"Sanāciet! Sanāciet!" atskanēja balss no kreisās puses, pārkliedzot mūziku. "Dažādas smaržas burkā. Nāciet un paostiet manas Dažādās smaržas burkā."
Džo pievienojās mazam troļļu, goblinu un citu radību bariņam, kas pulcējās liela steķu galda priekšā. Viņš redzēja, kā stenda īpašnieks izvēlas vienu no garajām burkām uz galda un paceļ to.
"Tu, kungs," viņš sacīja. "Tu izskaties pēc apķērīga goblina."
Viņš sniedza burku pretī izstīdzējušam goblinam, kas pamāja ar galvu. Stikla aizbāznis tika izņemts. Goblins paliecās uz priekšu, aizvēra acis un paostīja.
"Mmmmmm!" goblins izbolīja acis. Plats smaids izpletās viņam pār seju. "Nesaki man, nesaki man…"
"Nu?"
"Es esmu dabūjis smirdīgu zeķi kreisās kājas, es teiktu. Un pavisam viegla pieskaņa no milža apakšbiksēm."
"Ļoti labi," uzslavēja stenda īpašnieks. "Es to saucu par Ģērbtuves komplektu. Tā ir viena no manām populārākajām smaržām pēc Izlietā pudiņa."
Klusībā nosmējies, Džo turpināja ceļu caur atrakciju un uzkodu, izstāžu un sacensību jūkli. Viņš apstājās pie lielas, svītrainas telts, kurai virs atvērtajiem durvju atlokiem bija piesieta ar roku rakstīta izkārtne.
Runkuļu vērtēšanas process.
Ziņkārības dzīts, Džo piegāja pie ieejas un ielūkojās iekšā. Telti pildīja troļļi, kas stāvēja pa diviem vai pa trim
un apsprieda runkuļus, kas bija izlikti uz galda viņiem priekšā.
"Šis te ir tiešām liels," viņš dzirdēja vienu sakām.
Viņa blakusstāvētājs piekrītoši pamāja. "Un šis tāpat."
"Jā. Šis arī ir liels, vai ne?" teica cits.
"Loti liels. Tas tur arī ir liels."
"Un tas, tas arī ir liels. Tas tur tālāk, tas ir pamatīgi liels. Un tas tam blakus un nākamais, un…"
Džo gāja tālāk, garām īrisu degunu kioskam, kur varēja iemērkt degunu spainī ar siltu īrisu, un karameļu zobu diegu stendam, kur zobu starpas varēja tīrīt ar karameli. Viņš aplūkoja interesantu izstādi stendā ar uzrakstu Salauzts, pazudis vai nederīgs, kad apjēdza, ka nedz Randalfs un Veronika, nedz Norberts nekur nebija redzami. Pat Henrijs bija pazudis.
Viņš nolēma, ka labāk dosies atpakaļ pa savām pēdām. Tikai tad, kad viņš atgriezās pie skatuves, kur orķestri bija aizstājušas trijās rindās dejojošas ķekatpeles, Džo pamanīja Randalfu.
"Randalf!" viņš sauca. "Randalf!"
Burvis pagriezās un sveicināja viņu. "Te nu tu esi, manu zēn. Es nupat gribēju lūgt saucēju, lai sasauc tevi. Un kur ir pārējie?"
"Man likās, ka viņi ir kopā ar tevi," sacīja Džo.
Randalfs sarauca pieri. "Kā tev liekas, kas tas ir?" viņš jautāja.
Džo sekoja viņa skatam. Viņš raudzījās uz spilgtu nojumi sārtā un ceriņkrāsā, ar puķu rakstu un sudraba apšuvēm -, kas slējās stūrī pie sienas.
"Rožlapiņu jaukuma paviljons," Džo izlasīja izpušķoto izkārtni nojumes ārpusē.
"Izklausās burvīgi," sacīja Randalfs. "Atgādini man, lai apskatu to vēlāk. Bet vispirms mums ir kaut kas darāms!"
Tieši tobrīd noslēpumains stāvs garā apmetni ar kapuci atgrūda sāņus telts atloku un izslīdēja no paviljona. Viņš zagšus skatījās apkārt un steigšus pazuda pūlī.
"Randalfs Gudrais un Džo Barbariskais, ja nekļūdos," viņiem aiz muguras atskanēja neiecietīga balss. Randalfs un Džo pagriezās apkārt un ieraudzīja Ragaino Baronu, kas skatījās uz viņiem. "Kur ir Rodžers Grumbainais?" viņš prasīja. "Viņam vajadzēja būt te pulksten divos, lai atklātu dārza svētkus."
"Viņš ir… mmm… citādi aizņemts. Ārkārtīgi liels noslēpums," piebilda Randalfs un sazvērnieciski piesita sev pie deguna. "Viņš atsūtīja mani savā vietā."
Ragainais Barons izvalbīja acis. "Es būtu varējis zināt," viņš teica. "Tu esi nokavējies! Un Ingrida ir nikna!"
Randalfs līdzjūtīgi noklakšķināja mēli. "Tāds nu ir Elfu pasts!" viņš paskaidroja. "Ielūgums pienāca tikai šorīt. Mēs devāmies šurp, cik ātri vien varējām."
"Hmm," noņurdēja Ragainais Barons. "Tas bija tik apgrūtinoši. Es mēģināju saģērbt Bensonu par burvi, bet Ingridu ne uz mirkli neizdevās apkrāpt. Un tad nebija, ar ko pārgriezt lenti. Visi galda un griežamie piederumi ir pazuduši!" Viņš nopūtās. "Vajadzēja aicināt kādu elfu, lai to pārgrauž! Tā bija pilnīga katastrofa."
"Traģiski," piekrita Randalfs. "Tomēr tagad es esmu te. ja es kaut ko varu darīt, tad par mazu atlīdzību…"
Ragainā Barona seja sadrūma.
"Es nezinu," Randalfs turpināja, "ja piešķiramas kādas balvas, ja pasniedzami kausi vai medaļas, tad es esmu jūsu rīcībā."
"Tu neesi Rodžers Grumbainais, tas ir skaidrs," sacīja Ragainais Barons. "Bet būs jāsamierinās ar tevi…"
"VOLTER!"
Ragainais Barons nodrebēja no galvas līdz kājām. "Ak, sasodīts," viņš nomurmināja. "Kas tad nu?" "VOLTER! KUR TU ESI?"
"Nāku, mans dārgum!" viņš atsaucās un pagriezās pret Randalfu. "Man jāiet!"
"Tik tiešām, Ragaino Baron," teica Randalfs. "Un, kā es saku, ja es kaut ko varu darīt. Vienalga ko…"
Tajā mirklī atdzīvojās megafons. "Vai Ragainais Barons varētu nekavējoties pienākt pie Rožlapiņu jaukuma paviljona? Ragainais Barons tiek aicināts pie Rožlapiņu jaukuma paviljona. Ragainais Baron! Aicinājums Ragainajam Baronam…"
Ragainais Barons pagriezās, tad sāka svārstīties. "Ja tu gribi būt noderīgs, Randalf," viņš sacīja, "aizej uz to nojumi un uzzini, ko viņi grib. Tā ir tur," viņš gluži bez vajadzības norādīja uz ceriņkrāsas nojumi ar satriecoši sārtajām rožu ziedlapiņām.
Randalfs pamāja. "Protams, kungs," viņš teica, "un…"
"VOLTER!!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis cirvis.
"Ej, Randalf!" stingri uzsauca Ragainais Barons. Viņš noraustīja piedurknes, iztaisnoja bruņucepuri un pagriezās, lai ietu. "Un, lai kas tur būtu, tiec skaidrībā. Esi nu labs burvis."
Randalfs pagriezās pret Džo. "Pienākums sauc," viņš paskaidroja. "Ej un uzmeklē pārējos. Domājams, ka Henrijs ar Norbertu ir Miera mīļumu stūrī."
"Miera mīļumu stūrī?" pārjautāja Džo.
"Blakus Sejas traipīšanai."
"Vai tu domā Sejas apgleznošanai?" pārlaboja Džo.
"Tu neesi redzējis trolli, kas to dara," sacīja Randalfs. "Ā, un Veronika teica, ka gribot pārbaudīt putnu vanniņu. Nesaprotu, kāpēc…" Viņš ieskatījās pulkstenī. "Visi satiksimies te pēc pusstundas. Labi?"
Džo piekrītoši pamāja. "Pēc pusstundas."
Randalfs noskatījās, kā Džo pazūd pūlī. Viņš bija labs puisis. Cik žēl, ka viņš to nevarēja nosūtīt atpakaļ uz mājām. Viņš atskatījās uz sārto un ceriņkrāsas Rožlapiņu jaukuma paviljonu un nopūtās.
Džo sasniedza Miera mīļumu stūri īstajā brīdī, lai atpestītu Henriju no pārlieku uzbāzīga milža. Norberts sēdēja viņiem blakus uz grīdas, sūkādams īkšķi un apkampdams nodriskātu rotaļu trusīti. Kad Džo atrada Veroniku, viņa sēdēja uz putnu vanniņas malas, ar dažiem slinkumputniem apspriezdama putnu būrīšus un mazus spogulīšus.
Pie Rožlapiņu jaukuma paviljona Randalfs pacēla telts atloku un pazuda iekšā.
Randalfs paskatījās apkārt. Nojume bija liela, izklāta ar paklājiem, maigi sārtas un ceriņkrāsas gaismas apspīdēta. Randalfs ļāva, lai telts atloks viņam aiz muguras atkrīt vietā un pagāja uz priekšu. Nekavējoties notrinkšķēja viltīgs muļķu slazds un ar švīkstienu iedarbojās.