar kupliem, baltiem matiem, un viņam uz garās, smailās cepures malas bija uzmeties zils papagailis. Otrs bija prāvs, punains un tik garš, ka viņam nācās pieliekties, lai ar galvu neatsistos pret smago lustru virs galvas.
"Viņš daudz neko nesaka, kungs," prāvais, punainais teica.
"Acīmredzot spēcīgais, klusējošais tips, Norbert," apaļīgā figūra atbildēja.
"Nevis tā kā Kventins Kūku garnētājs," sacīja papagailis.
Apaļīgais pieliecās. "Neesi nu tik kautrīgs," viņš teica. "Mani sauc Randalfs. Nosauc mums savu vārdu."
Džo pietrausās kājās. Nevarēja būt, ka tas notiek. Tā negadās, ka tu uz brīdi izved pastaigāties suni un nonāc pie kāda virtuvē. Vai tad gadās? Džo aizvēra acis un papurināja galvu. Un tā vai citādi, kur bija Henrijs?
Tieši tajā brīdī suns īsi, asi ierējās.
"Rafs?" apjucis ieminējās Norberts. "Vai viņš teica "Rafs", kungs?"
"Jā, Rafs!" atbildēja īsais personāžs, aizrautīgi mādams ar galvu. "Protams. Lielisks vārds karotājvaronim, jo tas ir gan īss, gan sakarīgs." Viņš noliecās un sazvērnieciski piebilda: "Rafs Spēcīgais? Rafs Nāvēklis? Rafs… Spalvainais?"
Henrijs atkal ierējās.
"Henrij!" Džo uzsauca.
Suns parādījās Norbertam aiz muguras, neganti luncinādams asti, un pielēkšoja pie pavarda. Džo noliecās un cieši viņu apskāva. Bija tik labi redzēt pazīstamu seju, pat tad, ja tas bija sapnis.
"Kas tu tāds esi?" atskanēja griezīga balss.
Džo pacēla galvu un paskatījās uz tiem diviem indivīdiem, kas raudzījās viņā. īsajam bija kupla, balta bārda. Garajam bija trīs acis. Abi stāvēja pilnīgi nekustīgi, acis (visas piecas) iepletuši un muti pavēruši. Jautājumu bija uzdevis papagailis.
"Es prasīju, kas tu tāds esi?" tas uzstāja.
"Es… es esmu Džo, bet…" viņš iesāka.
"Vai tu nesaproti, Veronika?" Randalfs iesaucās. "Tam vajadzētu būt pavadonim," viņš teica, rādīdams uz Džo. "Visiem īstiem karotājvaroņiem ir pavadoņi. Mendigoram Melkulim bija goblins Elleskurkulis, Lotgaram Preteklim bija Svorgs Asinspūte…"
"Kventinam Kūku garnētājam bija pūdelis Mērija," nomurmināja Veronika.
"Aizveries, Veronika," atcirta Randalfs. "Tev būs jāatvaino mana draudzene," viņš paskaidroja Henrijam. "Viņa pēdējā laikā ir pārāk iedomīga." Viņš pievērsās Džo. "Es nekļūdos, ja? Tu esi Rafa Spalvainā pavadonis. Varbūt viņa ieročnesējs? Vai viņa kaujas cirvja asinātājs?"
"Ne gluži," teica Džo tādā kā apmulsušā balsī. "Un viņa vārds ir Henrijs, nevis Rafs. Es turēju rokā viņa pavadu, kad…"
"Tad tu esi viņa pavadas nesējs," Randalfs pārtrauca. "Džo Pavadas nesējs. Hmm. Jāatzīst, ka neparasti, bet ne gluži nedzirdēti.
Papagailiene, kam kājās bija mazi, bet izturīgi šņorzābaki, ieklepojās. gan neko tādu neesmu dzirdējusi," viņa teica.
"Aizveries, Veronika!" Randalfs teica un notrauca putnu no cepures malas. "Mēs piemirstam uzvedības normas," viņš turpināja, atkal pievērsdamies Henrijam. "Ļauj kārtīgi stādīties priekšā. Es esmu Randalfs Gudrais, Jezgas zemes vadošais burvis."
"Pareizāk sakot, vienīgais burvis," teica Veronika, nolaizdamās viņam uz pleca.
"Un šis," Randalfs turpināja, nezaudēdams ritmu, "ir mans palīgs Norberts jeb Norberts Ne-Ļoti-Lielais, saucot viņu pilnā vārdā."
"Ne ļoti lielais!" Džo pārsteigts izgrūda. "Bet viņš taču ir milzīgs."
"Garāks par tevi un mani, par to es galvoju," teica Randalfs, "tomēr kā milzis Norberts ir mazs un visai nīkulīgs."
"Tev būtu vajadzējis redzēt manu tēvu," mādams ar galvu, sacīja Norberts. "Viņš gan ir milzīgs."
"Atgriežamies pie tā, ko mēs apspriedām," teica Randalfs. "Es esmu atsaucis tevi šurp, Henrij Spalvainais, lielais karotājvaroni, lai…"
"Karotājvaronis?" Džo pārtrauca. "Henrijs nav karotājvaronis. Viņš ir mans suns!"
Henrijs paluncināja asti un apvēlās uz muguras ar kājām gaisā.
"Ko viņš dara?" vaicāja Norberts, plati iepletis savas trīs acis, balsī skanot panikai.
"Viņš grib, lai tu pakutini viņam vēderu," teica Džo, ar neticību purinādams galvu. "Kuru katru brīdi es pamodīšos slimnīcā ar lielu pārsēju ap galvu." "Dari to, Norbert, pakutini viņam vecleru," sacīja Randalfs.
"Bet, kungs," nedroši ieteicās milzis.
"Pakutini!" uzstāja Randalfs. "Un tā ir pavēle!"
Kad Norberts pieliecās, istaba sasvērās. Viņš maigi glāstīja Henrija vēderu ar savu masīvo pirkstu.
"Drošāk, drošāk," neiecietīgi rīkoja Randalfs. "Viņš nekodīs." Randalfs uzsmaidīja Džo. "Šķiet, ka noticis mazs pārpratums," viņš teica, braucīdams bārdu.
"Ar tevi kopā vienmēr gadās kāds pārpratums," iečivinājās papagailiene.
"Aizveries, Veronika. Man bija tāds iespaids, ka Henrijs Spalvainais ir karotājvaronis, kuru es biju prasījis stiprs, uzticams un… mm… spalvām noaudzis. Bet, ja, kā tu saki, viņš īstenībā ir suns, tad tev jābūt karotāj varonim…"
"Viņš neizskatās diez ko stiprs un, šajā sakarībā, diez ko spalvains," noraidoši teica Veronika. "Ja viņš ir karotājvaronis, tad es esmu doktors Kampiens no Ņirgu noras!"
"Veronika," Randalfs strupi noskaldīja, "esmu tev teicis nevis vienu, bet tūkstoš reižu: manā klātbūtnē nekad nepieminēt šīs personas vārdu!"
"Uzjundi atmiņas, ja?" Veronika ķircināja un uzspurdza gaisā. Randalfs mēģināja viņai iesist.
"Au, skaties, kur tu lido," Norberts uzkliedza, atkāpdamies soli, kad papagailiene ietriecās viņam ausī.
Džo pieķērās pie liela pakarināta poda, jo šķita, ka visa istaba sasveras uz vienu pusi.
"Aizpogā to ciet, tu lielais stulbeni!" Veronika atcirta.
"Tu un kura armija?" Norberts nepalika parādā.
Džo izbrīnīts ar ieplestu muti vēroja, kā burvis, milzis un papagailiene dusmīgi metās cits citam virsū. Tas bija pilnīgs ārprāts. Kas viņi bija? Kur viņš atradās? Un, pats svarīgākais, kā viņš tiks mājās?
"Bija… bija patīkami ar jums iepazīties," viņš kliedza, pārtraukdams trīs kliedzošos cīnītājus, "bet ir jau vēls un man vēl jāpilda mājas darbs. Man tiešām tagad vajadzētu iet projām…"
Visi trīs apklusa skaļas kliegšanas, kasīšanās un nosodījumu vidū.
"Vēls?" pārjautāja Randalfs.
"Iet projām?" piebalsoja Norberts.
Veronika, spalvas sabozusi, lēkāja augšup lejup burvim uz galvas. "Tu nekur neiesi!" viņa nokliedza.