Mazliet pa labi goblinu ģimene sēdēja ap segu.
"Te nav pietiekami daudz smilšu!" iesaucās jauneklis.
"Aizveries un ēd savu puņķumaizes sviestmaizi, Gob," tēvs viņam teica. "Māte vai veselu mūžību gatavoja pikniku, bet, kopš mēs te ieradāmies, tu esi vienīgi žēlojies."
"Neturpini," saīdzis sacīja Gobs. Viņš nokoda gabalu no sviestmaizes. "Kas tas?" Viņa acis satraukumā iedegās.
"Kas tad?" jautāja māte, kurai mute bija pilna ar smirdelpas biezputru.
"Tas tur," teica Gobs, pielēkdams kājās un pieskriedams pie vietas, kur bija nokritusi mazā tējkarotīte. "Mam! Tēt!
Es kaut ko atradu!" viņš sauca.
"Cūkas mēslu?" jautāja māmiņa.
"Ķekatpeles siekalas?" jautāja tētis.
"Nē, tas nav nekas ēdams," paskaidroja Gobs. Viņš pietupās, saņēma rokā sudraba gabalu, kas rēgojās no smiltīm, un vilka. "Tā ir… tējkarote," viņš paziņoja, paceldams to augšā. "Maza sudraba tējkarotīte. Vai es to varu paņemt sev?"
"Ja tu tā vēlies, mīļais," sacīja māte. "Ieliec to kabatā, lai nepazūd, un dosimies ceļā. Jā sāksim iet tagad, tad līdz tējas laikam būsim Goblinpilsētā." Viņa pasmaidīja. "Tu varēsi lietot jauno karoti, lai samaisītu savu spļāvienu tēju."
Krītot lejup kabatā, tējkarote izdvesa mazu nopūtu. Goblina biksēs to apņēma siltums un mitrums, un smaka, un tējkarote nodrebēja — tur bija ļoti, ļoti tumšs.
.
3
Kad viņi tuvojās Pelējuma kalnu pakājei, ceļš izlīdzinājās. Tālumā Džo pamanīja Ragainā Barona pils augstos torņus un robotos mūrus un vējā saklausīja dārza svētkiem raksturīgos trokšņus klusu balsu murdoņu, tējas tasīšu šķindoņu pret apakštasītēm un ik pa laikam ar megafonu paziņotus personu vārdus.
Norberts pārstāja slidot un apstājās. Sirds viņam dauzījās; kājas aiz bailēm un piepūles drebēja.
"Zināt ko?" viņš elsoja. "Es laikam tiešām sāku apgūt tos spārnotos zābakus, ja es vēl mazliet pavingrinātos…"
"…tev varbūt izdotos lauzt mums kaklu," vēsi pabeidza Veronika.
Randalfa acis atsprāga vaļā. "Vai mēs jau esam galā?" viņš jautāja, skatīdamies apkārt uz drūmo, klinšaino ainavu.
"Gandrīz," sacīja Norberts, vēl aizvien aizelsies.
Randalfs sāniski pielieca galvu. Viņš sapņaini ieklausījās ciemiņu čalās, tasīšu un apakštasīšu šķindoņā un orķestrī, kas sastāvēja no bungām, vara šķīvjiem, sēcošām dūdām un vēl kaut kā, kas izklausījās, it kā sārto smirdcūku kāds raustītu aiz astes.
"Dārza svētki droši vien jau sākušies!" viņš iesaucās. Viņš paskatījās pulkstenī. "Pulkstenis rāda trīs! Ak, vai, mēs esam nokavējuši! Ko gan Ragainais Barons teiks?"
"Kā būtu: Tu esi nokavējies, tu, nekam nederīgais, nožēlojamais burvi…"
"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. Viņš pieliecās un uzsita ar zizli milzim pa galvu. "Uz priekšu, Norbert," viņš pavēlēja. "Uz Ragainā Barona pili, cik ātri vien…
Džo! Ko tu dari?"
Džo nolēca zemē. Viņš nolika Henriju sev blakus. "Ja jums ir vienalga, tad mēs atlikušo ceļu iesim kājām," viņš sacīja. Veronika uzspurdza no Randalfa cepures malas, nolaidās lejup un apsēdās Džo uz galvas. "Laba doma," viņa teica. Norberts nedroši parāvās uz priekšu.
"Hūūā!" iekliedzās Randalfs. "Tagad prātīgi nocel mani zemē, Norbert, un novelc tos zābakus. Tie galīgi nav piemēroti dārza svētkiem."
"Bet es nupat sāku tos apgūt," sacīja Norberts, tūlīt paklausīdams.
"Nekādu ierunu," paziņoja Randalfs, pieceldamies kājās. "Sekojiet man visi!"
Viņi devās tālāk klusējot. Līksmošanās skaņas pieņēmās spēkā. Dažādas smaržas sāka nomākt kalnu pelējumu svaigi ceptas kūkas, karsti īrisi, karameļu zobu diegi. Kad viņi apgāja ap stūri, viņiem priekšā pacēlās iespaidīgs, pelēks cietoksnis.
"Ragainā Barona pils!" Randalfs paziņoja un, pametis pārējos, lai panāk viņu, soļoja tālāk uz galvenajiem vārtiem.
Sēdošs sargs pacēla acis no noskranduša tīstokļa ar vārdiem.
"Es esmu Randalfs Gudrais," Randalfs svarīgā balsī paziņoja. Viņš pavicināja Rodžera Grumbainā ielūgumu sargam zem deguna, tad iebāza to atkal kabatā. "Bet es varu būt tavā viesu sarakstā kā Rodžers Grumbainais. Un šie," viņš norādīja uz pārējiem, "ir…"
"Jā, jā," sargs apspieda žāvas. "Lai vai kas." Un, pat neieskatījies tīstoklī, viņš ar mājienu visus ielaida iekšā.
Mazliet aizkaitināts, Randalfs iegāja pa velvēto eju pagalmā. Klāt pienāca goblins nevīžīgā kostīmā ar megafonu rokā. "Es esmu saucējs," viņš paziņoja. "Kā jūs gribat, lai jūs piesaka?"
"Randalfs Gudrais," Randalfs viņam pateica. "Varenais burvis."
"Būtu varējis mani apmuļķot," nomurmināja Veronika.
"Ko?" sargs uzsauca. "Skaļāk. Es teicu, skaļāk."
"Mans vārds," Randalfs kliedza, "ir Randalfs Gudrais! Un šie," viņš turpināja, stādīdams priekšā pārējos savā visskaļākajā balsī, "ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais, Džo Barbariskais un viņa kaujas suns Henrijs, un Veronika, mana draudzene."
Sargs pagriezās un pacēla megafonu pie mutes. "Bundulis Gurdais," viņš ziņoja. "Bezprāts Ne-Slotu-Liesais…"
"Dod man to!" Randalfs nepacietīgi sauca. Viņš sagrāba megafonu no sarga un pats pieteica sevi.
"Izbeidz!" aizrādīja saucējs, paķerdams megafonu atpakaļ un noslēpdams to aiz muguras. "Viesu pieteikšana ir mans darbs." Viņš pievērsās Džo un Henrijam. "Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?"
"Ar skubu, un lai ir darīts," aizkaitināts sacīja Randalfs.
"Ars Kubuss! Un Lairs Darīts!" saucējs paziņoja megafonā.
"Ejam," aicināja Randalfs, ielaizdams pārējos pa vārtiņiem. "Atradīsim Ragaino Baronu. Varbūt vēl ir laiks."
Veronika nosprauslājās. "Laiks kam? Ja tu varbūt nepamanīji, viņi ir sākuši bez mums."
Viņiem tuvojās viesmīlis, balansēdams koka paplāti uz paceltas rokas. "Tasi spļāvienu tējas?" viņš paskarbi apjautājās. "Klepus sviestmaizi?"
"Paldies, nē," teica Džo, juzdams ka velk uz sliktu dūšu.
"Vai es te kādu dzirdēju pieminam spļāvienu tēju?" vaicāja kāds bezzobains goblins, kas gāja garām.
"Tā gan," atsaucās viesmīlis. Viņš ielēja putojošo šķidrumu no tējkannas netīra paskata tasē, ielika tajā dažus brūnā cukura graudiņus, zīmuli un pasniedza to.
"Ā, burvīgi," sacīja goblins. "Bet kam domāts zīmulis?"
"Piedodiet," atbildēja viesmīlis. "Diemžēl mums nav karotīšu."
''Tas nekas," teica goblins, aizsviezdams zīmuli pār plecu. Viņš iespļāva tējas tasē un samaisīja to ar netīru pirkstu.
"Brr," Džo nostenējās un novērsās.
Viņam priekšā atradās kioski, stendi, teltis, steķu galdi un nojumes, viss juku jukām sablīvēts pils dārzā, kaut gan dārzs diez vai bija īstais vārds pagalmam ar augstajām sienām visapkārt un vienu nokaltušu koku.
Kādā stūrī atradās pods ar apvītušām atraitnītēm. Tam pretējā stūrī bija galdauta lieluma mauriņš, ko apēnoja liels uzraksts, brīdinot viesus: Pa zālāju nestaigāt. Un vidū nokaltušā koka ēnā bija neliela putnu vanniņa, ap kuru gulēja daži slinkumputni.
Dārza svētku dārza daļa Džo sagādāja vilšanos, toties svētku daļa gan ne. Visi ēda kūku ar noasinātiem zariņiem un maisīja tēju ar zīmuļiem. Uz noplukušas orķestra platformas noplucis orķestris spēlēja noplukušu instrumentu klāstu. Džo pasmaidīja. Instruments, kas bija izklausījies pēc sārtās smirdcūkas, kam rausta asti, tiešām bija sārtā smirdcūka, kam rausta asti. Blakus tai maza auguma goblins sita sev pa galvu ar vara šķīvi, un liels trollis spēlēja sēcošu solo uz apbružātām dūdām.